Vidzeme

Ievadraksti

• Ilmārs Mežs – Vidzemes uzvārdi no arhīviem līdz vārdnīcai
• Muntis Auns – No papildvārdiem līdz uzvārdiem Vidzemē
• Otīlija Kovaļevska – Vidzemes mājvārdu un uzvārdu saknes meklējot
• Irēna Ilga Jansone – Vidzemes uzvārdi: lingvistiskais aspekts

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

• Vidzemes administratīvais iedalījums 2021. gadā
• Vidzemes administratīvais iedalījums 1935. gadā
• Izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos 1935. gadā
• Plašākā apvidū koncentrētie uzvārdi
• Vienā pagastā koncentrētie uzvārdi
• Igauņu uzvārdu izplatība
• Uzvārdi ar izskaņu -sons no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā
• Vietvārdi uzvārdos
• Vidzemes kultūras darbinieku un vēsturisku personu uzvārdu izplatība Vidzemē

Vidzemē nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos

Vārdnīcā neiekļautie uzvārdi un to pieraksta varianti no 1826. gada tautskaites jeb dvēseļu (muižu) revīzijas materiāliem

Izmantotā literatūra un avoti

Ilmārs Mežs

Vidzemes uzvārdi no arhīviem līdz vārdnīcai

Trešais un pēdējais latviešu uzvārdu vārdnīcas sējums aptver Vidzemi tās vēsturiskajās robežās, kāda tā pastāvējusi vismaz vairākus gadsimtus. 19. gadsimtā tajā bija iekļauti Vidzemes (Livonijas) guberņas četri dienvidu apriņķi (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas). Madonas apriņķis tika izveidots no Cēsu un Valkas apriņķa daļām 1924. gadā. Mūsdienās jaunajā administratīvajā iedalījumā Vidzemi veido Limbažu, Valmieras, Valkas, Smiltenes, Cēsu, Gulbenes, Siguldas, Ogres, Saulkrastu, Ādažu, Salaspils, Ķekavas un Mārupes novads, Jūrmalas un Rīgas pilsēta, kā arī Alūksnes novads bez Liepnas pagasta, kas ietilpst Latgalē, Madonas novads bez vēsturiskā Barkavas pagasta, kas ietilpst Latgalē, un Aizkraukles novada ziemeļu daļa (Daugavas labajā krastā).

Vidzemes uzvārdu vārdnīcas sējumā ir iekļauts arī Latgales luterāņu nostūris – kādreizējā Daugavpils apriņķa Krustpils, Aiviekstes, Ungurmuižas un Vīpes pagasts, kā arī Gostiņu pilsēta, kas netika iekļauti pirmajā – Latgales uzvārdu vārdnīcas – sējumā, jo šajos luterāņu apdzīvotajos pagastos uzvārdi būtiski atšķīrās no Latgalē ierastajiem un drīzāk iekļāvās Vidzemes uzvārdu kopumā. Vēl ir vērts atgādināt, ka Kurzemes uzvārdu vārdnīcas sējumā jau tika ietverts kādreizējais Rīgas apriņķa Slokas pagasts jeb mūsdienās – Tukuma novada Lapmežciema pagasts.

Lai lasītāju nemulsinātu Latgales pagastu pieminēšana uzvārdu izplatības statistikā, jāatgādina, ka Latgales sējumā arī netika iekļauti 19.–20. gadsimtā no Vidzemes ieceļojušo luterāņu un pareizticīgo un to pēcteču uzvārdi. Šie ļaudis lielākā skaitā bija apmetušies Balvu novadā, dažviet pat pārsniedzot vietējo latviešu katoļu iedzīvotāju skaitu (piemēram, Balvu, Tilžas un Liepnas pagastā). Vairumam no šo pārceļotāju uzvārdiem ir izdevies noteikt to izcelsmes vietu kādā no Vidzemes pagastiem, tādējādi ievērojami atvieglojot radurakstu pavedienu šķetināšanu.

Visbeidzot jāpiemin, ka mūsdienu Barkavas pagasts tiek dalīts starp Latgali un Vidzemi, jo ietver ne tikai kādreizējo Latgales Barkavas pagastu, bet arī vēsturisko Vidzemes Saikavas pagasta daļu. Lai būtu vieglāk orientēties mūžam mainīgajā administratīvajā iedalījumā, arī Vidzemes sējumā uzvārdu izplatības statistika ir pārrēķināta uz mūsdienu pagastiem un novadiem. Retais vēl atpazīs Ķēču, Patkules, Idus, Virānes vai Adulienas pagasta atrašanās vietu, jo tie ir iekļauti mūsdienu Nītaures, Sarkaņu, Sēļu un Tirzas pagastā. Lai lasītājam būtu vieglāk noteikt vēsturisko pagastu iedalījuma atbilstību mūsdienu robežām, sējuma iekšvākos ir aplūkojamas Vidzemes kartes gan ar 1935. gada pagastu robežām, gan ar mūsdienu jaunāko administratīvo iedalījumu.

Līdzīgi kā iepriekšējos sējumos, arī Vidzemes uzvārdu krājumā galvenais šķirkļu saraksta avots ir 1935. gada tautas skaitīšanas apdzīvoto vietu iedzīvotāju uzskaites lapas, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (1308. fonda 12. apraksts). Šī tautskaite ir senākais un pilnīgākais avots, kas aptver praktiski visus iedzīvotājus, kuri tika saskaitīti 1935. gada 12. februārī. Diemžēl 1897. gada tautskaites lapas par Vidzemes pagastiem ir saglabātas vien niecīgā apjomā, galvenokārt no Valmieras apriņķa Ainažu, Ipiķu, Kauguru, Kocēnu, Naukšēnu, Valmiermuižas, Vecsalacas un citiem pagastiem, kā arī Rīgas un Jūrmalas pilsētas un Dreiliņu pagasta. Kopumā atrodamas ziņas vien par dažiem procentiem Vidzemes pagastu iedzīvotāju, tāpēc, atšķirībā no Latgales, šis avots uzvārdu meklēšanā var palīdzēt vien dažiem. 19. gadsimta muižu revīzijas lielākoties ir saglabātas, tomēr dažas līdz mūsdienām nav nonākušas.

Autors ir apskatījis un izrakstījis visu 1935. gada apdzīvoto vietu uzskaites lapas ar Rīgas, Cēsu, Valmieras, Valkas un Madonas apriņķa pagastu un pilsētu iedzīvotāju uzvārdiem, kopumā aptverot 425 tūkstošus iedzīvotāju. Rīgas pilsētas iedzīvotāju uzvārdi šajā sējumā netika iekļauti vairāku apsvērumu dēļ: pirmkārt, vairākums rīdzinieku ir senāku vai nesenāku iebraucēju pēcteči, kas mantojuši uzvārdus, kuri savulaik ir tikuši piešķirti kādā no pagastiem, otrkārt, 1935. gada apdzīvotu vietu uzskaites kartītes par Rīgas iedzīvotājiem LVVA nav atrodamas (ir tikai personu kartītes), un, treškārt, rīdzinieku uzvārdu milzīgais apjoms paildzinātu datu vākšanas procesu par daudziem gadiem.

Pavisam tika izrakstīti aptuveni 16 tūkstoši uzvārdu (un vēl daudz vairāk to pieraksta variantu), no kuriem izveidoti apmēram 9,5 tūkstoši atsevišķu šķirkļu, bet nepilni 6 tūkstoši uzvārdu minēti retāk sastopamo uzvārdu sarakstā.

Visi vārdnīcā minētie uzvārdi ir sakārtoti alfabēta secībā, šķirklī apvienojot dažādos uzvārdu pieraksta variantus un par šķirkļa galvu izvēloties vienu – izplatītāko – versiju, piemēram, pie Aparjods pievienojot arī Aparjots un Aperjods, pie Apinis – Apins, Apiņš un Apīns, pie Dālītis – Dalītis, Dallītis, Dallīts un Dālīts. Visbiežāk apvienotajos uzvārdu pieraksta variantos ir vai nav kāda garumzīme, dubultlīdzskanis vai kāda mīkstināmā vai šņāceņu zīme, kuru lietošana 1935. gadā vēl nebija pašsaprotama visiem skaitītājiem. Pakāpeniski šādi uzvārdu varianti mazinās, tomēr tie joprojām ir sastopami visai bieži. Īpaši bieži vairāki pieraksta varianti sastopami vāciskas izcelsmes uzvārdiem, piemēram, Bremans, Bremanis, Bremmanis, Brēmanis, Brēmans; Berkolds, Berholds, Berkolts, Bergholds, Bergholcs un Bergholzs vai Blaus, Blau, Blaua, Blau’s un Blauss.

Aiz katra šķirklī minētā uzvārda un tā variantiem norādīts cilvēku skaits ar attiecīgajiem uzvārdiem, kas reģistrēti Vidzemē 1935. gada tautskaites apdzīvoto vietu lapās. Tālāk seko uzvārda izplatības apraksts, minot mūsdienu novadus un iespēju robežās arī pagastus ar augstāko izplatību. Ja pagasta nosaukums sakrīt ar tuvējo pilsētas nosaukumu, tas netiek atsevišķi nodalīts – piemēram, Siguldas pagasts un Siguldas pilsēta, Apes pagasts un Apes pilsēta vai Ainažu pagasts un Ainažu pilsēta. Daļai uzvārdu pievienots iespējamās uzvārda cilmes skaidrojums. Jāpiebilst, ka nozīmes skaidrojumu ne vienmēr vajadzētu uzskatīt par vienīgo un pareizo – tā ir autoru piedāvātā ticamākā versija. Dažos šķirkļos minēts arī senāks reģistrējums kādā vēstures dokumentā vai norādīts uz cilmes ziņā radniecīgu vietvārdu.

Salīdzinot ar otrajā sējumā ietverto Kurzemi, Zemgali un Sēliju, vēsturiskā Vidzeme teritoriāli ir daudz kompaktāka, un tajā ir viendabīgāks iedzīvotāju sastāvs. Tomēr arī Vidzemē sastopamas vairākas etniskās savdabības. Laikā, kad Vidzemē tika izvēlēti zemnieku uzvārdi, tās rietumos ap Salacu vēl dzīvoja daži desmiti lībiešu pēcteču, kas vēl prata lībiešu valodu un no kuriem tika mantoti mājvārdi, kurus reizumis izvēlējās par uzvārdiem. Tāpat gar visu Igaunijas pierobežu ir manāma senāku vai jaunāku igauņu ieceļotāju klātbūtnes ietekme. Kādreizējā Madonas apriņķī, mūsdienās – Aizkraukles novadā, Iršu pagastā, kopš 1766. gada tika nometināti vācu kolonisti, kuri 1939.–1940. gadā bija spiesti no Latvijas aizceļot, taču daļa jau bija saradojušies ar apkārtējiem latviešiem. Visas šo aizgūto uzvārdu grupas ir iekļautas Vidzemes sējumā. Daudz īpatnēju uzvārdu ir sastopami Malēnijā, Piebalgā un Madonas apkārtnē, tomēr vairumā Vidzemes pagastu dominē ierastie un biežāk izplatītie latviešu uzvārdi. Iespējams, tāpēc, ka Vidzemes iedzīvotāju vidū bija mazāk citu tautību ienācēju nekā Latgalē, Sēlijā vai Kurzemē un Zemgalē.

Vidzemē sastopamie uzvārdi biežāk ir raksturīgi pavisam nelielam cilvēku skaitam, un parasti tie mēdz būt arī visai izkaisīti šaurākā vai plašākā apvidū. Maz Vidzemē bija tādu uzvārdu, kas bija izteikti koncentrēti gandrīz tikai vienā pagastā, kā, piemēram, Innuss – no visiem 104 Vidzemē reģistrētiem Innusiem 99 bija toreizējā Mangaļu pagastā, ieskaitot Vecāķus, kuri tagad ir iekļauti Rīgas pilsētā. Līdzīgi Golveri bija sastopami gandrīz tikai Umurgas pagastā, Gaugeri – Pāles pagastā, Sāni – Staicelē, Leiteni – Drustos un Uiskas – Lejasciemā. Parasti Vidzemes pagastos reģistrēti 300–600 uzvārdi. Visvairāk uzvārdu bija lielākajos un vairāk apdzīvotajos pagastos: Cesvainē (1099), Līgatnē (968) un Birzgalē (968). Turpretim vismazāk uzvārdu tika reģistrēts nelielajos pagastos: Lazdonā (121), Lodē (198) un Ilzenē (199). Tomēr, rēķinot vidējo iedzīvotāju skaitu uz vienu uzvārdu, vērojamas būtiskas atšķirības – piemēram, Mežāres, Salacas un Pededzes pagastā tas pārsniedz septiņus cilvēkus uz vienu uzvārdu, arī Variešu, Liepupes, Mārkalnes, Viļķenes, Kūku, Grundzāles, Umurgas, Vīpes, Alojas, Staiceles un Lejasciema pagastā bija vismaz seši cilvēki ar vienu uzvārdu. Tātad Latgales tuvumā, kā arī Limbažu apkārtnē sastopamie uzvārdi piederēja lielākam iedzīvotāju skaitam nekā citur Vidzemē. Savukārt Rīgai tuvējos pagastos iedzīvotāju skaits uz vienu uzvārdu bija vismazākais – mazāk par trim cilvēkiem uz katru uzvārdu bija Garkalnes, Babītes, Salas, Olaines, Stopiņu, Ogresgala un Mārupes pagastā. Tātad šajos pagastos bija visvairāk dažādu nesenu ieceļotāju – visbiežāk strādnieki bez savas ģimenes –, līdz ar to daudzi uzvārdi tika pārstāvēti tikai ar vienu personu, kurpretim parasti uzvārdi bija vismaz vienai ģimenei. Jāpiebilst, ka tagadējo Sedas un Zilākalna kūdras rūpnīcu dēļ izveidoto pagastu teritorijās 1935. gadā bija vien dažas mājas, tālab tās ir pieskaitītas pie tuvākā pagasta, bet neparādās kā atsevišķas administratīvas vienības uzvārdu sarakstā.

Salīdzinot ar citiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, Vidzemē ir visvairāk latviskas cilmes uzvārdu. Tie bija vairākumā praktiski visos Vidzemes pagastos, īpaši Vidzemes austrumos – Madonas, Gulbenes, Cēsu un Smiltenes novadā. Savukārt Rīgas, Ogres un Limbažu novadā latviska nozīme ir aptuveni pusei no visiem uzvārdiem. Kurpretim Kurzemē vairākumā pagastu latviskas nozīmes uzvārdi nesasniedza pat pusi – daudziem turienes iedzīvotāju uzvārdiem ir vāciska cilme. 

Vidzemē gar visu Igaunijas robežu sastopami arī igauniskas cilmes uzvārdi, un divos pagastos tādu ir īpaši daudz – Veclaicenē un Ainažos, kur 20. gadsimta sākumā igauņu bija visvairāk. Šādi igauniskas izcelsmes uzvārdi ir Sārs, Harju, Vahers, Alliks, Kalekaurs, Tammacs un Leinasars. Dažreiz šādiem igauniskiem uzvārdiem izveidojas vietējās latviskotās formas, piemēram, Limbažu apkārt­nē sastopamais Rebainis, kam Igaunijas tuvumā ir oriģinālā forma – Rebane (‘lapsa’), vai Henilāns un Henilane.

Slāviskas cilmes uzvārdi Vidzemē ir sastopami retāk. Tie atrodami galvenokārt gar Latgales robežu, īpaši Krustpils un Alūksnes apkārtnē, un arī gar Daugavu, piemēram, Ribaks, Poļaks, Berezs, Moruzs, Šutka, Kumuška un Litovkins. Retāk nekā citviet Vidzemē­ sastopami arī uzvārdi ar poliskām izskaņām, piemēram, Androvičs, Ban­kovičs, Brunevics, Lutkevics, Bičevskis, Barinskis un Kaminskis. Vēl retāki ir vēsturiskie uzvārdi ar izskaņu -auskis, piemēram, Gražauskis Malienā (Graßchenskij 1826. gadā un Graßchanskij 1858. gadā Ērmaņmuižā), Gradauskis Mārkalnē (Gradausky minēts Lāzberģa muižā 1826. gadā, bet 1834. gadā – Gradauskij), Vidauskis Ēvelē un Dančauskis Drustos (Dantzauska un Dantſchauskis minēti Gatartas un Vecdrustu muižā 1826. gada revīzijā), kas laikam nebūs saistāmi ar lietuviešiem, bet drīzāk ar latviskotām polisko izskaņu formām (Graževskis, Gradovskis, Vidovskis un Dančevskis). Dažiem uzvārdiem poliskā izskaņa palikusi negrozīta, piemēram, Malēnijā izplatītajam uzvārdam Teterovskis (Tetterowsky Mālupes un Bejas muižā 1858. gadā) tomēr neizveidojās latviskots variants – Teterauskis. Bejas muižā bija arī uzvārds Elksnausky, kas vēlāk gan izzuda, bet trim citiem uzvārdiem bija pierastās poliskās formas – Mickelowsky, Romanowsky un Rublowsky. Savukārt Suntažu un apkārtnes pagastos bija izplatīts uzvārds Galauska (Gallaußka Suntažu muižā 1858. gada revīzijā un Gallausk Vērenē), kas tika lietots kā kopdzimtes vārds. Jāpiemin, ka Gulbenes–Madonas apkārtnē ir sastopami arī vietvārdi ar poliskām izskaņām, piemēram, Galgauska, Zel­gauska un Bučauska. 

Arī Vidzemē ir sastopami patronīmiskie uzvārdi ar izskaņu -āns, kas ļoti bieži izplatīti Latgalē un Sēlijā. Vidzemei raksturīgie uzvārdi ar izskaņu -āns ir Brutāns, Seržāns, Trapāns, Jurjānis, Vectirāns, Tūtāns un Ķikāns, kas mazliet biežāk sastopami Vidzemes austrumos – kopumā nepilni divi simti. Citur Vidzemē vienlīdz bieži sastopami uzvārdi ar izskaņu -ēns, piemēram, Ķipēns, Aļļēns, Pēkšēns, Pliķēns, Smiltēns, Plaucēns, Janitēns un Kaužēns. Arī šo uzvārdu skaits tuvojas pāris simtiem.

Visbiežāk Vidzemē ir sastopami uzvārdi ar deminutīva izskaņu -iņš, piemēram, Bēr­ziņš, Kalniņš, Ozoliņš, – kopumā vairāk nekā 700 šādu uzvārdu. Pāri par trim simtiem ir vāciskas cilmes uzvārdu, kas beidzas ar izskaņu -manis vai -mans, piemēram, Blaumanis, Landsmanis, Akermans. Tikpat daudz ir uzvārdu ar izskaņu -ers vai -eris, piemēram, Dakteris, Elleris, Mālders, Pimbers. Bieži sastopami uzvārdi ar komponentu -bergs, piemēram, Kleinbergs, Kokenbergs, bet reti – ar -šteins vai -felds (Braunšteins, Kirhenšteins, Reinfelds, Švānfelds). 

Apmēram 160 Vidzemes uzvārdu beidzas ar izskaņu -nieks, piemēram, Biķernieks, Mērnieks, Sīpolnieks. Retāk sastopami uzvārdi ar izskaņu -ietis, piemēram, Vārdaunie­tis, Lubānietis, Aronietis, Pilskalnietis. 

Patronīmisko uzvārdu, kas beidzas ar -sons, ir vairāk par 130, piemēram, Ainsons, Piksons, Sietiņsons, Gromulsons. Interesanta ir šādu uzvārdu izplatība – visvairāk to ir Limbažos, Siguldā, arī ap Cēsīm un Aizkraukli, bet Vidzemes austrumos – Valkā, Smiltenē, Alūksnē un īpaši Madonas, Gulbenes un Krustpils apkārtnē – tie ir reti. Apmēram simts uzvārdu beidzas ar -avs vai -ovs, piemēram, Ozolovs, Eglavs, Miezavs, Minkovs un Spuravs. 

Vidzemē ir pāris desmiti nelokāmu uzvārdu, kas beidzas ar -o. Tie pārsvarā ir igauniskas izcelsmes uzvārdi, kas sastopami Vidzemes ziemeļos, piemēram, Epro, Harjo, Paizo, Talo un Teko. 1935. gada Vidzemes tautskaitē pavisam reti reģistrēti 19. gadsimta beigās tik populārie uzvārdi ar izskaņu -ings, kas agrāk nereti tika pievienota daudziem latviskas cilmes uzvārdiem -iņš vietā. Vairāki šādi Vidzemes uzvārdi ar izskaņu -ings ir saglabājušies arī līdz mūsdienām, piemēram, Alberings, Niedings, Še­nings, Zīrings. Reti ir arī uzvārdi, kas beidzas ar -uška, piemēram, Anuška, Cimuška, Kirmuška, Zamuška. Tāpat Vidzemē pavisam retas ir Latgalē izplatītās izskaņas -išs (Einišs, Jurkišs), kā arī -uns un -ūns (Priekūns, Trezuns, Slagūns). Pie neparastākiem uzvārdiem pieskaitāmi arī uzvārdi ar -eika, piemēram, Palameika Litenē (te sastopams jau 1826. gada revīzijā) un Dirveika Tomē.

Kristaps Upelnieks (Upelnieks 1936), Muntis Auns (šī sējuma ievadrakstā) un citi autori jau apraksta neparastos itāliskos uzvārdus, kuri doti astoņām zemnieku dzimtām Praulienas muižā.

Ticama šķiet arī izteiktā hipotēze, ka tas ir noticis ar mērķi spītēt Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči, kas esot bijis „pārlieku” labvēlīgs zemnieku interešu aizstāvis (sk. 9. un 14. att.). Tomēr vairāki no šiem itāliskajiem uzvārdiem citur pasaulē ir reāli un pat izplatīti uzvārdi, piemēram, Bulotti ir sastopams gan Šveicē, gan ASV, Torjani un Barlotti ir atrodami arī Itālijā. Laika gaitā šajos Praulienā dotajos uzvārdos ir gan mainījušies kādi burti un tie tikuši pielāgoti latviešu valodai, tomēr daži ir saglabājuši oriģinālo formu līdz pat mūsdienām. Iedzīvotāju reģistrā ir vairākas personas ar uzvārdu Barloti, viena ar Buloti un vēl divas ar uzvārdu Sermoni-Sermonte. Savukārt divi no šiem uzvārdiem acīmredzot ir izzuduši jau 19. gadsimta otrajā pusē – piemēram, uzvārds Portini Praulienas muižas 1858. gada revīzijā bija sastopams vien trim sievietēm un vienam muižā kalpojošam vīrietim. Citas dzimtas šo divu gadsimtu gaitā tomēr ir plaši sakuplojušas.

Uz sākumu

Muntis Auns

No papildvārdiem līdz uzvārdiem Vidzemē

Šās grāmatas iznākšanas laikā aprit 200 gadu, kopš Vidzemē – 1822. gadā – sāka ieviest uzvārdus visām iedzīvotāju kārtām. Līdz tam vispārēja uzvārdu lietošanas prakse tur nepastāvēja, un tādi bija tikai nelielai iedzīvotāju daļai – brīviem ļaudīm, taču arī ne visiem. Tāpat kā daudzviet citur, arī Vidzemē jau izsenis personu identificēšanai lietoja dažādus papildvārdus, kas varēja apzīmēt viņu tautību, amatu, īpašību u. tml. Lielai daļai krustnešu, garīdznieku vai amatpersonu, kas 13. gadsimtā no Vācijas ieradās Livonijā, priekšvārds bieži tika papildināts ar norādi par viņu izcelsmes vietu, piemēram, Oldenburgas Borhards (Borchardus de Aldenborch), Fehtas Johanness (Iohannes de Vechte), Brēmenes Konrāds (Conradus Bremensis), Hārenes Berneks (Bernec von Hâren), Feihtvangenes Konrāds (Cûnrât von Vûchtewanc). Vēlāk Livonijas muižniecībai izcelsmes vietas, bet dažkārt arī piešķirtā lēņa atrašanās vietas (piemēram, Ikskiliem – no Ikšķiles) apzīmējums kļuva par dzimtas identifikatoru, t. i., uzvārdu.

Vietējas izcelsmes vasaļi Livonijas laika dokumentos minēti gan ar papildvārdu, gan bez. 16. gadsimta pirmajā pusē Vidzemē ar papildvārdu zināmi, piemēram, Wirbell Wirnowde Rūjienā, Herman Cabalit Alūksnē, Meiken Swarren Aizkraukles novadā (LG 1923, Nr. 104, 263, 536).¹ Seni papildvārdu saraksti saglabāti Rīgas amatu dokumentos, kurus publicējis un analizējis Leonīds Arbuzovs (Arbusow 1921; 1923). Piemēram, nesēju brālības 1452. gada jauno amata locekļu sarakstā minēti Didericus Wulff; Merten Garyesul; Bertolt Plynte; Pritze Callatze; Coert Barendorp; Hintze Loddigenlapper; Rotghar Richardes; Hynrich Lapsyn; Hans Olgensleger; Hans van dem Rennysz; Margrete, Nykklawes wiff; Gerdeke, Korten wiff; Katrine, Lassen wyf; Her Hinrik Kloccowe; Andrewes Stropeneke; Katterina Sprogens; Margrete, Brolych wyf; Merten Pyper; Hans Brunt; Hans van Lemsel (Arbusow 1921: 97). 

Redzams, ka ne visām personām minēts kāds papildvārds, ko varētu pielīdzināt uzvārdam. Minētajos piemēros sievietēm papildu identifikators ir vīra vārds (Niklāva sieva (wiff/wyf), Korta sieva u. c.), pāris vīriešiem – izcelsmes vieta: Limbaži (Lemsel) un, iespējams, Renda (Rennysz). 

Vairāk latviešu personvārdu gan ar, gan bez papildvārdiem atrodams dažādos citos Rīgas viduslaiku vēstures dokumentos – Rīgas parādu grāmatā, Rīgas nekustamo īpašumu grāmatā, Rīgas pilsētas ienākumu grāmatās u. c. (Hildebrand 1872; Napiersky 1888; Napiersky 1881). Personvārdi minēti arī Rīgas Sv. Jēkaba draudzes 16. gadsimta beigu–17. gadsimta sākuma metriku grāmatu ierakstos, kas pārsvarā saistāmi ar latviešiem (Biezais 1957). Viņi lielākoties dzīvojuši Rīgas apkārtnē vai tuvējos novados – Ropažos, Ikšķilē un citur, taču minēti arī ienācēji no Dobeles, Ērģemes, pat Tērbatas un citām attālākām vietām. Reģistrēto cilvēku papildvārdi it kā varētu liecināt par uzvārdiem, jo īpaši tāpēc, ka metriku ieraksti saistāmi ar laiku, kad Jēkaba baznīca piederēja katoļiem, bet katoļu vidū uzvārdi zemniekiem sāka ieviesties jau 17. gadsimtā. Reālā situācija tomēr rāda, ka no citiem novadiem ienākušo cilvēku papildvārdi apzīmē mājas, no kurām viņi cēlušies. Piemēram, Barbara, Slēdeņu Jāņa atraitne (Barbara Joannis Sledene vidua, Sesswegwen), acīmredzami nākusi no Cesvaines „Slēdenēm”, Miķelis Lipers (Michael Lipper ex Pempermusza) – no Pemperu Leiper/Lypruß mājām, Mārtiņš Svilis (Martinus Swil, ex pago Tampser) – no Aijažu Tamsāres ciema Schwille mājām. Ja šīs personas kļuva par brīviem pilsētniekiem, minētie papildvārdi varēja kļūt par uzvārdiem, taču trūkst dokumentāru liecību, lai par to pārliecinātos.

17. gadsimtā ar zināmām šaubām, bet 18. gadsimtā jau pilnīgi droši Rīgas brīvo latviešu sabiedrībā var runāt par uzvārdiem mūsdienu izpratnē. 1625. gadā ormaņu amatā reģistrēti šādi domājamie uzvārdi: Ackots, Atsleg, Bernauckl, Bleker, Brunß, Canzler jeb Platbarde, Farenßbeck, Gallit, Kerstin, Klibbe/Klibber, Kraßnedirß, Kruse jeb Pekur, Kuyl, Leis, Melnsirgs, Miltekul, Muhl, Pallitz, Panck, Pickur, Pilßlaicks, Ruddin, Rundell, Sauting, Schliper, Schmidt, Sillit, Stentzel, Stoping, Strug, Suntz, Wersett, Wilkatz, Witte (Taube 1980: 171–172), tomēr būtu nepieciešami papildu pētījumi, lai pārliecinātos, cik noturīgi bija tālaika papildvārdi. Īpatnējākas formas – Bernauckl, Farenßbeck, Melnsirgs, Pilßlaicks un dažas citas – līdz mūsdienām kā uzvārdi tomēr nav nonākušas.

Kaņepāju kulstītājiem 18. gadsimtā bija, piemēram, šādi uzvārdi: Alp, Amul, Balting, Baltgalwe, Bausche, Boje, Brinck, Detlau, Dumpe, Hill, Irwe, Kayser, Kruse, Kruskop, Kurwis, Masting, Peixt, Pumpe, Ringk, Sallack, Sander, Senne, Stange, Straube, Tilleris, Twaix, Witt, Zieckte (Taube 1980: 173–180), bet 18. un 19. gadsimta mijā pārcēlāju amata locekļiem latviskā atveidojumā – Dāle, Egle, Garoza, Kalniņš, Kazaks, Kazlovskis, Kresis, Lablaiks, Muiželis, Pēšs, Priede, Raņķis, Reņģītis, Sēlis, Sproģis, Šluns, Vilde (Svarāne 1980: 44–57). Izņemot Boje, Irwe, Kurwis, Twaix, Zieckte, kā arī Kresis, Pēšs un Šluns, pārējie uzvārdi sastopami Latvijā arī mūsdienās. Pazīstams latviešu tiesību cīnītājs 18. gadsimta Rīgā bija Johans jeb Jānis Šteinhauers, taču viņa pēcnācēji pārvācojās un vairākums Latviju pameta.

Katoliskajā Latgalē, tāpat kā Lietuvā un Polijā, vispārēja uzvārdu lietošana pastāvēja jau 17.–18. gadsimtā, savukārt Vidzemes guberņā, kurā tolaik ietilpa arī liela daļa tagadējās Igaunijas, kā arī Kurzemes guberņā vispārējas uzvārdu lietošanas nepieciešamība radās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā. Uzvārdu ieviešanu gan Vidzemē, gan Kurzemē savulaik pētījis Kristaps Upelnieks (Upelnieks 1938; sk. 13. att.).

Kurzemes guberņā brīvlaišanas likumi tika pieņemti 1817. gadā, taču tajos netika ietverts jautājums par uzvārdu piešķiršanu agrākajiem dzimtļaudīm, turklāt dažādu mobilitātes ierobežojumu dēļ uzvārdu ieviešana aizkavējās līdz 1835. gadam. Arī Igaunijas guberņā (Ziemeļigaunijā), kur dzimtbūšana tika atcelta jau 1816. gadā, uzvārdu vispārēja lietošana ieviesta tikai 1835. gadā.

Atšķirībā no Kurzemes, Vidzemes guberņā uzvārdu jautājums jau uzreiz tika ietverts 1819. gada zemnieku likumos. Likumu 11. pantā teikts: „Tai policeijes valdīšanai par atvieglināšanu iekš uzlūkošanas un ļaužu pavaldīšanas ir vaijadzīgs, ka katra zemnieka-cilts saviem kristības-vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek un ka arīdzan katris vientulis, kas pats par sevīm zina un savas lietas pats valda, sevim tāpat tādu uzvārdu pieņem. Jo pēc tiem kristības-vārdiem vien, kas tik daudziem ir tie paši, ne var vis labi izšķirt un pazīt visus pagasta-ļaudis. Tas uzvārds, ko katris sevim būs pieņēmis, tad vairs nav pārmijams ar cita, bez valdīšanas paļaušanas. Pie šiem tādiem uzvārdiem tie ļaudis, kas ir izraudzīti uz brīvlaišanu, tiek uzņemti vārdu-rullē.” (Upelnieks 1938: 38–39)

12. pantā noteikts, ka 1826. gadā jāsastāda jauni pagasta iedzīvotāju (gan vīriešu, gan sieviešu) saraksti. Sarakstu sastādīšana tika deleģēta pagasta tiesām. Draudzes tiesas notāram šos vārdu jeb revīzijas ruļļus vajadzēja pārrakstīt trijos eksemplāros, no kuriem viens pienācās kamerāltiesai, otrs – draudzes tiesai, trešais – pagasta tiesai. Kaut gan šo reģistru sastādīšana bija domāta galvasnaudas nodokļa aprēķināšanai, 12. panta beigās piemetināts, ka katram pie pagasta pierakstītam cilvēkam jābūt ar savu uzvārdu, kas ierakstāms gan revīzijas sarakstos, gan baznīcas grāmatās.

Zemnieku brīvlaišana noritēja vairākos etapos, katrreiz piešķirot personīgo brīvību noteiktai zemnieku grupai. Kurzemē brīvlaišanu bija paredzēts īstenot līdz 1832. gadam, savukārt Vidzemes guberņā tam tika plānots īsāks laiks – līdz 1826. gada Jurģiem, kas arī noteica ātrāku uzvārdu vispārējas lietošanas ieviešanu Vidzemē. Pirmā grupa – puse saimnieku ar ģimenēm – ieguva brīvību 1823. gada Jurģos, otrā puse – nākamā gada Jurģos, bet kalpi ar muižas ļaudīm – 1825. un 1826. gada Jurģos. Iedzīvotāju mobilitāte gan tika ierobežota. Pirmos trīs gadus pēc brīvlaišanas bija atļauts mainīt dzīvesvietu draudzes teritorijā, bet pilsētu tuvumā dzīvojošiem – pilsētas lauku apgabala jeb patrimoniālapgabala robežās. Nākamos trīs gadus dzīvesvietu varēja mainīt jau bruģa jeb kārtības tiesas iecirkņa², pēc tam – guberņas robežās.

Sakarā ar pirmās zemnieku grupas brīvlaišanu Vidzemes civilgubernators Žozefs Diamels (Joseph du Hamel) 1822. gada 21. augustā izdeva patenti Nr. 3877, kurā izskaidrotas dažas šās procedūras nianses, to skaitā arī jautājums par uzvārdu piešķiršanu. Patentes 3. punktā teikts, ka katrai zemnieku ģimenei un katram indivīdam jāiegūst uzvārds, tādēļ muižu pārvaldēm Miķeļdienā, kad noteiktai saimnieku grupai tiks paziņots par brīvlaišanu, katram pie viena arī jānoprasa, kādu uzvārdu (Zunahme) viņi sev un saviem bērniem vēlas pieņemt. Līdz 1823. gada 22. janvārim zemnieki ar šiem uzvārdiem bija jāreģistrē draudzes tiesas sarakstā, bet tiem saimniekiem un kalpiem, kas tika brīvlaisti vēlāk, uzvārdu vajadzēja izvēlēties viņu brīvlaišanas paziņošanas laikā, turklāt viņi varēja pieņemt vai nu tādu uzvārdu, kāds jau bija viņu agrāk brīvlaistiem vecākiem vai radiniekiem, vai arī kā neatkarīgi ļaudis – paši savu.

1822. gada 30. septembrī rīkojumu Vidzemes landrātu kolēģijai³ izdeva arī Rīgas kara gubernators Filips Pauluči (Filippo Paulucci). Dokuments veltīts tieši uzvārdiem, principā atkārtojot 21. augusta patentes 3. punktu, taču tā nobeigumā ir svarīgs papildinājums: „Kaut arī šādā veidā uzvārdu izvēle tiek atstāta zemnieku ziņā, priekšniecībai tomēr paliek pienākums raudzīties, lai šai gadījumā netiktu pieņemti nepieņemami un nepiemēroti, it īpaši muižnieku un pazīstamu ģimeņu vai slavenu personu vārdi, tādēļ jaunā zemnieku likuma ieviešanas komisijai tiek uzticēta draudzes tiesām iesniedzamo vārdu sarakstu revīzija un galīga apstiprināšana.”⁴

Otrā saimnieku daļa par brīvlaišanu (1824. gada Jurģos) bija jāinformē 1823. gada Miķeļos. Šajā sakarā Ž. Diamels 1823. gada 31. augustā izdeva patenti Nr. 4394, kurā cita starpā teikts, ka muižu un pastorātu pārvaldēm saraksti ar šo personu uzvārdiem jāiesniedz draudzes tiesām līdz 1824. gada 24. janvārim.

Vēl divas Ž. Diamela patentes uzvārdu sakarā izdotas 1824. gada 16. septembrī (Nr. 4451) un 1825. gada 16. septembrī (Nr. 4579). Saturā tās ir gandrīz identiskas, un tajās ir precizētas uzvārda izvēles tiesības, proti, brīvi izvēlēties uzvārdu drīkstēja tikai tie, kam starp agrāk brīvlaistiem nebija tēva vai vectēva, kuri jau ieguvuši uzvārdu, kā arī tie, kuru tēvi vai vecākie brāļi netika brīvlaisti līdz ar viņiem.

Tā kā uzvārdu saraksti bija jāsastāda pagasta tiesām, varētu domāt, ka būs saglabājušies arī attiecīgie pagasta tiesu protokoli, taču tādus K. Upelniekam izdevās atrast tikai par Gatartas muižu, turklāt tie glabājās nevis toreizējā Latvijas Valsts arhīvā, bet gan privātās rokās. K. Upelnieks šos protokolus publicēja (sk. Upelnieks 1938), tomēr būtībā tie ir tikai uzvārdu saraksti, kuri gan uzrāda precīzu datumu, kad uzvārdi apstiprināti, taču nedod nekādu atbildi uz daudz intriģējošāku jautājumu – kādēļ izvēlēts tas vai cits uzvārds. Tā kā citu šādu pagasta tiesu protokolu nav, uzvārdu saraksti restaurējami pēc 1826. gada dvēseļu revīzijas materiāliem (daudziem muižu revīziju sarakstiem pievienots arī uzvārdu kopsaraksts alfabētiskā secībā) vai, sliktākā gadījumā, pēc 1834. gada revīzijas vai draudžu metriku grāmatu datiem.

Lai atvieglotu uzvārdu izvēli un veicinātu to dažādību, Vidzemes kalendārā 1823. gadam tika publicēts raksts „Padoms pie uzvārda pieņemšanas”⁵. Rakstā teikts, ka daļa saimnieku uzvārdus jau pieņēmuši, tomēr dažiem uzvārda izraudzīšanās bijusi grūta, bet dažviet saimnieki pieņēmuši vienus un tos pašus uzvārdus: „.. tagad gan tāds pulks Adamzonu, Bērtulzonu, Indrikzonu un Pēterzonu ronās, ka turpmāk viņu ciltis labi ne varēs izšķirt savā starpā.”

Rakstā sniegts vairāk nekā 500 uzvārdu paraugu – amatu, nodarbju, īpašību, augu, dzīvnieku, priekšmetu utt. nosaukumu. 1834. gadā, adresējot to kurzemniekiem, raksts pārstrādātā veidā tika publicēts „Latviešu Avīzēs”⁶. Kurzemniekiem domātais potenciālo uzvārdu saraksts tika papildināts ar jauniem variantiem, taču vēl vairāk bija svītrojumu, tādēļ „kurzemnieku saraksts” bija daudz īsāks, it īpaši dažādu īpašību uzskaitījumā (vidzemniekiem – 159, kurzemniekiem – 35 piedāvājumi). To, cik lielā mērā šie ieteikumi palīdzēja vidzemniekiem, noteikt grūti, jo daļa piedāvāto formu varēja tikt pārveidota (piemēram, Gluds → Gludiņš, Laipnigs → Laipniņš, Stāvs → Stāvus u. tml.), turklāt iespējama arī kalendāra ieteikumu un no tā neatkarīgas zemnieku izvēles sakritība. Ne viens vien 1935. gadā reģistrētais uzvārds – Brošs, Dišs, Gādigs, Gaumīgs, Lustigs, Manigs/Manīgs, Saldans, Šķists (no Schķihsts minētajā publikācijā?), Tumšs u. c. – tomēr liek domāt, ka raksta anonīmā autora pūles nebūs bijušas veltas. Gan ne visi piedāvātie vārdi varēja likties pietiekami pievilcīgi. Piemēram, dažādu īpašību sarakstā bija ietverti apzīmējumi griezīgs, mazisks, tukšs. Taču arī tādi apzīmējumi kā kārtīgs, klājīgs, ražens, prātīgs, spirgts, sveiks un citi atsaucību laikam tomēr nav guvuši.

Uzvārdu došanā īpaši, atsevišķai muižai raksturīgi gadījumi konstatēti maz. Īpatnības vairāk varētu meklēt izvēlē par labu latviskām vai vāciskām formām vai arī mājvārdu pieņemšanā par uzvārdu. Uzmanību līdz šim visvairāk piesaistījušas Praulienas muiža un Patkules muiža – pirmajā zemniekiem doti itāliski uzvārdi, otrajai raksturīgi uzvārdi ar izskaņu -ons. Detalizēti abas muižas savā ievadrakstā aplūkojis Ilmārs Mežs, tādēļ šeit pieminēsim tikai dažus faktus.

1826. gada revīzijā Patkules muižā reģistrēti pavisam 48 uzvārdi, no kuriem ar izskaņu -ons ir 26 (54 %). Tā kā K. Upelnieka publikācijā (Upelnieks 1938: 74–75; sk. 14. att.) dažu atšifrējums ir neprecīzs, sniegsim to pilnu sarakstu: Auckohn⁷, Arklohn, Egglohn, Ehwelohn, Godohn, Graudohn, Kaltohn/Kaltahn, Kannepohn, Kweschohn, Laimon, Leetohn (kopsarakstā Leitohn), Lehzohn, Mantohn, Meschoon/Meschohn, Miglohn, Miltohn, Puppohn/Pupohn, Rassohn, Rudsohn, Saulohn, Sibsnohn, Swaigsnohn, Swarpstohn, Wegohn, Wehjohn/Wehjahn, Zirpohn. Tiem līdzīgi ir Kirsohn un Petersohn, taču tie pieskaitāmi patronīmiskajiem uzvārdiem ar -sons. Vēl izdalāma uzvārdu grupa ar izskaņu -āns – Ardahn (kopsarakstā Ardohn), Bindahn, Dohlahn, Dristahn, Gandahn (Gaudahn?), Kastahn, Landahn, Liktahn, Reilahn. Atlikušie ir Bersin, Draweneek, Klawin, Kuschka/Kuschke, Lakstigal, Mahlneeks, Sallkaln (kopsarakstā Sillkaln), Sipols, kā arī Bluman, Grünthal un Weideman. Kā redzams, Patkulē pārliecinoši dominēja latviskas cilmes uzvārdi, bet vāciski bija tikai daži.