Iestatījumi
100% 150% 200%
Viegli lasīt

Vidzeme

Ievadraksti

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

  • Vidzemes administratīvais iedalījums 2021. gadā
  • Vidzemes administratīvais iedalījums 1935. gadā
  • Izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos 1935. gadā
  • Plašākā apvidū koncentrētie uzvārdi
  • Vienā pagastā koncentrētie uzvārdi
  • Igauņu uzvārdu izplatība
  • Uzvārdi ar izskaņu -sons no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā
  • Vietvārdi uzvārdos
  • Vidzemes kultūras darbinieku un vēsturisku personu uzvārdu izplatība Vidzemē

Vidzemē nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos

Vārdnīcā neiekļautie uzvārdi un to pieraksta varianti no 1826. gada tautskaites jeb dvēseļu (muižu) revīzijas materiāliem

Izmantotā literatūra un avoti

Ilmārs Mežs

Vidzemes uzvārdi no arhīviem līdz vārdnīcai

Trešais un pēdējais latviešu uzvārdu vārdnīcas sējums aptver Vidzemi tās vēsturiskajās robežās, kāda tā pastāvējusi vismaz vairākus gadsimtus. 19. gadsimtā tajā bija iekļauti Vidzemes (Livonijas) guberņas četri dienvidu apriņķi (Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas). Madonas apriņķis tika izveidots no Cēsu un Valkas apriņķa daļām 1924. gadā. Mūsdienās jaunajā administratīvajā iedalījumā Vidzemi veido Limbažu, Valmieras, Valkas, Smiltenes, Cēsu, Gulbenes, Siguldas, Ogres, Saulkrastu, Ādažu, Salaspils, Ķekavas un Mārupes novads, Jūrmalas un Rīgas pilsēta, kā arī Alūksnes novads bez Liepnas pagasta, kas ietilpst Latgalē, Madonas novads bez vēsturiskā Barkavas pagasta, kas ietilpst Latgalē, un Aizkraukles novada ziemeļu daļa (Daugavas labajā krastā).

Vidzemes uzvārdu vārdnīcas sējumā ir iekļauts arī Latgales luterāņu nostūris – kādreizējā Daugavpils apriņķa Krustpils, Aiviekstes, Ungurmuižas un Vīpes pagasts, kā arī Gostiņu pilsēta, kas netika iekļauti pirmajā – Latgales uzvārdu vārdnīcas – sējumā, jo šajos luterāņu apdzīvotajos pagastos uzvārdi būtiski atšķīrās no Latgalē ierastajiem un drīzāk iekļāvās Vidzemes uzvārdu kopumā. Vēl ir vērts atgādināt, ka Kurzemes uzvārdu vārdnīcas sējumā jau tika ietverts kādreizējais Rīgas apriņķa Slokas pagasts jeb mūsdienās – Tukuma novada Lapmežciema pagasts.

Lai lasītāju nemulsinātu Latgales pagastu pieminēšana uzvārdu izplatības statistikā, jāatgādina, ka Latgales sējumā arī netika iekļauti 19.–20. gadsimtā no Vidzemes ieceļojušo luterāņu un pareizticīgo un to pēcteču uzvārdi. Šie ļaudis lielākā skaitā bija apmetušies Balvu novadā, dažviet pat pārsniedzot vietējo latviešu katoļu iedzīvotāju skaitu (piemēram, Balvu, Tilžas un Liepnas pagastā). Vairumam no šo pārceļotāju uzvārdiem ir izdevies noteikt to izcelsmes vietu kādā no Vidzemes pagastiem, tādējādi ievērojami atvieglojot radurakstu pavedienu šķetināšanu.

Visbeidzot jāpiemin, ka mūsdienu Barkavas pagasts tiek dalīts starp Latgali un Vidzemi, jo ietver ne tikai kādreizējo Latgales Barkavas pagastu, bet arī vēsturisko Vidzemes Saikavas pagasta daļu. Lai būtu vieglāk orientēties mūžam mainīgajā administratīvajā iedalījumā, arī Vidzemes sējumā uzvārdu izplatības statistika ir pārrēķināta uz mūsdienu pagastiem un novadiem. Retais vēl atpazīs Ķēču, Patkules, Idus, Virānes vai Adulienas pagasta atrašanās vietu, jo tie ir iekļauti mūsdienu Nītaures, Sarkaņu, Sēļu un Tirzas pagastā. Lai lasītājam būtu vieglāk noteikt vēsturisko pagastu iedalījuma atbilstību mūsdienu robežām, sējuma iekšvākos ir aplūkojamas Vidzemes kartes gan ar 1935. gada pagastu robežām, gan ar mūsdienu jaunāko administratīvo iedalījumu.

Līdzīgi kā iepriekšējos sējumos, arī Vidzemes uzvārdu krājumā galvenais šķirkļu saraksta avots ir 1935. gada tautas skaitīšanas apdzīvoto vietu iedzīvotāju uzskaites lapas, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (1308. fonda 12. apraksts). Šī tautskaite ir senākais un pilnīgākais avots, kas aptver praktiski visus iedzīvotājus, kuri tika saskaitīti 1935. gada 12. februārī. Diemžēl 1897. gada tautskaites lapas par Vidzemes pagastiem ir saglabātas vien niecīgā apjomā, galvenokārt no Valmieras apriņķa Ainažu, Ipiķu, Kauguru, Kocēnu, Naukšēnu, Valmiermuižas, Vecsalacas un citiem pagastiem, kā arī Rīgas un Jūrmalas pilsētas un Dreiliņu pagasta. Kopumā atrodamas ziņas vien par dažiem procentiem Vidzemes pagastu iedzīvotāju, tāpēc, atšķirībā no Latgales, šis avots uzvārdu meklēšanā var palīdzēt vien dažiem. 19. gadsimta muižu revīzijas lielākoties ir saglabātas, tomēr dažas līdz mūsdienām nav nonākušas.

Autors ir apskatījis un izrakstījis visu 1935. gada apdzīvoto vietu uzskaites lapas ar Rīgas, Cēsu, Valmieras, Valkas un Madonas apriņķa pagastu un pilsētu iedzīvotāju uzvārdiem, kopumā aptverot 425 tūkstošus iedzīvotāju. Rīgas pilsētas iedzīvotāju uzvārdi šajā sējumā netika iekļauti vairāku apsvērumu dēļ: pirmkārt, vairākums rīdzinieku ir senāku vai nesenāku iebraucēju pēcteči, kas mantojuši uzvārdus, kuri savulaik ir tikuši piešķirti kādā no pagastiem, otrkārt, 1935. gada apdzīvotu vietu uzskaites kartītes par Rīgas iedzīvotājiem LVVA nav atrodamas (ir tikai personu kartītes), un, treškārt, rīdzinieku uzvārdu milzīgais apjoms paildzinātu datu vākšanas procesu par daudziem gadiem.

Pavisam tika izrakstīti aptuveni 16 tūkstoši uzvārdu (un vēl daudz vairāk to pieraksta variantu), no kuriem izveidoti apmēram 9,5 tūkstoši atsevišķu šķirkļu, bet nepilni 6 tūkstoši uzvārdu minēti retāk sastopamo uzvārdu sarakstā.

Visi vārdnīcā minētie uzvārdi ir sakārtoti alfabēta secībā, šķirklī apvienojot dažādos uzvārdu pieraksta variantus un par šķirkļa galvu izvēloties vienu – izplatītāko – versiju, piemēram, pie Aparjods pievienojot arī Aparjots un Aperjods, pie Apinis – Apins, Apiņš un Apīns, pie Dālītis – Dalītis, Dallītis, Dallīts un Dālīts. Visbiežāk apvienotajos uzvārdu pieraksta variantos ir vai nav kāda garumzīme, dubultlīdzskanis vai kāda mīkstināmā vai šņāceņu zīme, kuru lietošana 1935. gadā vēl nebija pašsaprotama visiem skaitītājiem. Pakāpeniski šādi uzvārdu varianti mazinās, tomēr tie joprojām ir sastopami visai bieži. Īpaši bieži vairāki pieraksta varianti sastopami vāciskas izcelsmes uzvārdiem, piemēram, Bremans, Bremanis, Bremmanis, Brēmanis, Brēmans; Berkolds, Berholds, Berkolts, Bergholds, Bergholcs un Bergholzs vai Blaus, Blau, Blaua, Blau’s un Blauss.

Aiz katra šķirklī minētā uzvārda un tā variantiem norādīts cilvēku skaits ar attiecīgajiem uzvārdiem, kas reģistrēti Vidzemē 1935. gada tautskaites apdzīvoto vietu lapās. Tālāk seko uzvārda izplatības apraksts, minot mūsdienu novadus un iespēju robežās arī pagastus ar augstāko izplatību. Ja pagasta nosaukums sakrīt ar tuvējo pilsētas nosaukumu, tas netiek atsevišķi nodalīts – piemēram, Siguldas pagasts un Siguldas pilsēta, Apes pagasts un Apes pilsēta vai Ainažu pagasts un Ainažu pilsēta. Daļai uzvārdu pievienots iespējamās uzvārda cilmes skaidrojums. Jāpiebilst, ka nozīmes skaidrojumu ne vienmēr vajadzētu uzskatīt par vienīgo un pareizo – tā ir autoru piedāvātā ticamākā versija. Dažos šķirkļos minēts arī senāks reģistrējums kādā vēstures dokumentā vai norādīts uz cilmes ziņā radniecīgu vietvārdu.

Uzvārdu iekļaušanai vienā vai otrā sējumā pamatā ir vēsturiskās izplatības princips. Tā kā iekšējā migrācija apriņķa, novada vai visas Latvijas teritorijā aktīvi aizsākās jau 19. gadsimta vidū un īpaši strauji pieauga 20. gadsimta 20. un 30. gados, līdz 1935. gadam liela daļa iedzīvotāju vairs nedzīvoja savā dzimtajā pagastā vai pat dzimtajā apriņķī. Līdz ar to daudzi Latgales, Kurzemes, Zemgales vai Sēlijas uzvārdi sastopami arī kādās Vidzemes pilsētās vai pagastos. Lai nebūtu jāatkārto visi uzvārdi katrā sējumā, tika mēģināts noteikt to iespējamās vēsturiskās izplatības apvidu un izraudzīties vienu no sējumiem, kurā attiecīgais uzvārds parādītos kā atsevišķs šķirklis. Vidzemes un Latgales vēsturisko uzvārdu izplatību lielā mērā varēja nošķirt pēc to īpašnieku reģistrētās ticības (katoļu – Latgalē, luterāņu un pareizticīgo – Vidzemē), bet Vidzemes un Sēlijas vai Zemgales uzvārdiem tāds apsvērums vairs nepalīdz – vairumā gadījumu visi bija luterāņi. Tāpēc par mērauklu tika izvēlēti divi kritēriji – attiecīgo uzvārdu pieminēšana 19. gadsimta muižu revīzijās un arī uzvārdu īpašnieku skaits Vidzemes vai Sēlijas un Zemgales novadā. Ja uzvārdam ir pārliecinoši vairāk reģistrējumu kādā no novadiem, tas parasti tiek minēts tikai tam novadam veltītajā sējumā, kur bija vairākums uzvārda nesēju. Protams, gadījās arī uzvārdi, kas bija jāiekļauj vairākos sējumos, jo nebija iespējams izšķirties. Piemēram, uzvārds Audzespiedurs bija sastopams gan Zemgalē un Sēlijā – Jaunjelgavā (5 personas) un Vallē (4), gan arī Vidzemē – Birzgalē (6) un Suntažos (2). Aptuveni ceturtā daļa latviešu uzvārdu bija plaši sastopami gan Vidzemē, gan arī Sēlijā un Zemgalē vai Kurzemē, tāpēc tie minēti vairākos sējumos. Visos sējumos minēti arī tie uzvārdi, kas bija plaši izplatīti visā Latvijā, piemēram, Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš utt.

Salīdzinot ar otrajā sējumā ietverto Kurzemi, Zemgali un Sēliju, vēsturiskā Vidzeme teritoriāli ir daudz kompaktāka, un tajā ir viendabīgāks iedzīvotāju sastāvs. Tomēr arī Vidzemē sastopamas vairākas etniskās savdabības. Laikā, kad Vidzemē tika izvēlēti zemnieku uzvārdi, tās rietumos ap Salacu vēl dzīvoja daži desmiti lībiešu pēcteču, kas vēl prata lībiešu valodu un no kuriem tika mantoti mājvārdi, kurus reizumis izvēlējās par uzvārdiem. Tāpat gar visu Igaunijas pierobežu ir manāma senāku vai jaunāku igauņu ieceļotāju klātbūtnes ietekme. Kādreizējā Madonas apriņķī, mūsdienās – Aizkraukles novadā, Iršu pagastā, kopš 1766. gada tika nometināti vācu kolonisti, kuri 1939.–1940. gadā bija spiesti no Latvijas aizceļot, taču daļa jau bija saradojušies ar apkārtējiem latviešiem. Visas šo aizgūto uzvārdu grupas ir iekļautas Vidzemes sējumā. Daudz īpatnēju uzvārdu ir sastopami Malēnijā, Piebalgā un Madonas apkārtnē, tomēr vairumā Vidzemes pagastu dominē ierastie un biežāk izplatītie latviešu uzvārdi. Iespējams, tāpēc, ka Vidzemes iedzīvotāju vidū bija mazāk citu tautību ienācēju nekā Latgalē, Sēlijā vai Kurzemē un Zemgalē.

Vidzemē sastopamie uzvārdi biežāk ir raksturīgi pavisam nelielam cilvēku skaitam, un parasti tie mēdz būt arī visai izkaisīti šaurākā vai plašākā apvidū. Maz Vidzemē bija tādu uzvārdu, kas bija izteikti koncentrēti gandrīz tikai vienā pagastā, kā, piemēram, Innuss – no visiem 104 Vidzemē reģistrētiem Innusiem 99 bija toreizējā Mangaļu pagastā, ieskaitot Vecāķus, kuri tagad ir iekļauti Rīgas pilsētā. Līdzīgi Golveri bija sastopami gandrīz tikai Umurgas pagastā, Gaugeri – Pāles pagastā, Sāni – Staicelē, Leiteni – Drustos un Uiskas – Lejasciemā. Parasti Vidzemes pagastos reģistrēti 300–600 uzvārdi. Visvairāk uzvārdu bija lielākajos un vairāk apdzīvotajos pagastos: Cesvainē (1099), Līgatnē (968) un Birzgalē (968). Turpretim vismazāk uzvārdu tika reģistrēts nelielajos pagastos: Lazdonā (121), Lodē (198) un Ilzenē (199). Tomēr, rēķinot vidējo iedzīvotāju skaitu uz vienu uzvārdu, vērojamas būtiskas atšķirības – piemēram, Mežāres, Salacas un Pededzes pagastā tas pārsniedz septiņus cilvēkus uz vienu uzvārdu, arī Variešu, Liepupes, Mārkalnes, Viļķenes, Kūku, Grundzāles, Umurgas, Vīpes, Alojas, Staiceles un Lejasciema pagastā bija vismaz seši cilvēki ar vienu uzvārdu. Tātad Latgales tuvumā, kā arī Limbažu apkārtnē sastopamie uzvārdi piederēja lielākam iedzīvotāju skaitam nekā citur Vidzemē. Savukārt Rīgai tuvējos pagastos iedzīvotāju skaits uz vienu uzvārdu bija vismazākais – mazāk par trim cilvēkiem uz katru uzvārdu bija Garkalnes, Babītes, Salas, Olaines, Stopiņu, Ogresgala un Mārupes pagastā. Tātad šajos pagastos bija visvairāk dažādu nesenu ieceļotāju – visbiežāk strādnieki bez savas ģimenes –, līdz ar to daudzi uzvārdi tika pārstāvēti tikai ar vienu personu, kurpretim parasti uzvārdi bija vismaz vienai ģimenei. Jāpiebilst, ka tagadējo Sedas un Zilākalna kūdras rūpnīcu dēļ izveidoto pagastu teritorijās 1935. gadā bija vien dažas mājas, tālab tās ir pieskaitītas pie tuvākā pagasta, bet neparādās kā atsevišķas administratīvas vienības uzvārdu sarakstā.

Salīdzinot ar citiem kultūrvēsturiskajiem novadiem, Vidzemē ir visvairāk latviskas cilmes uzvārdu. Tie bija vairākumā praktiski visos Vidzemes pagastos, īpaši Vidzemes austrumos – Madonas, Gulbenes, Cēsu un Smiltenes novadā. Savukārt Rīgas, Ogres un Limbažu novadā latviska nozīme ir aptuveni pusei no visiem uzvārdiem. Kurpretim Kurzemē vairākumā pagastu latviskas nozīmes uzvārdi nesasniedza pat pusi – daudziem turienes iedzīvotāju uzvārdiem ir vāciska cilme. 

Vidzemē gar visu Igaunijas robežu sastopami arī igauniskas cilmes uzvārdi, un divos pagastos tādu ir īpaši daudz – Veclaicenē un Ainažos, kur 20. gadsimta sākumā igauņu bija visvairāk. Šādi igauniskas izcelsmes uzvārdi ir Sārs, Harju, Vahers, Alliks, Kalekaurs, Tammacs un Leinasars. Dažreiz šādiem igauniskiem uzvārdiem izveidojas vietējās latviskotās formas, piemēram, Limbažu apkārt­nē sastopamais Rebainis, kam Igaunijas tuvumā ir oriģinālā forma – Rebane (‘lapsa’), vai Henilāns un Henilane.

Slāviskas cilmes uzvārdi Vidzemē ir sastopami retāk. Tie atrodami galvenokārt gar Latgales robežu, īpaši Krustpils un Alūksnes apkārtnē, un arī gar Daugavu, piemēram, Ribaks, Poļaks, Berezs, Moruzs, Šutka, Kumuška un Litovkins. Retāk nekā citviet Vidzemē­ sastopami arī uzvārdi ar poliskām izskaņām, piemēram, Androvičs, Ban­kovičs, Brunevics, Lutkevics, Bičevskis, Barinskis un Kaminskis. Vēl retāki ir vēsturiskie uzvārdi ar izskaņu -auskis, piemēram, Gražauskis Malienā (Graßchenskij 1826. gadā un Graßchanskij 1858. gadā Ērmaņmuižā), Gradauskis Mārkalnē (Gradausky minēts Lāzberģa muižā 1826. gadā, bet 1834. gadā – Gradauskij), Vidauskis Ēvelē un Dančauskis Drustos (Dantzauska un Dantſchauskis minēti Gatartas un Vecdrustu muižā 1826. gada revīzijā), kas laikam nebūs saistāmi ar lietuviešiem, bet drīzāk ar latviskotām polisko izskaņu formām (Graževskis, Gradovskis, Vidovskis un Dančevskis). Dažiem uzvārdiem poliskā izskaņa palikusi negrozīta, piemēram, Malēnijā izplatītajam uzvārdam Teterovskis (Tetterowsky Mālupes un Bejas muižā 1858. gadā) tomēr neizveidojās latviskots variants – Teterauskis. Bejas muižā bija arī uzvārds Elksnausky, kas vēlāk gan izzuda, bet trim citiem uzvārdiem bija pierastās poliskās formas – Mickelowsky, Romanowsky un Rublowsky. Savukārt Suntažu un apkārtnes pagastos bija izplatīts uzvārds Galauska (Gallaußka Suntažu muižā 1858. gada revīzijā un Gallausk Vērenē), kas tika lietots kā kopdzimtes vārds. Jāpiemin, ka Gulbenes–Madonas apkārtnē ir sastopami arī vietvārdi ar poliskām izskaņām, piemēram, Galgauska, Zel­gauska un Bučauska. 

Arī Vidzemē ir sastopami patronīmiskie uzvārdi ar izskaņu -āns, kas ļoti bieži izplatīti Latgalē un Sēlijā. Vidzemei raksturīgie uzvārdi ar izskaņu -āns ir Brutāns, Seržāns, Trapāns, Jurjānis, Vectirāns, Tūtāns un Ķikāns, kas mazliet biežāk sastopami Vidzemes austrumos – kopumā nepilni divi simti. Citur Vidzemē vienlīdz bieži sastopami uzvārdi ar izskaņu -ēns, piemēram, Ķipēns, Aļļēns, Pēkšēns, Pliķēns, Smiltēns, Plaucēns, Janitēns un Kaužēns. Arī šo uzvārdu skaits tuvojas pāris simtiem.

Visbiežāk Vidzemē ir sastopami uzvārdi ar deminutīva izskaņu -iņš, piemēram, Bēr­ziņš, Kalniņš, Ozoliņš, – kopumā vairāk nekā 700 šādu uzvārdu. Pāri par trim simtiem ir vāciskas cilmes uzvārdu, kas beidzas ar izskaņu -manis vai -mans, piemēram, Blaumanis, Landsmanis, Akermans. Tikpat daudz ir uzvārdu ar izskaņu -ers vai -eris, piemēram, Dakteris, Elleris, Mālders, Pimbers. Bieži sastopami uzvārdi ar komponentu -bergs, piemēram, Kleinbergs, Kokenbergs, bet reti – ar -šteins vai -felds (Braunšteins, Kirhenšteins, Reinfelds, Švānfelds). 

Apmēram 160 Vidzemes uzvārdu beidzas ar izskaņu -nieks, piemēram, Biķernieks, Mērnieks, Sīpolnieks. Retāk sastopami uzvārdi ar izskaņu -ietis, piemēram, Vārdaunie­tis, Lubānietis, Aronietis, Pilskalnietis. 

Patronīmisko uzvārdu, kas beidzas ar -sons, ir vairāk par 130, piemēram, Ainsons, Piksons, Sietiņsons, Gromulsons. Interesanta ir šādu uzvārdu izplatība – visvairāk to ir Limbažos, Siguldā, arī ap Cēsīm un Aizkraukli, bet Vidzemes austrumos – Valkā, Smiltenē, Alūksnē un īpaši Madonas, Gulbenes un Krustpils apkārtnē – tie ir reti. Apmēram simts uzvārdu beidzas ar -avs vai -ovs, piemēram, Ozolovs, Eglavs, Miezavs, Minkovs un Spuravs. 

Vidzemē ir pāris desmiti nelokāmu uzvārdu, kas beidzas ar -o. Tie pārsvarā ir igauniskas izcelsmes uzvārdi, kas sastopami Vidzemes ziemeļos, piemēram, Epro, Harjo, Paizo, Talo un Teko. 1935. gada Vidzemes tautskaitē pavisam reti reģistrēti 19. gadsimta beigās tik populārie uzvārdi ar izskaņu -ings, kas agrāk nereti tika pievienota daudziem latviskas cilmes uzvārdiem -iņš vietā. Vairāki šādi Vidzemes uzvārdi ar izskaņu -ings ir saglabājušies arī līdz mūsdienām, piemēram, Alberings, Niedings, Še­nings, Zīrings. Reti ir arī uzvārdi, kas beidzas ar -uška, piemēram, Anuška, Cimuška, Kirmuška, Zamuška. Tāpat Vidzemē pavisam retas ir Latgalē izplatītās izskaņas -išs (Einišs, Jurkišs), kā arī -uns un -ūns (Priekūns, Trezuns, Slagūns). Pie neparastākiem uzvārdiem pieskaitāmi arī uzvārdi ar -eika, piemēram, Palameika Litenē (te sastopams jau 1826. gada revīzijā) un Dirveika Tomē.

Kristaps Upelnieks (Upelnieks 1936), Muntis Auns (šī sējuma ievadrakstā) un citi autori jau apraksta neparastos itāliskos uzvārdus, kuri doti astoņām zemnieku dzimtām Praulienas muižā.

Ticama šķiet arī izteiktā hipotēze, ka tas ir noticis ar mērķi spītēt Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernatoram Filipam Pauluči, kas esot bijis „pārlieku” labvēlīgs zemnieku interešu aizstāvis (sk. 9. un 14. att.). Tomēr vairāki no šiem itāliskajiem uzvārdiem citur pasaulē ir reāli un pat izplatīti uzvārdi, piemēram, Bulotti ir sastopams gan Šveicē, gan ASV, Torjani un Barlotti ir atrodami arī Itālijā. Laika gaitā šajos Praulienā dotajos uzvārdos ir gan mainījušies kādi burti un tie tikuši pielāgoti latviešu valodai, tomēr daži ir saglabājuši oriģinālo formu līdz pat mūsdienām. Iedzīvotāju reģistrā ir vairākas personas ar uzvārdu Barloti, viena ar Buloti un vēl divas ar uzvārdu Sermoni-Sermonte. Savukārt divi no šiem uzvārdiem acīmredzot ir izzuduši jau 19. gadsimta otrajā pusē – piemēram, uzvārds Portini Praulienas muižas 1858. gada revīzijā bija sastopams vien trim sievietēm un vienam muižā kalpojošam vīrietim. Citas dzimtas šo divu gadsimtu gaitā tomēr ir plaši sakuplojušas.

     

Grūti iedomāties, ka šīs astoņas zemnieku ģimenes ar itālisko uzvārdu, kopskaitā vismaz 70 cilvēku, kāds būtu pārcēlis no Itālijas uz Praulienu, taču uzvārdu sakritība vairākos Latvijas novados varētu būt pavisam reālu vēsturisku notikumu sekas. Piemēram, pavisam ticama varētu būt vairāk nekā 100 zemnieku pārcelšana no Rucavas uz Praulienu. Praulienas un Rucavas uzvārdu sakritību pamanījis jau K. Upelnieks (Upelnieks 1936: 271), kas vērsa uzmanību uz to, ka „2 itāliski uzvārdi: Dekant un Deijus” ir sastopami gan Praulienā, gan Rucavas mežniecībā, taču viņam nav izdevies noskaidrot, vai starp Praulienas un Rucavas uzvārdiem pastāvētu kāda sakarība. Gatavojot Vidzemes uzvārdu sējumu, izdevās noskaidrot, ka vismaz 19 no Praulienas muižas revīzijās minētajiem zemnieku uzvārdiem sakrīt ar Rucavā un tās apkārtnē izplatītajiem uzvārdiem, kas citādi ārpus Liepājas apriņķa ir sastopami gandrīz tikai acīmredzamiem izceļotājiem. Bez šiem 19 uzvārdiem, kuri lielā mērā varētu būt unikāli tieši Lejaskurzemei, bija arī vairāki citi Praulienas muižā minētie uzvārdi, piemēram, Bandenieks, Sproģis, Laurs, kuri varētu būt sastopami citur, ārpus Lejaskurzemes. Nelielai muižai, kāda bija Prauliena, 19 Rucavas apkārtnē izplatītu īpatnēju uzvārdu minēšana 1826. gada revīzijā, kur kopumā norādīts tikai 91 uzvārds, šķiet, nav vienkārša sakritība.

Meklējot ziņas par Praulienas muižas īpašnieku baronu Ernstu Gideonu fon Klēbeku, izdevās noskaidrot, ka viņš agrāk dzīvojis Rucavā, kur starp 1805. un 1811. gadu ir dzimuši trīs no viņa bērniem (GENi, Klebeck). Tātad Rucavas uzvārdu sakritība ar Praulienas muižas uzvārdiem nebūt nav tikai sakritība – jādomā, ka šie cilvēki 19. gadsimta sākumā ir pārcelti no Rucavas apkārtnes uz Praulienas muižu. Ar tādu pašu ticamību ir jāpieļauj arī otra iespēja, ka – līdzīgi kā ar itāliskajiem uzvārdiem – barons Rucavā izplatītos uzvārdus būtu piešķīris saviem Praulienas muižas zemniekiem. Varbūt ar laiku izdosies atrast arī dokumentārus pierādījumus lielākai iedzīvotāju migrācijai no Rucavas uz Praulienu. Dīvaini arī, ka Praulienas muižai kaimiņos esošajā Lazdonas muižā, kuras īpašnieks bija tas pats barons Ernsts Gideons fon Klēbeks, 1826. gada revīzijā netika reģistrēts neviens itālisks uzvārds un bija tikai viens rucavnieku uzvārds (Radomiške).

Dažas pārdomas rodas arī par citu Madonas apkārtnes uzvārdu īpatnību – Patkules muižā dotajiem uzvārdiem, kas beidzas ar -ons. Vidzemē ir ap simts uzvārdu ar šādu izskaņu (Bļodons, Dzedons, Eklons, Galindons, Galzons, Grendzions, Kajons, Krizons, Meirons, Abzalons, Dimdons u. c.). Daudzi uzvārdi ar -ons atvasināti no vairāk vai mazāk pazīstamiem personvārdiem, daļa no tiem darināti ar izskaņu -sons vai ir neatvasināti uzvārdi (piemēram, Pērkons, Magons, Miljons, Citrons). Papildus K. Upelnieka (Upelnieks 1936: 271–276) un M. Auna priekšvārdā nosauktajiem 26 šādiem uzvārdiem, kuri minēti Patkules muižas 1826. gada revīzijā, Madonas apkārtnē vēl bija sastopami arī Auzons (3 personas), Bērzons (40), Driksons (5), Karegons (3), Kastrons (5), Prūsons (2), Sarmons (18) un Versons (4). Tomēr var piekrist K. Upelniekam, kas šo Patkules muižas uzvārdu īpatnību drīzāk skaidro ar vietējā skrīvera izvēli, balstoties vietējo iedzīvotāju nostāstos. Patkules muižas apkārtnē ir vairāki vietvārdi ar līdzīgu izskaņu (Lazdona, Ļaudona, Grostona, Madona), bet pašā Patkules muižā nav neviena mājvārda ar šādu izskaņu. Ja šīs apkārtnes iedzīvotājiem būtu vēlme darināt uzvārdus ar izskaņu -ons, kāpēc tad tādu praktiski nav nevienā citā apkārtnes muižā, bet tikai Patkulē? Patkules muižas kaimiņos esošajā Lazdonas muižā 1826. gada revīzijā parādās tikai viens uzvārds ar izskaņu -ons (Behrdohns), bet Sarkaņu muižā – neviens. K. Upelnieks secina: „Vai un kādā mērā šī versija atbilst īstenībai, to, protams, noskaidrot nav iespējams.” (Upelnieks 1936: 271) Tomēr Patkules muižas 1826. gada papildu revīziju pagasta amatpersonām ir parakstījis arī pagasta (valsts) skrīveris Jēkabs Laimons (sk. 10. att.).

Tās pašas revīzijas blakus lapas augšpusē lasāms, ka pēdējās revīzijā iekļautās (tātad visjaunākās) mājas saimnieka Jāņa Laimona vecākais dēls ir Jēkabs Laimons, kam revīzijas laikā ir bijis pilns 21 gads (sk. 11. att.). Diez vai atradīsies kāda Jēkaba Laimona liecība par savu izvēli ieteikt vai ierakstīt uzvārdus ar -ons, taču visdrīzāk tā arī būs noticis, ka viņš ir ņēmis aktīvu dalību savas apkārtnes zemnieku uzvārdu izvēles procesā, savai ģimenei paturot īpašo uzvārdu Laimons. Pats Jēkabs Laimons ilgi nepalika skrīvera amatā, bet saimniekoja sava tēva mājā, vēlāk – kādā citā mājā. Nākamais skrīveris Jaunozols gan savā amatā kalpoja vairākus gadu desmitus. Vēlāk izplatītais personvārds Laimonis esot pirmo reizi minēts Dzērbenē 1885. gadā (Siliņš 1990: 206), to senās Lietuvas karavadoņa vārdam izmantojusi arī Aspazija lugā „Vaidelote” 1891. gadā. Iespējams, ka Patkules muižas skrīvera Jēkaba Laimona ģimene 1826. gadā ir pirmā, kas to lietojusi. Katrā ziņā latviešiem uzvārdi ar -ons, šķiet, ir iepatikušies. Līdz 1935. gadam personu skaits ar šādiem uzvārdiem bija vismaz dubultojies, un arī mūsdienās to skaits turpina pieaugt (jaunākajos Iedzīvotāju reģistra datos iekļautas jau 763 personas). No minētajiem Patkules muižas uzvārdiem – iespējams, divdomīgas nozīmes dēļ – pamazām izzūd tikai daži: Miezons, Pupons, Rasons.

 Līdz ar šī trešā latviešu uzvārdu vārdnīcas sējuma izdošanu ir noslēgts liels darba posms, kura rezultāts dos ierosmi, mudinās interesi un palīdzēs atrast trūkstošos pavedienus daudziem pētniekiem, tostarp savas dzimtas koka informācijas vācējiem. Visu sējumu kopējais šķirkļu skaits ir aptuveni 23 tūkstoši (no kuriem daļa atkārtojas), bet mūsdienu Latvijas Fizisko personu reģistrā ir vairāk nekā 210 tūkstoši uzvārdu. Šie 210 tūkstoši gan jādala trijās daļās, jo vairumam uzvārdu ir sastopamas gan vīriešu un sieviešu dzimtes galotnes, gan uzvārda varianti, piemēram, Abarts, Abarte, Abartis, Abarta. Vēl kāda daļa ir dubultuzvārdi, no kuriem vairākums ir iegūti laulību rezultātā, apvienojot dzimto un laulātā drauga uzvārdu. Daudzi no reģistrā iekļau-tajiem uzvārdiem ir ieceļojuši Latvijā no ārzemēm. Taču ticams, ka Latvijā radušos uzvārdu un to variantu skaits ir aptuveni divas reizes lielāks par kopējo šķirkļu skaitu visos sējumos. Darba turpinājums nākotnē varētu būt Latvijas uzvārdu saraksts internetā ar visiem 210 tūkstošiem uzvārdu, kur katram no tiem būtu pievienotas ziņas par iespējamo izcelsmi, izplatību un nozīmju skaidrojumiem. Ar laiku šim sarakstam varētu pievienot arī tos uzvārdus, kas Latvijā ir bijuši, bet ar laiku izzuduši. Tiesa, šāda apjoma darbs prasīs daudzus gadus un vairākus darītājus.

Uz sākumu

Attēli no raksta: "Vidzemes uzvārdi no arhīviem līdz vārdnīcai"

1935. gada tautas skaitīšanas Daliņu ģimenes uzskaites lapa (Valmieras pagasta „Daliņos”) (LVVA 1308. f., 12. apr., 13746. lieta, 247. lpp.)

1935. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapa ar uzvārda variantiem vienā ģimenē (Galva un Galviņš Cēsu pagasta „Lejas Sarkaņos” un Dzenis un Dzenītis Madonas pagasta „Alstiņos”)

Rīgas apriņķa karte (Wegekarte des Rigaschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen. [Riga]: Liv-Estländisch Landeskulturbureau (Jonck & Poliewsky), 1905)

Jēkabs un Berta Metsaoti Ainažu „Rožupēs” (1950. g.; J. Turlaja ģimenes arhīvs)

Kārlim Skalbem piederošās „Saulrietu” jaunsaimniecības iedzīvotāju 1935. gada tautas skaitīšanas lapa (LVVA 1308. f., 12. apr., 13699. lieta, 587. lpp.)

1935. gada tautas skaitīšanas lapa ar uzvārda Barloti pierakstu (Ļaudonas pagasta „Muktos” (LVVA 1308. f., 12. apr., 13804. lieta, 514. lpp.v)

Patkules muižas 1826. gada revīzijas lapa (LVVA 199. f., 1. apr., 120. lieta, 81. op.)

Muntis Auns

No papildvārdiem līdz uzvārdiem Vidzemē

Šās grāmatas iznākšanas laikā aprit 200 gadu, kopš Vidzemē – 1822. gadā – sāka ieviest uzvārdus visām iedzīvotāju kārtām. Līdz tam vispārēja uzvārdu lietošanas prakse tur nepastāvēja, un tādi bija tikai nelielai iedzīvotāju daļai – brīviem ļaudīm, taču arī ne visiem. Tāpat kā daudzviet citur, arī Vidzemē jau izsenis personu identificēšanai lietoja dažādus papildvārdus, kas varēja apzīmēt viņu tautību, amatu, īpašību u. tml. Lielai daļai krustnešu, garīdznieku vai amatpersonu, kas 13. gadsimtā no Vācijas ieradās Livonijā, priekšvārds bieži tika papildināts ar norādi par viņu izcelsmes vietu, piemēram, Oldenburgas Borhards (Borchardus de Aldenborch), Fehtas Johanness (Iohannes de Vechte), Brēmenes Konrāds (Conradus Bremensis), Hārenes Berneks (Bernec von Hâren), Feihtvangenes Konrāds (Cûnrât von Vûchtewanc). Vēlāk Livonijas muižniecībai izcelsmes vietas, bet dažkārt arī piešķirtā lēņa atrašanās vietas (piemēram, Ikskiliem – no Ikšķiles) apzīmējums kļuva par dzimtas identifikatoru, t. i., uzvārdu.

Vietējas izcelsmes vasaļi Livonijas laika dokumentos minēti gan ar papildvārdu, gan bez. 16. gadsimta pirmajā pusē Vidzemē ar papildvārdu zināmi, piemēram, Wirbell Wirnowde Rūjienā, Herman Cabalit Alūksnē, Meiken Swarren Aizkraukles novadā (LG 1923, Nr. 104, 263, 536).1 Seni papildvārdu saraksti saglabāti Rīgas amatu dokumentos, kurus publicējis un analizējis Leonīds Arbuzovs (Arbusow 1921; 1923). Piemēram, nesēju brālības 1452. gada jauno amata locekļu sarakstā minēti Didericus Wulff; Merten Garyesul; Bertolt Plynte; Pritze Callatze; Coert Barendorp; Hintze Loddigenlapper; Rotghar Richardes; Hynrich Lapsyn; Hans Olgensleger; Hans van dem Rennysz; Margrete, Nykklawes wiff; Gerdeke, Korten wiff; Katrine, Lassen wyf; Her Hinrik Kloccowe; Andrewes Stropeneke; Katterina Sprogens; Margrete, Brolych wyf; Merten Pyper; Hans Brunt; Hans van Lemsel (Arbusow 1921: 97). 

Redzams, ka ne visām personām minēts kāds papildvārds, ko varētu pielīdzināt uzvārdam. Minētajos piemēros sievietēm papildu identifikators ir vīra vārds (Niklāva sieva (wiff/wyf), Korta sieva u. c.), pāris vīriešiem – izcelsmes vieta: Limbaži (Lemsel) un, iespējams, Renda (Rennysz). 

Vairāk latviešu personvārdu gan ar, gan bez papildvārdiem atrodams dažādos citos Rīgas viduslaiku vēstures dokumentos – Rīgas parādu grāmatā, Rīgas nekustamo īpašumu grāmatā, Rīgas pilsētas ienākumu grāmatās u. c. (Hildebrand 1872; Napiersky 1888; Napiersky 1881). Personvārdi minēti arī Rīgas Sv. Jēkaba draudzes 16. gadsimta beigu–17. gadsimta sākuma metriku grāmatu ierakstos, kas pārsvarā saistāmi ar latviešiem (Biezais 1957). Viņi lielākoties dzīvojuši Rīgas apkārtnē vai tuvējos novados – Ropažos, Ikšķilē un citur, taču minēti arī ienācēji no Dobeles, Ērģemes, pat Tērbatas un citām attālākām vietām. Reģistrēto cilvēku papildvārdi it kā varētu liecināt par uzvārdiem, jo īpaši tāpēc, ka metriku ieraksti saistāmi ar laiku, kad Jēkaba baznīca piederēja katoļiem, bet katoļu vidū uzvārdi zemniekiem sāka ieviesties jau 17. gadsimtā. Reālā situācija tomēr rāda, ka no citiem novadiem ienākušo cilvēku papildvārdi apzīmē mājas, no kurām viņi cēlušies. Piemēram, Barbara, Slēdeņu Jāņa atraitne (Barbara Joannis Sledene vidua, Sesswegwen), acīmredzami nākusi no Cesvaines „Slēdenēm”, Miķelis Lipers (Michael Lipper ex Pempermusza) – no Pemperu Leiper/Lypruß mājām, Mārtiņš Svilis (Martinus Swil, ex pago Tampser) – no Aijažu Tamsāres ciema Schwille mājām. Ja šīs personas kļuva par brīviem pilsētniekiem, minētie papildvārdi varēja kļūt par uzvārdiem, taču trūkst dokumentāru liecību, lai par to pārliecinātos.

17. gadsimtā ar zināmām šaubām, bet 18. gadsimtā jau pilnīgi droši Rīgas brīvo latviešu sabiedrībā var runāt par uzvārdiem mūsdienu izpratnē. 1625. gadā ormaņu amatā reģistrēti šādi domājamie uzvārdi: Ackots, Atsleg, Bernauckl, Bleker, Brunß, Canzler jeb Platbarde, Farenßbeck, Gallit, Kerstin, Klibbe/Klibber, Kraßnedirß, Kruse jeb Pekur, Kuyl, Leis, Melnsirgs, Miltekul, Muhl, Pallitz, Panck, Pickur, Pilßlaicks, Ruddin, Rundell, Sauting, Schliper, Schmidt, Sillit, Stentzel, Stoping, Strug, Suntz, Wersett, Wilkatz, Witte (Taube 1980: 171–172), tomēr būtu nepieciešami papildu pētījumi, lai pārliecinātos, cik noturīgi bija tālaika papildvārdi. Īpatnējākas formas – Bernauckl, Farenßbeck, Melnsirgs, Pilßlaicks un dažas citas – līdz mūsdienām kā uzvārdi tomēr nav nonākušas.

Kaņepāju kulstītājiem 18. gadsimtā bija, piemēram, šādi uzvārdi: Alp, Amul, Balting, Baltgalwe, Bausche, Boje, Brinck, Detlau, Dumpe, Hill, Irwe, Kayser, Kruse, Kruskop, Kurwis, Masting, Peixt, Pumpe, Ringk, Sallack, Sander, Senne, Stange, Straube, Tilleris, Twaix, Witt, Zieckte (Taube 1980: 173–180), bet 18. un 19. gadsimta mijā pārcēlāju amata locekļiem latviskā atveidojumā – Dāle, Egle, Garoza, Kalniņš, Kazaks, Kazlovskis, Kresis, Lablaiks, Muiželis, Pēšs, Priede, Raņķis, Reņģītis, Sēlis, Sproģis, Šluns, Vilde (Svarāne 1980: 44–57). Izņemot Boje, Irwe, Kurwis, Twaix, Zieckte, kā arī Kresis, Pēšs un Šluns, pārējie uzvārdi sastopami Latvijā arī mūsdienās. Pazīstams latviešu tiesību cīnītājs 18. gadsimta Rīgā bija Johans jeb Jānis Šteinhauers, taču viņa pēcnācēji pārvācojās un vairākums Latviju pameta.

Katoliskajā Latgalē, tāpat kā Lietuvā un Polijā, vispārēja uzvārdu lietošana pastāvēja jau 17.–18. gadsimtā, savukārt Vidzemes guberņā, kurā tolaik ietilpa arī liela daļa tagadējās Igaunijas, kā arī Kurzemes guberņā vispārējas uzvārdu lietošanas nepieciešamība radās pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā. Uzvārdu ieviešanu gan Vidzemē, gan Kurzemē savulaik pētījis Kristaps Upelnieks (Upelnieks 1938; sk. 13. att.).

Kurzemes guberņā brīvlaišanas likumi tika pieņemti 1817. gadā, taču tajos netika ietverts jautājums par uzvārdu piešķiršanu agrākajiem dzimtļaudīm, turklāt dažādu mobilitātes ierobežojumu dēļ uzvārdu ieviešana aizkavējās līdz 1835. gadam. Arī Igaunijas guberņā (Ziemeļigaunijā), kur dzimtbūšana tika atcelta jau 1816. gadā, uzvārdu vispārēja lietošana ieviesta tikai 1835. gadā.

Atšķirībā no Kurzemes, Vidzemes guberņā uzvārdu jautājums jau uzreiz tika ietverts 1819. gada zemnieku likumos. Likumu 11. pantā teikts: „Tai policeijes valdīšanai par atvieglināšanu iekš uzlūkošanas un ļaužu pavaldīšanas ir vaijadzīgs, ka katra zemnieka-cilts saviem kristības-vārdiem vēl vienu uzvārdu pieliek un ka arīdzan katris vientulis, kas pats par sevīm zina un savas lietas pats valda, sevim tāpat tādu uzvārdu pieņem. Jo pēc tiem kristības-vārdiem vien, kas tik daudziem ir tie paši, ne var vis labi izšķirt un pazīt visus pagasta-ļaudis. Tas uzvārds, ko katris sevim būs pieņēmis, tad vairs nav pārmijams ar cita, bez valdīšanas paļaušanas. Pie šiem tādiem uzvārdiem tie ļaudis, kas ir izraudzīti uz brīvlaišanu, tiek uzņemti vārdu-rullē.” (Upelnieks 1938: 38–39)

12. pantā noteikts, ka 1826. gadā jāsastāda jauni pagasta iedzīvotāju (gan vīriešu, gan sieviešu) saraksti. Sarakstu sastādīšana tika deleģēta pagasta tiesām. Draudzes tiesas notāram šos vārdu jeb revīzijas ruļļus vajadzēja pārrakstīt trijos eksemplāros, no kuriem viens pienācās kamerāltiesai, otrs – draudzes tiesai, trešais – pagasta tiesai. Kaut gan šo reģistru sastādīšana bija domāta galvasnaudas nodokļa aprēķināšanai, 12. panta beigās piemetināts, ka katram pie pagasta pierakstītam cilvēkam jābūt ar savu uzvārdu, kas ierakstāms gan revīzijas sarakstos, gan baznīcas grāmatās.

Zemnieku brīvlaišana noritēja vairākos etapos, katrreiz piešķirot personīgo brīvību noteiktai zemnieku grupai. Kurzemē brīvlaišanu bija paredzēts īstenot līdz 1832. gadam, savukārt Vidzemes guberņā tam tika plānots īsāks laiks – līdz 1826. gada Jurģiem, kas arī noteica ātrāku uzvārdu vispārējas lietošanas ieviešanu Vidzemē. Pirmā grupa – puse saimnieku ar ģimenēm – ieguva brīvību 1823. gada Jurģos, otrā puse – nākamā gada Jurģos, bet kalpi ar muižas ļaudīm – 1825. un 1826. gada Jurģos. Iedzīvotāju mobilitāte gan tika ierobežota. Pirmos trīs gadus pēc brīvlaišanas bija atļauts mainīt dzīvesvietu draudzes teritorijā, bet pilsētu tuvumā dzīvojošiem – pilsētas lauku apgabala jeb patrimoniālapgabala robežās. Nākamos trīs gadus dzīvesvietu varēja mainīt jau bruģa jeb kārtības tiesas iecirkņa2, pēc tam – guberņas robežās.

Sakarā ar pirmās zemnieku grupas brīvlaišanu Vidzemes civilgubernators Žozefs Diamels (Joseph du Hamel) 1822. gada 21. augustā izdeva patenti Nr. 3877, kurā izskaidrotas dažas šās procedūras nianses, to skaitā arī jautājums par uzvārdu piešķiršanu. Patentes 3. punktā teikts, ka katrai zemnieku ģimenei un katram indivīdam jāiegūst uzvārds, tādēļ muižu pārvaldēm Miķeļdienā, kad noteiktai saimnieku grupai tiks paziņots par brīvlaišanu, katram pie viena arī jānoprasa, kādu uzvārdu (Zunahme) viņi sev un saviem bērniem vēlas pieņemt. Līdz 1823. gada 22. janvārim zemnieki ar šiem uzvārdiem bija jāreģistrē draudzes tiesas sarakstā, bet tiem saimniekiem un kalpiem, kas tika brīvlaisti vēlāk, uzvārdu vajadzēja izvēlēties viņu brīvlaišanas paziņošanas laikā, turklāt viņi varēja pieņemt vai nu tādu uzvārdu, kāds jau bija viņu agrāk brīvlaistiem vecākiem vai radiniekiem, vai arī kā neatkarīgi ļaudis – paši savu.

1822. gada 30. septembrī rīkojumu Vidzemes landrātu kolēģijai3 izdeva arī Rīgas kara gubernators Filips Pauluči (Filippo Paulucci). Dokuments veltīts tieši uzvārdiem, principā atkārtojot 21. augusta patentes 3. punktu, taču tā nobeigumā ir svarīgs papildinājums: „Kaut arī šādā veidā uzvārdu izvēle tiek atstāta zemnieku ziņā, priekšniecībai tomēr paliek pienākums raudzīties, lai šai gadījumā netiktu pieņemti nepieņemami un nepiemēroti, it īpaši muižnieku un pazīstamu ģimeņu vai slavenu personu vārdi, tādēļ jaunā zemnieku likuma ieviešanas komisijai tiek uzticēta draudzes tiesām iesniedzamo vārdu sarakstu revīzija un galīga apstiprināšana.”4

Otrā saimnieku daļa par brīvlaišanu (1824. gada Jurģos) bija jāinformē 1823. gada Miķeļos. Šajā sakarā Ž. Diamels 1823. gada 31. augustā izdeva patenti Nr. 4394, kurā cita starpā teikts, ka muižu un pastorātu pārvaldēm saraksti ar šo personu uzvārdiem jāiesniedz draudzes tiesām līdz 1824. gada 24. janvārim.

Vēl divas Ž. Diamela patentes uzvārdu sakarā izdotas 1824. gada 16. septembrī (Nr. 4451) un 1825. gada 16. septembrī (Nr. 4579). Saturā tās ir gandrīz identiskas, un tajās ir precizētas uzvārda izvēles tiesības, proti, brīvi izvēlēties uzvārdu drīkstēja tikai tie, kam starp agrāk brīvlaistiem nebija tēva vai vectēva, kuri jau ieguvuši uzvārdu, kā arī tie, kuru tēvi vai vecākie brāļi netika brīvlaisti līdz ar viņiem.

Tā kā uzvārdu saraksti bija jāsastāda pagasta tiesām, varētu domāt, ka būs saglabājušies arī attiecīgie pagasta tiesu protokoli, taču tādus K. Upelniekam izdevās atrast tikai par Gatartas muižu, turklāt tie glabājās nevis toreizējā Latvijas Valsts arhīvā, bet gan privātās rokās. K. Upelnieks šos protokolus publicēja (sk. Upelnieks 1938), tomēr būtībā tie ir tikai uzvārdu saraksti, kuri gan uzrāda precīzu datumu, kad uzvārdi apstiprināti, taču nedod nekādu atbildi uz daudz intriģējošāku jautājumu – kādēļ izvēlēts tas vai cits uzvārds. Tā kā citu šādu pagasta tiesu protokolu nav, uzvārdu saraksti restaurējami pēc 1826. gada dvēseļu revīzijas materiāliem (daudziem muižu revīziju sarakstiem pievienots arī uzvārdu kopsaraksts alfabētiskā secībā) vai, sliktākā gadījumā, pēc 1834. gada revīzijas vai draudžu metriku grāmatu datiem.

Lai atvieglotu uzvārdu izvēli un veicinātu to dažādību, Vidzemes kalendārā 1823. gadam tika publicēts raksts „Padoms pie uzvārda pieņemšanas”5. Rakstā teikts, ka daļa saimnieku uzvārdus jau pieņēmuši, tomēr dažiem uzvārda izraudzīšanās bijusi grūta, bet dažviet saimnieki pieņēmuši vienus un tos pašus uzvārdus: „.. tagad gan tāds pulks Adamzonu, Bērtulzonu, Indrikzonu un Pēterzonu ronās, ka turpmāk viņu ciltis labi ne varēs izšķirt savā starpā.”

Rakstā sniegts vairāk nekā 500 uzvārdu paraugu – amatu, nodarbju, īpašību, augu, dzīvnieku, priekšmetu utt. nosaukumu. 1834. gadā, adresējot to kurzemniekiem, raksts pārstrādātā veidā tika publicēts „Latviešu Avīzēs”6. Kurzemniekiem domātais potenciālo uzvārdu saraksts tika papildināts ar jauniem variantiem, taču vēl vairāk bija svītrojumu, tādēļ „kurzemnieku saraksts” bija daudz īsāks, it īpaši dažādu īpašību uzskaitījumā (vidzemniekiem – 159, kurzemniekiem – 35 piedāvājumi). To, cik lielā mērā šie ieteikumi palīdzēja vidzemniekiem, noteikt grūti, jo daļa piedāvāto formu varēja tikt pārveidota (piemēram, Gluds → Gludiņš, Laipnigs → Laipniņš, Stāvs → Stāvus u. tml.), turklāt iespējama arī kalendāra ieteikumu un no tā neatkarīgas zemnieku izvēles sakritība. Ne viens vien 1935. gadā reģistrētais uzvārds – Brošs, Dišs, Gādigs, Gaumīgs, Lustigs, Manigs/Manīgs, Saldans, Šķists (no Schķihsts minētajā publikācijā?), Tumšs u. c. – tomēr liek domāt, ka raksta anonīmā autora pūles nebūs bijušas veltas. Gan ne visi piedāvātie vārdi varēja likties pietiekami pievilcīgi. Piemēram, dažādu īpašību sarakstā bija ietverti apzīmējumi griezīgs, mazisks, tukšs. Taču arī tādi apzīmējumi kā kārtīgs, klājīgs, ražens, prātīgs, spirgts, sveiks un citi atsaucību laikam tomēr nav guvuši.

Uzvārdu došanā īpaši, atsevišķai muižai raksturīgi gadījumi konstatēti maz. Īpatnības vairāk varētu meklēt izvēlē par labu latviskām vai vāciskām formām vai arī mājvārdu pieņemšanā par uzvārdu. Uzmanību līdz šim visvairāk piesaistījušas Praulienas muiža un Patkules muiža – pirmajā zemniekiem doti itāliski uzvārdi, otrajai raksturīgi uzvārdi ar izskaņu -ons. Detalizēti abas muižas savā ievadrakstā aplūkojis Ilmārs Mežs, tādēļ šeit pieminēsim tikai dažus faktus.

1826. gada revīzijā Patkules muižā reģistrēti pavisam 48 uzvārdi, no kuriem ar izskaņu -ons ir 26 (54 %). Tā kā K. Upelnieka publikācijā (Upelnieks 1938: 74–75; sk. 14. att.) dažu atšifrējums ir neprecīzs, sniegsim to pilnu sarakstu: Auckohn7, Arklohn, Egglohn, Ehwelohn, Godohn, Graudohn, Kaltohn/Kaltahn, Kannepohn, Kweschohn, Laimon, Leetohn (kopsarakstā Leitohn), Lehzohn, Mantohn, Meschoon/Meschohn, Miglohn, Miltohn, Puppohn/Pupohn, Rassohn, Rudsohn, Saulohn, Sibsnohn, Swaigsnohn, Swarpstohn, Wegohn, Wehjohn/Wehjahn, Zirpohn. Tiem līdzīgi ir Kirsohn un Petersohn, taču tie pieskaitāmi patronīmiskajiem uzvārdiem ar -sons. Vēl izdalāma uzvārdu grupa ar izskaņu -āns – Ardahn (kopsarakstā Ardohn), Bindahn, Dohlahn, Dristahn, Gandahn (Gaudahn?), Kastahn, Landahn, Liktahn, Reilahn. Atlikušie ir Bersin, Draweneek, Klawin, Kuschka/Kuschke, Lakstigal, Mahlneeks, Sallkaln (kopsarakstā Sillkaln), Sipols, kā arī Bluman, Grünthal un Weideman. Kā redzams, Patkulē pārliecinoši dominēja latviskas cilmes uzvārdi, bet vāciski bija tikai daži.

Ne Praulienā, ne Patkulē uzvārdu izvēlē nav izmantoti mājvārdi. Līdzība saskatāma vienīgi Patkules „Graudu” māju nosaukumā un uzvārdā Graudonis, taču tā bija sakritība, jo „Graudu” saimnieks pieņēma uzvārdu Svārpstons, turpretī Graudoņi saimniekoja „Būmaņos”.

1935. gada Vidzemes uzvārdu sarakstā vairs nav atpazīstamas gandrīz 30 abās muižās vāciskajā rakstībā fiksētās uzvārdu formas – Alwik, Anschulini, Bagun, Bladtmann, Deijus, Elkenrohl, Gigges, Leekneek, Leekum, Portini, Sarmant, Skaberneek un Wihrmann Praulienā un Bindahn, Dohlahn, Dristahn, Gandahn, Godohn, Kastahn, Landahn, Leetohn, Liktahn, Meschohn, Miltohn, Reilahn, Sibsnohn un Wegohn Patkulē. Šīm formām atbilstoši uzvārdi bija vai nu izzuduši, vai stipri mainījušies, vai arī cilvēki ar atbilstošiem uzvārdiem bija pārcēlušies, piemēram, uz Rīgu, kas šajā izdevumā nav iekļauta.

Pētot Cesvaines draudzes 19. gadsimta 40.–90. gadu metriku grāmatas, var ievērot, ka samērā daudzām personām bija divi uzvārdi. Daļa no tiem bija skaniski vairāk vai mazāk līdzīgi, piemēram, Ahbeltiņ/Ahboliņ, Apiņ/Apiniht, Apkaln/Apkald, Bluhmiht/Bluhm, Graban/Grabul, Jaunberg/Jaunbehrs, Kaņup/Kaņepenis, Kreitz/Kreizum, Lapsa/Lapsche, Misiņ/Misiņbard, Palsche/Palde, Rubben/Rubbin, Sacharewsky/Sukarewsky, Uhsche/Ohsche, bet pārī Zirschkalning/Kirschberg redzama uzvārda vāciskošana. Vienā gadījumā personai bija pat trīs uzvārdi – Bergwald alias Bergthal alias Bergland. Tomēr biežāk dubultie uzvārdi bija pavisam atšķirīgi: Ahbram/Plaudiht, Ahlitan/Botschke, Alsupp/Mihļo, Ankrau/Anderkreews, Daugste/Sirmais, Dsehrbe/Ratschewskij, Jaunbergs/Bander, Kasmar/Dsenn, Kimmel/Stalbow, Kļawiņ/Lapsche, Krone/Sahpe, Lagis/Bander, Lapi/Obulder, Lehpri/Slipziņ, Leies/Reinpelt, Meesiht/Schihds, Mikol/Pinjam, Pahwolit/Kadsei, Sapan/Zihrul, Stokkij/Junker, Tschegan/Petersohn, Tuppiņ/Ohsoliņ, Weeglais/Babbuliht u. c. Līdzīgi gadījumi sastopami arī citās Vidzemes draudzēs.

Dubultuzvārdu lietojums būtu izpētāms detalizētāk, taču vērojams, ka kopš 1826. gada, kad dvēseļu revīzijās dzimtas tika ierakstītas ar vienu uzvārdu, Cesvaines metriku grāmatās dažām dzimtām lietots pavisam cits, revīzijās neminēts uzvārds. Iespējams, tas varētu liecināt, ka vismaz daļā gadījumu gan mācītājs, gan sabiedrība ieraduma pēc turpināja lietot kādu senāku iesauku. 1822. gada „Latviešu Avīzēs” teikts: „Visiem Latviešiem ir no tēvu tēviem pavārdi; viņi tik līdz šim tos cilts pavārdus ne ir cieņā likuši; bet tas ir ļoti vaijadzīgs, ka ikviena cilts savu vecu pavārdu uzmeklē.” (Trumpa 2018: 122) Vēlāk mācītājs metriku ierakstos fiksējis jau abus uzvārdus, parasti atdalot tos ar piebildi vai (oder), saukts (genannt), citkārt (alias, sonst), piemēram, Blaue sonst Kalluhs, Schwarz genannt Uhlan, Strande alias Stradiņ, vai arī liekot otru uzvārdu iekavās. Vienās no divām Kraukļu muižas „Sāpu” mājām saimnieku dzimtai tika dots uzvārds Sāpe (Sapie, Sahpe), kas arī ierakstīts dvēseļu revīzijās, taču metriku grāmatās līdz 40. gadiem diezgan konsekventi lietots otrs uzvārds – Kronis (Krohn, Krohne). No gadsimta vidus rakstīti abi uzvārdi – vai nu katrreiz savs, vai parasti abi kopā, tomēr jau dominējot uzvārdam Sāpe, kuru 19. un 20. gadsimta mijā dzimta pieņēma par galīgo. (Sk. 16.–18. att.)

Lai gan metriku grāmatās uzvārdiem vajadzēja parādīties jau vismaz 1823. gadā, kad tika brīvlaista pirmā saimnieku grupa, Cesvaines draudzes mācītājs uzvārdus sāka rakstīt tikai 1826. gada februārī, bet visiem vai gandrīz visiem – kopš augusta/septembra. Šāda novēlota uzvārdu lietošanas prakse raksturīga arī citām draudzēm.

19. gadsimta sākumā Cesvaines muižai, kas bija viena no 14 Cesvaines draudzes muižām, piederēja 110 zemnieku sētas, taču parasti 2–4 mājām bija viens un tas pats nosaukums, tādējādi uzvārdu izvēles kontekstā zemniekiem bija iespējas izraudzīties kādu no 55 mājvārdiem. Par pamatu uzvārdam kļuva 25 mājvārdi, taču no tiem atvasinātie uzvārdi bija 28 vai faktiski pat 29 (sk. 1. tab)     

No četrām „Anštauriņu” mājām uzvārdu Anstaur pieņēma pirmo māju saimnieks, Taurin – ceturto māju pušelnieks. „Boķu Lācanu” nosaukumu savā starpā „sadalīja” otro un trešo māju saimnieki, vienam izvēloties uzvārdu Lahze, otram – Bookie. No četrām „Mūrniekbebru” mājām divās saimniekoja Bebru dzimta (saimnieki, šķiet, bija brāļi), bet ceturtajās mājās saimnieks izvēlējās nedaudz atšķirīgu uzvārda formu – Babris. Īpatnēja bija divu „Saulīšu” māju saimnieku izvēle – viens pieņēma uzvārdu Saulītis, otrs – Mēness; nevar būt šaubu, ka pēdējā gadījumā uzvārdu ietekmējis mājvārds, taču izvēlēts mājvārda jēdzienisks pretstats. No kopējā Cesvaines uzvārdu skaita mājvārdu ietekmēto uzvārdu it kā nav daudz, taču tajā pašā laikā Cesvaine ierindojama to Vidzemes apvidu skaitā, kur māju nosaukumi uzvārdu izvēlē izmantoti visai ražīgi – gandrīz puse no tiem.

Kopā Cesvaines muižas 1826. gada revīzijas sarakstā ierakstīti 240 uzvārdi. Nozīmes ziņā tie pārstāv ierasto komplektu – no augu, dzīvnieku, vides, amatu, priekšmetu utt. nosaukumiem darinātus uzvārdus: Deglis, Dimant, Dollatz, Dseltan, Gaigal, Grusit, Kweps, Mahlis, Malbard, Mirron, Mitrik, Ohsulsar, Pappehd, Puhkit, Rutkis, Saggatin, Sir­mais, Smalkais, Stabbulneeks, Stangain, Uppesley, Wistin, Zaurweder, Zwirgdin u. c. Vairāki uzvārdi cēlušies no antroponīmiem, piemēram, Abram, Beitan, Danel, Erik, Grigor, Ihwan, taču -sons tikai viens – Adamson (arī Cesvaines draudzē kopumā šāda veida uzvārdu bija maz). Ieskaitot senus aizguvumus, latviskas cilmes uzvārdu īpatsvars bija vairāk nekā divas trešdaļas. 

Vācisko uzvārdu īpatsvars Cesvainē bija neliels – Bergeman, Blaue, Briman, Kreizum, Lischman, Neuland, Rosenfeld, Sammer, Seiman, Stein, Trudebek, Zemmer, tāpat arī slāvisko – Benerewsky, Fedohs, Jankewitz, Muschik, Ratschewsky, Sankewitsch. Pēc rūpīgākas izpētes vācisko un slāvisko uzvārdu klāsts varētu papildināties, tomēr nedaudz.

No Cesvaines muižas uzvārdu sākotnējā saraksta aptuveni trešā daļa ne Cesvainē, ne tuvākā apgabalā 1935. gadā vairs nav konstatēti, turklāt 40–45 uzvārdi Vidzemē (neskaitot Rīgu), liekas, nav reģistrēti vispār. Situāciju daļēji izskaidro tas, ka 18 izzudušie uzvārdi bija doti meitenēm un neprecētām sievietēm, no kurām daļa droši vien bija ienākušas no citām muižām, bet, viņām apprecoties vai Cesvaini pametot, uzvārds izgaisa. Šādu meiteņu un neprecētu sieviešu uzvārdi, kas 1935. gadā Vidzemē vairs nav konstatēti, ir Bantit, Galand, Gubusch, Pehrlit, Pelnuraks, Pripal, Ragatz, Seppels, Stambit, Swinze, Trudebek un Wabbulit. Citas Vidzemē tolaik jau izzudušas uzvārdu formas bija Anstaur, Benerewsky, Blamit, Deglis, Digney, Dserbe, Ehgriwe, Eschan, Fe­dohs, Grebstik, Kallusch, Kanewal, Kaptans, Kummratt, Mirron, Missingaus, Ohsulsar, Rihwus, Schlaktin, Schneier, Saiman, Smelz/Smeltz, Spinsel/Spindsel, Talzin, Tschakk, Tuschul, Uhdrup, Uhsche, Weiting, Wengers.

Jaungulbenes muižā 1826. gadā reģistrēti 143 uzvārdi. To kopums, kurā izmantoti augu un dzīvnieku valsts, dažādu priekšmetu, nodarbju, cilvēka īpašību un citi nosaukumi, ir visai latvisks. Lielai uzvārdu daļai nozīme mūsdienās tomēr nav atpazīstama, piemēram, Bonde, Galsis, Greske, Kersel, Kogle, Krimm, Lukur, Lunte, Orsul, Plukse, Polstin, Prosche, Schimit, Sohkur, Tohpul, Zerrik, Ziup u. c.

Vāciskas izcelsmes uzvārdu Jaungulbenē bija samērā maz, šķiet, ne vairāk par 20, – Adler, Bluhmberg, Buschmann, Dreimann, Elste, Kanzler, Kelle, Luste, Schilde, Schmit, Waltmann, Wehsmann un daži citi. Nemaz nav uzvārdu ar komponentu -sons, taču ir citi antroponīmiskas izcelsmes uzvārdi – Brenze, Burka, Carling, Condrat, Ihling, Jurrjahn, Leiesansche, Lurenz, Simsun, Stanka, Stepe, Tarras. Slāviskas iezīmes ir tikai dažos uzvārdos – Barran, Gradausky, Gusser, Kallinka, Kanawina, Rogusin, bet kaut kas somugrisks vismaz divos – Poische (‘puisis’) un Pinne (‘soms’).

Jaungulbenes zemniekiem bija iespēja pieņemt par uzvārdu kādu no 32 mājvārdiem (sētu gan bija daudz vairāk, jo pastāvēja māju grupas ar vienādu nosaukumu), taču neviens no tiem netika izvēlēts. Vienas māju grupas – „Elstu” – nosaukums sakrita ar muižā dzīvojošā Toma Elstes uzvārdu, taču Toms bija muižas vagars (Strosche), tādējādi viņa uzvārds varbūt bija saistīts ar viņa amatu (< vietējā vācu val. Elste ‘vecākais’). Tiesa, Toma tēvs Jēkabs (miris 1823. gadā) bija saimnieks vienās no „Elstu” mājām, kuras uzvārdu došanas laikā Toms gan bija pametis jau pirms vairāk nekā 10 gadiem. Tādējādi iespējama arī mājvārda pieņemšana par uzvārdu vai arī izvēli motivēja abi minētie apstākļi. Toma brālis Jānis ieguva uzvārdu Kanclers.

Pieņemtie uzvārdi visumā bija saglabājušies līdz 20. gadsimta 30. gadiem – ja ne pašā Jaungulbenē, tad vismaz tuvējā apkārtnē, taču uzvārdi Ehrsel, Greske, Igup, Kas­chner, Kogle, Leiesansche, Maschau, Mehks, Ohdris, Orsul, Pleiska, Ragats, Rieksnau, Saska, Schimit, Seiser, Tohpul, Wahrdoneet un Ziup acīmredzot bija izzuduši.

Alūksnei tuvējā Zeltiņu muižā 1826. gadā reģistrēti 118 uzvārdi. Zeltiņi uzvārdu ziņā bija izteikti latviski. Ieskaitot dažus latviešu valodā iesakņojušos aizguvumus (Bauris, Bruhdgans, Kuptsch, Spehlmann u. c.), kā arī antroponīmiskas izcelsmes vārdus (Joschel/Joschkel, Konrad, Mikkels, Pawul, iespējams, arī Klahwiņ), latviski uzvārdi bija aptuveni 85 (vairāk nekā 70 %). Nozīmes ziņā ap 20 no tiem bija saistīti ar augu valsti (Absitte, Kiplok, Lappin, Ohsulin, Sehklin, Wihgsniņ u. c.), gandrīz tikpat – ar dzīvniekiem (Bitte, Kukkains, Lasdigal/Lastigal, Schigur, Sissin, Tschaksten, Wonnag u. c.), 10 – ar vidi un dabas parādībām (Aispur, Kalnin, Pakalnit, Purin, Salna, Seemel, Swaigsnit, Uhdin, Wehjiņ, Zinnit), bet citi bija, piemēram, Arreis, Bauske, Laiwa, Putel/Puhtel, Runge, Suddul, Sweineeks, Urgul.

Vācisku uzvārdu Zeltiņos bija ap 20 – Bindemann, Buchholz, Knoch, Krügert, Mahler, Rosenbladt, Weigner, Weinberg u. c., turklāt pāris no tiem ar latvisku pieskaņu – Schulzit, Smittit. Slāviskas iezīmes parādās divos uzvārdos – Reblofsky/Rublofsky un Zi­lensky.

Zeltiņu muižai piederēja 21 zemnieku sēta, kurās gandrīz katrā saimniekoja līdz pat pieciem saimniekiem jeb pušelniekiem. Tā kā divos gadījumos saimniecības bija apvienotas, t. i., abas izveidotas uz divu sētu zemes, par uzvārdu bija iespējams izvēlēties kādu no 23 mājvārdiem. Rezultātā par uzvārdu netika izmantoti tikai divi no tiem – „Skapari” un „Ruķeļi”. Izvēlētā uzvārda vāciskās rakstības forma vai nu sakrita ar mājvārdu (Balte, Grabbasch, Kiplok, Konrad, Kropp, Laimiņ, Medna, Melwes, Pawul, Semmel, Springe, Tschaksten, Tschuschlis, Widut, Zekkul), vai arī bija atvasināta no tā (mājvārds Aispurrit → uzvārdi Aispur un Purin/Purrit, Grehwel → Grehwitz, Laimiņ → Laimite, Luhsche → Luhse, Ohsul → Ohsuliņ, Wilka → Wilziņ).

Kopumā Zeltiņos fiksētie uzvārdi konstatēti arī 1935. gadā, kaut gan ne visi pašos Zeltiņos vai tiem tuvākajā apkārtnē. Izzuduši vai stipri mainījušies bija tādi uzvārdi kā Grehwitz, Joschel/Joschkel, Jujun, Schulzit, Smittit, Urgul, Welzer, Widul/Widut, Woitsjan. 

Arī no 113 Priekuļu muižā 1826. gadā reģistrētajiem uzvārdiem lielākā daļa bija latviski un pēc nozīmes saistīti ar augiem un dzīvniekiem (Akkoht, Assnis, Dumpe, Kuhle, Rohge, Schwigur, Wehrsit u. c.), lietām un īpašībām (Abra, Bahle, Baltin, Mellne, Mihlit, Pohdin, Pohpe, Sarkan, Sprohge, Weeglit u. c.), amatiem (Ammatneek, Kleetneek, Sul­lain) vai citu. Pieminams arī antroponīmiskais Wiljurs (Vilis + Juris vai arī ig. Viljar). Neskaitot dažus patronīmiskus uzvārdus (Anderson, Klawson, Martinson, Mikkelson, Peterson, taču arī Peteran), vācisku uzvārdu bija salīdzinoši maz – ap 20 (Bauer, Berge, Bihrin, Birgel, Bohme, Busching, Krause, Luste, Rossberg, Ruttmann u. c.).

32 uzvārdi (28 %) bija cēlušies no mājvārdiem, šajā ziņā Priekuļus izceļot citu šeit aplūkoto muižu vidū. Priekuļos pastāvēja 32 zemnieku saimniecības (parasti ar diviem saimniekiem katrā), mežsarga māja „Rogas”, lauksarga māja bez nosaukuma un Raunkrogs, un pilnīgi visu zemnieku saimniecību, kā arī „Rogu” nosaukums tika izvēlēts par uzvārdu. Neparasti tas, ka pat tad, ja vienāda nosaukuma sētās bija 2–3 saimnieki, visi pieņēma vienu un to pašu uzvārdu, kaut arī nebija radinieki, vismaz ne tuvi. „Kalna Plūču” un „Lejas Plūču” sētā, kur katrā bija viens saimnieks, uzvārdu Pluhz pieņēma gan viens no saimniekiem, gan arī abu māju kalpi, kaut arī savā starpā viņi nebija tuvi radinieki. „Lieleicānu” un „Mazeicānu” saimnieki uzvārda jautājumu atrisināja tādējādi, ka viens pieņēma uzvārdu Leeleitzan, otrs – Eitzan. Minētais vedina domāt, ka uzvārdu izvēle Priekuļos nav bijusi gluži brīva, bet to ietekmējusi kāda instrukcija no muižas puses. 

Mājvārdu un uzvārdu jautājumā daži izņēmumi tomēr bija. „Ķāķu” saimniecībā bija četri saimnieki, un tie izvēlējās katrs savu uzvārdu – Kiake, Baltin, Bruwel un Melne. Arī „Klētniekos” viens saimnieks ieguva uzvārdu Kletneek, otrs – Aunin. Dažādi uzvārdi bija tāpat „Knēžu” (Knäse) un „Podiņu” saimniecībā (divi saimnieki katrā), taču abos gadījumos visi uzvārdi sakrita ar kādu no Priekuļu mājvārdiem – „Knēžu” otrais saimnieks ar uzvārdu Slawek bija „Slavēku” sētas (vēlāk „Slavieši”) pirmā saimnieka brālēns, bet „Podiņu” otrais saimnieks bija pieņēmis uzvārdu Gibboi (viņa eventuālā radniecība ar kādu no trim „Ģibolu” saimniekiem gan paliek nenoskaidrota). Jau minētajā „Kalna Plūču” sētā pirmā saimnieka uzvārds bija Meschzeem – viņš bija „Mežciema” māju saimnieka dēls.

Līdz 1935. gadam, šķiet, izzuduši bija uzvārdi Abra, Dronau, Engul, Guldin, Kohge, Leelmartin, Palain, Pille, Pleitin, Sahrum, Wiljurs, Wittiht.

Dikļu muižā 1826. gadā reģistrēti 143 uzvārdi, no kuriem vairāk nekā trešā daļa ir latviski un tikpat daudz ir vācisku uzvārdu, bet vēl aptuveni 25 uzvārdu izcelsme būtu pētāma rūpīgāk. Trīs uzvārdi – Fedoroff, Kosinsky, Tschulitchok – ir ar slāviskām iezīmēm.

Vācisko uzvārdu īpatsvars Dikļos šķiet vislielākais, salīdzinot ar citām te aplūkotajām muižām. Daudzi no tiem satur komponentu -mann (Bollmann, Bukmann, Geger­mann, Graumann, Kollmann, Palzmann, Rattmann, Rohmann, Roschmann, Teikmann, Treymann, Waltmann), tikai daži – patronīmisko -sohn (Heinrichson, Jahnson, Jurson). Starp savdabīgākajiem minami Bernstein, Denemarck, Januar, Liljen, Mottmiller, Schweitzer, Spiegelberg.

Latvisko slāni pārstāv galvenokārt no dzīvās un nedzīvās dabas aizgūti nosaukumi – Akrim (akmens), Bruklen, Gohbe, Kohtzing, Lapsing, Maurin, Ohdzing, Purring, Strasdin, Uppit, Wirss, Zedring, Zinn u. c. Citi savdabīgākie ir, piemēram, Brastin, Grosting, Skuiberting, Tschatschur.

No 42 mājvārdiem par uzvārdu nav izvēlēts neviens.

Uzmanību piesaista tas, ka vairāki Dikļu uzvārdi sakrīt ar vācu rakstnieka Frīdriha Šillera lugas „Laupītāji” personāžu vārdiem, kam acīmredzot bijusi saistība ar Dikļu muižas zemnieku sarīkoto šās lugas uzvedumu 1818. gadā (Apīnis 1965). Pēc lugas varoņu vārdiem izvēlēti uzvārdi Grimms, Kozinskis, Šveicers, Špīgelbergs, jādomā – arī Ratmanis, Rullo un Šupters (lugā Racmanis, Rollers un Šufterle). Zīmīgi, ka F. Šillera lugā visi minētie tēli bija „ļaudis ar patvaļīgu dzīves veidu, vēlāk bandīti” – var pieņemt, ka šīs lomas atveidotas visai atraktīvi, atstājot neizdzēšamu iespaidu ļaužu atmiņā, vai arī savu varoņu vārdus izvēlējušies paši zemnieki (aktieri).

Ļoti daudzi no Dikļos lietotiem uzvārdiem 1935. gadā jau bija izzuduši. No sākotnējā saraksta 1935. gadā Dikļos vai apkārtnē konstatējami tikai aptuveni 90 uzvārdi, vēl daļa (Dukatt, Grimm, Käppe, Rattmann, Silbert, Stöltz, Strahl, Ubel, Wirk u. c.) reģistrēti jau stipri tālākās vietās, bet 32 uzvārdi Vidzemē (vismaz ārpus Rīgas), liekas, vispār nav reģistrēti. Izzudušās formas ir – Akrim, Berk, Bernstein, Bollmann, Brigant, Brüsoll, Bukmann, Daube, Denemarck, Estrom, Fedoroff, Garan, Gatting, Gegermann, Karting, Kollmann, Kosinsky, Mals, Marz, Peitan, Pergel, Pischke, Rohting, Schilff, Schulde, Schupter, Skuiberting, Spilling, Tschatschur, Tschulitschok, Wieselberg un Wilgenpett. Vairāki uzvārdi varēja izzust dabiskā ceļā, ja dzimtā nebija vīriešu kārtas pēcnācēju, taču daļai uzvārdu sākotnēji pierakstītā forma laika gaitā varēja stipri mainīties, piemēram, Čuličoks varēja kļūt par Čūlīti, vai Šulde – par Šulti (Dikļos 1826. gadā kā divi dažādi uzvārdi reģistrētas formas Schulde un Schult). Akrima vietā 1858. gadā ierakstīta forma Akmins.

Vecsalacas muižā, kur uzvārdos varētu gaidīt lielāku lībiešu vai igauņu valodas ietekmi, somugriskās iezīmes tomēr parādās maz – Agga, Karra, Karyus, Rande, Sepp, Warriks. Pavisam 1826. gadā Vecsalacā reģistrēti 137 uzvārdi. Ieskaitot dažus senākus latviešu valodā iesakņojušos aizguvumus, ap divām trešdaļām no tiem bija ar latvisku cilmi – augu (Bersuhl/Bersull, Grike, Meesiet, Ohge, Pihlag, Pluhm, Skuyie u. c.), dzīvnieku vai putnu (Bredid, Irbe, Mailiet, Sihliet, Tetter, Wahrne, Wehsiet u. c.), dažādu nodarbju, lietu, parādību un īpašību nosaukumi (piemēram, Balting, Behrn, Grahwin, Kasebicks, Nöhring, Skabarg, Smudre, Tahlum, Teizit, Tschuppiet, Wawull, Weetneeks, Wihrs). Nelielu grupu veidoja antroponīmiskas izcelsmes uzvārdi (Gustav, Jaeke/Jacke, Jesper, Juhann, Paetz, Reinhold u. c.; kā divi dažādi uzvārdi šķirtas formas Jahn un Jann).

Vāciskā ietekme saskatāma aptuveni 30 uzvārdos. Tie ir uzvārdi ar komponentiem -mann (Baumann, Neumann, Timmermann, Treymann, Weidman), -sohn (Diedrich­sohn, Martinsohn) un citi (Birck, Blanke, Grass, Meyer, Sand, Schmidt, Schwed, Straus, Trey, Weide, Weiss, Wiegand u. c.).

No 68 mājvārdiem par uzvārdiem Vecsalacā izvēlēti vismaz 10. Saimnieka uzvārda un mājvārda vāciskā rakstība vai nu precīzi sakrita (Dsenne, Kraukle, Paetze, Wirsing, Zeicke), vai arī atšķīrās (Kalley → uzvārds Schmid, Matsch Jesper → Jesper, Randewackt → Rande, Silles Kitzkin → Silling). Vēl dažos gadījumos liekas, ka uzvārda un mājvārda sakritība varētu būt nejauša, jo mājvārdam atbilstošu uzvārdu bija izvēlējušies citu māju kalpi (Jaun Agge un Weetz Agge → Agge, Inte Peete → Peete, Jehkes Krisch → Jaeke/Jacke), taču specifiskā nosaukuma dēļ par nejaušību nevarētu uzskatīt mājvārda Kasabiks un kādas „Lielupmalu” māju atraitnes uzvārda Kasebicks sakritību. Detalizētākos pētījumos būtu noskaidrojams, vai minētajām personām senāk nav bijusi kāda saikne ar attiecīgajām saimniecībām.

No Rīgai tuvākām vietām aplūkosim Ādažu muižu, kur 1826. gada dvēseļu revīzijā reģistrēti 103 uzvārdi. Kaut arī Ādažos vairākums uzvārdu bija latviski (pieminēsim neparastākos – Ahrste, Balkass, Nahwe, Niklawwadsche, Septinbral), vairāk nekā trešdaļa tomēr bija vāciskas izcelsmes. Daudzi veidoti ar komponentiem -berg (Assinberg, Dorensberg, Langberg, Mandelberg, Rosenberg), -mann (Bachmann, Feldmann, Gaumann, Kohlmann, Kremann, Preimann), -sohn (Bernsohn, Johannsohn, Jürgensohn, Mikkelsohn, Tomsohn). No citiem minami, piemēram, Bosch, Kirschbaum, Kruskop, Martinhoff, Rosenbild, Sunde, Taube. Iespējams, ka šādu uzvārdu izvēli ietekmēja Rīgas tuvums.

Slāviski uzvārdi bija trīs – Busarow, Labremowitsch un Schapowsky, taču pēdējais, šķiet, ne latviešiem.

Mājvārdi, kurus ādažnieki varēja izvēlēties par uzvārdiem, bija aptuveni 60, no tiem uzvārdus vairāk vai mazāk droši ietekmēja 13–14. Māju nosaukuma un saimnieka uzvārda vāciskā rakstība pilnībā sakrita trijos gadījumos – Kantze, Sleje un Slone, bet dažos citos vērojamas lielākas vai mazākas atšķirības – Broese → Brese, Kaplap → Katlap, Sillekarn → Sillin. Milne sētā mitinājās kāds vecāks vīrs Klāvs ar uzvārdu Ni­clawwadsche, kurš agrāk bija dzīvojis Wadsche krogā. Tieksme pēc lielāka prestiža saskatāma gadījumos, kad Ballod sētā saimnieks izvēlējies uzvārdu Taube, Dohre sētā – Dorensberg, Remneck sētā – Remmert. Diezgan ticami māju nosaukuma un uzvārda saistība saskatāma vārdu pāros Dreymann → Dressler un Saule → Swaigsnit, mazāk droši – pārī Landau → Länte/Lante.

Cita Rīgai netāla vieta ir Ikšķiles novads. Novada muižu 1826. gada revīzijas saraksti nav saglabājušies, taču izmantojami 1834. gada revīzijas dati. Daļā novada – Ikšķiles muižā, mācītājmuižā, Turkalnē un Tīnūžos – kopā reģistrēts ap 200 dažādu uzvārdu. Piektā daļa no tiem saistīti ar augu (Ahbel, Behrsiht, Bumber, Dahboltiņ, Elksniht, Kal­narutke, Kalnohsol, Lappain, Lasde, Sarring, Skuye, Smilge, Wetzohsol u. c.) un dzīvnieku valsti (Assar, Breede, Greese, Kikkut, Lahzit, Nirre, Rubben, Sakke, Sappul, Sneedse, Slohke, Wehse u. c.). Citi uzvārdi bija saistīti ar ģeogrāfisko vidi un dabas parādībām (Awotneek, Klints, Lieze, Pakkaln, Plawe, Salleneck, Sibben, Sillakalln, Starring, Uppiht, Zinniht), dažādām lietām un vielām (Gubben, Kauling, Kelliht, Kihsel, Kruhse, Luppat, Mangel, Missing, Pakkul, Schubbur, Selting, Skursten, Sprohge, Stopp, Stuhre, Stumber, Tauriht), nodarbēm un sociālo stāvokli (Akkermann < vācu ‘zemnieks’, Briwul, Dragguhn, Frey < vācu ‘brīvs’, Jaundsem, Jummik, Kalley, Kröhger, Kurpneek, Meister, Plint­mann, Pohdneek), tautu un dzīves vai izcelsmes vietas nosaukumiem (Kreewing, Kur­semneek, Ohger, Pohle, Schweitzer, Sigguldeet, Swedre) vai citu (Bandon, Brammann, Dimse, Disch, Grehnsde, Jummutz, Kugga, Malkiht, Muldenek, Munter, Naawe, Pukse, Rempe, Stuhriht, Tjoder, Zebbul utt.).

No personvārdiem darināti uzvārdi bija Ahdam, Andressohn, Balzer, Eewald, Garassimow, Heinrichsohn, Jacobsohn, Jakowsky, Jankows, Janschewsky, Jansohn/Jahnsohn, Jurrge/Jurge, Klahwing, Klawwe/Klawe (Klāvs vai tomēr Kļava (?)), Maximov, Michel­sohn, Mikkolsohn, Miknewitsch/-witz, Petersohn, Siwwejahn, Spritsche, Thies/Theis.

Visumā novada iedzīvotāji bija nosliekušies par labu latviskas cilmes uzvārdiem – tādu bija vismaz puse. Aptuveni ceturtā daļa vai nedaudz vairāk uzvārdu saistāma ar vācisku ietekmi (Berkmann, Blau, Brandt, Ekke, Grund, Grünert, Heider, Krause, Sander, Schiron, Schmerling, Stahl, Strauch, Schulte, Weitz u. c.), un, lai gan Ikšķiles muižā pastāvīgi uzturējās Krievijas armijas garnizons, tikai daži – ar slāvisku (Bordekow, Gudowsky, Krasnowsky, Tamuschewsky).

Aplūkotajās Ikšķiles novada muižās bija gandrīz pusotra simta zemnieku saimniecību, taču daudzām bija vienāds nosaukums, tādēļ uzvārdu ieviešanas laikā bija iespējams izvēlēties kādu no 95 mājvārdiem. Šāda iespēja tomēr tika izmantota maz, un māju nosaukumu par uzvārdu izvēlējās tikai dažas dzimtas – Dahle, Kreewing, Rempeter, Silling, Swedre.

Redzams, ka aplūkotajās muižās iedzīvotāju vairākums bija nosliecies par labu latviskas cilmes uzvārdiem, savukārt vācisku uzvārdu bija līdz 15–20 %, Dikļos un Ikšķilē tomēr vismaz 25–30 %, Ādažos – vēl vairāk. Nedaudz manāma arī slāviska un somugriska ietekme. Precīzāks vērtējums tomēr atstājams valodnieku ziņā, jo daudzu vārdu nozīme mūsdienās vairs nav zināma un to cilme dažādi skaidrojama.

Dažāda bija zemnieku attieksme pret ieteikumu izvēlēties par uzvārdiem mājvārdus. Tas pilnīgi ignorēts Praulienā, Patkulē, Jaungulbenē un Dikļos, zināmu atsaucību guvis Ādažos, Vecsalacā un Ikšķiles novadā, bet jau visai ievērojamu – Cesvainē. Īpaša situācija redzama Zeltiņos un Priekuļos, kur par uzvārdiem izvēlēti visi vai gandrīz visi mājvārdi. Šķiet, K. Upelnieka uzskats, ka mājvārdi par uzvārdiem Vidzemē izvēlēti maz, ir apstrīdams vai vismaz pārbaudāms turpmākos pētījumos.

Interesanta pētījumu tēma būtu uzvārdu liktenis pēc to pieņemšanas. Kaut gan bija noteikts, ka uzvārdu var mainīt tikai ar varas iestāžu atļauju, praksē dažādas izmaiņas bieži notika bez tās. 19. gadsimta avotos uzvārdi pierakstīti galvenokārt vāciskā variantā, tādēļ nereti nav nosakāms, kā tie īsti izrunāti (piemēram, Siele varētu būt gan Zīle, gan Sīlis), turklāt pieraksta forma nebija stabila, arī pat vienā dokumentā. 19. gadsimta 90. gadu sākumā latviešu luterāņu draudžu metriku ierakstus sāka veikt krievu valodā, taču, lai rakstības dēļ nevairotu sajukumu, dzimušās, laulātās vai mirušās personas vārdu un uzvārdu parasti dublēja arī vāciski. Jau 19. gadsimta 80. gados presē raisījās diskusijas par latviešu uzvārdu pareizrakstības un pareizrunas atbilstību latviešu valodas likumībām (Trumpa 2018: 125–131).

Ļoti iespējams, ka daudziem uzvārdiem, kas līdz 1935. gadam šķiet izzuduši, patiesībā būtiski mainījusies tikai pieraksta forma, jo arī vienā dzimtā no sākotnējās uzvārda formas varēja veidoties visai atšķirīgi uzvārda varianti (piemēram, Kauguros dzimušā valodnieka Jāņa Endzelīna brālis bija lauksaimnieks un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš).

Uzvārdu ieviešana tomēr neatrisināja visus ar personas identifikāciju saistītos jautājumus. Līdz ar 1889. gada tiesu reformu dažādos dokumentos tika ieviesta tēva vārda lietošana, turklāt personas identitātes pārbaudīšanai bija jānorāda arī kārtas piederība un dzīvesvieta. Latvijas Republikas pastāvēšanas sākumā pasēs tika ierakstīts vārds, uzvārds un tēva vārds, bet 1927. gadā tēva vārds atmests. 1935. gadā tika atcelta prasība uzrādīt tēva vārdu civiltiesā, taču prakse liecināja, ka dažos citos gadījumos (zemesgrāmatu noformēšanā, krimināltiesā u. c.) atteikšanās no šādas papildu identifikācijas norādes radītu neskaidrības, tādēļ atzīta par nevēlamu (Dāvids 1935).

Uz sākumu

Attēli no raksta "No papildvārdiem līdz uzvārdiem Vidzemē"

Valmieras apriņka karte (Wegekarte des Wolmarschen Kreises mit den Kirchspiels und Gutsgrenzen. [Riga]: Liv-Estlandischen Landeskultur Bureau (Юрьев: Лит. Бертельсона), 1903)

K. Upelnieka grāmatas „Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem” otrais izdevums (1938) ar autora veltījumu kartogrāfam un grāmatizdevējam Pēterim Rūdolfam Mantniekam

Īpatnēji uzvārdi Praulienas muižā un Patkules muižā (Upelnieks 1938: 74–75)

Cēsu lauku draudzes locekļu saraksts: uzvārdi Upman, Opmans, Hofmans, 20. gs. sāk. (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, CM/Rd 107897, 462. lpp.

Kraukļu pagasta „Sāpu” saimniece Made Sāpe (dzim. Puzuka, 1836. g. Kraukļu „Ūsiņsviķos”) ar meitām Karlīni (pa kreisi) un Annu (19./20. gs. mija; M. Auna personiskais arhīvs

Sāpu un Kritneru dzimta ar tuvākajiem radiem no Kraukļu, Cesvaines un Aumeisteru pagasta.

Pētera Sāpes (dzim. 1860. g. Kraukļu pagasta „Sāpēs”) ieroču glabāšanas un nēsāšanas atļauja (1907. g.; M. Auna personiskais arhīvs)

Cēsu apriņķa karte (Wegekarte des Wendenschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen. [Riga]: Liv-Estländischen Landeskultur Bureau (Jurjew: Photolithographie E. Bertelson), 1904)

Ikšķiles kora dalībnieku saraksts I Dziesmu svētkos Rīgā 1873. gadā (LVVA 1390. f., 1. apr., 1120. lieta., 392. lp.)

Otīlija Kovaļevska

Vidzemes mājvārdu un uzvārdu saknes meklējot

Zinot, kā vairums vidzemnieku 19. gadsimtā tikuši pie uzvārdiem, varētu šķist, ka reāla uzvārdu saistība ar mājvārdiem Vidzemē iespējama tikai gadījumos, kad zemnieki par uzvārdiem pieņēmuši mājvārdus. Diezin vai te būtu atrodamas kādas likumsakarības, drīzāk vienas vienīgas nejaušības, kuras apkopojot neiegūstam neko vairāk, kā tikai statistiku – cik kurā pagastā bijis mājvārdiem identisku uzvārdu. Pat ja uzvārds ir līdzīgs kādam mājvārdam, tas vēl nenozīmē, ka persona nāk tieši no šīm mājām, jo līdzības pamatā var būt kas cits. Milzīgais šādu līdzību daudzums pretstatā konkrētas saistības pierādījumu trūkumam liek domāt, ka lielai daļai uzvārdu un mājvārdu ir kādas senākas kopīgas saknes un ka pat nejaušas līdzības, kopskatā ņemot, nemaz tik nejaušas nav.

Alvils Augstkalns savā recenzijā par K. Upelnieka 1938. gadā izdoto grāmatu „Uzvārdu došana Vidzemes un Kurzemes zemniekiem” atzīmē: „Tik vēlā oficiālu uzvārdu došanā, kāda ir mūsējā, vissvarīgākais vēsturiskais un valodnieciskais jautājums ir: vai uzvārdi ir kas jauns, 1822. gadā pēkšņi pēc pavēles no zila gaisa radies, jeb tie turpina agrāko pavārdu tradīciju un ietilpst nepārtrauktajā latviešu valodas attīstībā?” (Augstkalns 1939: 448) Jautājums ir būtisks, tas skar arī latviešu pašapziņu – vai t. s. zemnieku tauta1 tikai 19. gadsimtā pēc cara pavēles ieguva tiesības aizsākt savu dzimtu vēsturi vai tomēr kopumā latviešu uzvārdu vēsturei ir daudz dziļākas saknes, ar savām īpatnībām dažādos kultūrvēsturiskajos novados.

Jau 16. gadsimta avotos ne tikai Rīgā, bet arī Vidzemē, turklāt laukos, sastopam ļoti daudz divkomponentu personvārdu, kas izskatās kā vārds un uzvārds, liela daļa no tiem sasaucas ar mūsdienu mājvārdiem un uzvārdiem, lai gan ir skaidrs, ka senie „uzvārdi” līdz 19. gadsimtam kā uzvārdi nav saglabājušies. No otras puses, mēģinot paraudzīties uz īpašvārdiem 16.–17. gadsimta sākuma revīziju sarakstos kā uz mājvārdiem, rodas šaubas, vai tie jau ir īsti mājvārdi, jo izskatās vairāk pēc personu apzīmējumiem nekā vietvārdiem. Tādējādi šajos senajos avotos saplūst gan uzvārdu, gan mājvārdu vēsture, tāpēc lūkosim to kaut nedaudz atšķetināt.

Vidzemnieku uzvārdu un mājvārdu iedīgļi 16.–17. gadsimtā

Ieradums līdzās kristāmvārdam lietot vēl kādu precizējošu apzīmējumu Livonijas zemāko slāņu pārstāvjiem pastāvēja jau vismaz kopš 15. gadsimta, turklāt ne tikai Rīgā.2 Uzvārdu veidošanās process jau bija iesācies līdzīgi kā citās Eiropas zemēs. Ja tiek atzīts, ka „uzvārdi” jau 15.–16. gadsimtā bijuši pilsētniekiem (piemēram, Upelnieks 1936), nav pamata apgalvot, ka zemnieku papildvārdi, kas izskatās tieši tāpat, nevarētu būt ar tādu pašu uzvārda funkciju – konkretizēt personu, saistot to ar dzimtu3 u. tml. Iespējamību 16.–17. gadsimta zemnieku papildvārdus vismaz nosacīti saukt par uzvārdiem atzīst arī citi pētnieki (Āboliņa 1935: 119; Bērziņš 1935a: 32; Bērziņš 1935b: 204; Blese 1924: 167–168). 

Pilsētnieku senie uzvārdi bieži veidoti no iesaukām, nodarbošanās, dabas reālijām4. Zemniekiem tie varēja būt arī senāki vietu vai dzimtu nosaukumi. Tie gan varēja mainīties, tomēr uzvārda (kā mantojama dzimtas vārda) ideja jau pastāvēja. Vēl vairāk – lielākā daļa no tiem nebūt nebija kādi gadījuma papildvārdi daudzo Jāņu un Pēteru atšķiršanai, bet gan svarīgi pamatvārdi, kas arī vieni paši precīzi apzīmēja dzimtu vai mājvietu, par ko liecina šo vārdu noturība cauri gadsimtiem5, pretstatā priekšvārdu mainībai. Nevar būt tā, ka līdz ar kristietības ienākšanu pēkšņi izzustu iepriekšējie vietējie personvārdi un ļoti krasi mainītos visa vārddošanas sistēma. Kā jau parādīja Kurzemes materiāls6, senākajos avotos7 ir simtiem īpatnēju personvārdu un tikai pa kādam tradicionālam kristāmvārdam, kas tos papildina (piemēram, Jacob Godeme, Jane Vesike). Šādu „citu vārdu”, ar vai bez kristāmvārdiem, ļoti daudz ir arī Vidzemē 15.–16. gadsimta avotos. Tajos var saskatīt gan uzvārdu, gan mājvārdu iedīgļus. Vēlāk, nostiprinoties dzimtbūšanai, dokumentos tie pakāpeniski nostiprinājās kā mājvārdi, cilvēkus sāka saukt pēc mājām, nevis otrādi, un zemnieki palika bez uzvārdiem vai, labākajā gadījumā, ar mājvārdu uzvārda vietā.

Vēsturnieks Edgars Dunsdorfs, kas ļoti daudz pētījis 16.–17. gadsimta avotos sastopamos īpašvārdus, tos veiksmīgi mēģinot sasaistīt ar 20. gadsimta mājvārdiem, ir secinājis, ka „[m]ājvārdi parasti ir cēlušies no māju valdītāju vārdiem. Mainoties māju valdītājam, mainījās arī mājvārds. [..] Ciema iekārtai izjūkot un pagasta nozīmei mazinoties, .. sākās aizliegumi mainīt mājvārdus” (Dunsdorfs 1975: 43). Tā kā šie aizliegumi ne visur tikuši ievēroti, zviedru valdībai nācies tos atgādināt: „Vēl 1688. gada janvāra reglāments cīnās pret šo parādību. Reglāmenta 32. pants nosaka, ka domēņu rentniekiem, kā arī zemniekiem jāpanāk, lai zemnieki, kas uzņemas jaunu ciematu, pieņemtu šī ciemata vārdu, nepaturot savu agrāko vārdu,” (Dunsdorfs 1938: 157) – tas „novērsīšot neērtības vaku grāmatās un varēšot identificēt agrākos ciematus” (Dunsdorfs 1975: 43). Tomēr arī pēc aizlieguma notikusi mājvārdu maiņa, „tādēļ pēc fakta, ka mājvārds saglabāts līdz mūsu dienām, nebūt nevar secināt, ka tā pati dzimta visu laiku ir saimniekojusi mājās kopš tā laika, kad mājvārds pirmo reizi minēts dokumentos. Tā varētu būt, bet varētu arī nebūt.” (Dunsdorfs 1978: 30)

Pēc E. Dunsdorfa atzinuma, tendence paturēt sarakstos fiksēto mājvārdu 16. gadsimta dokumentos izpaužas divkāršos vai pat trīskāršos mājvārdos, piemēram, „Turaidā gadsimta vidū ir atzīmētas mājas Laurenz Bewerweten, Vainižos – Claus Andreck weten”, kur weten nozīmē ‘vieta’. (Dunsdorfs 1975: 44). Tomēr arī tas neatrisina jautājumu, jo, ja saliktā nosaukuma abi komponenti apzīmē secīgus māju nosaukumus jeb secīgus saimnieku vārdus, tad kāpēc gandrīz vienmēr pirmais komponents ir tradicionālais kristāmvārds (kā Jānis, Toms, Jēkabs), bet otrajā ir tāds milzums pilnīgi citādu, bieži svešādu īpašvārdu, kas nebūt nav kristāmvārdi (piemēram, Beyke, Kackitz, Naudell, Packuls).

Meklējot atbildi uz šo jautājumu, ielūkosimies 15.–16. gadsimta Rūjienas novada zemesgrāmatas fragmentā, ko publicējuši Pauls Johansens (1937/1938) un Edgars Dunsdorfs (1965, 1978) un kas uzskatāmi parāda saimnieku un mājvārdu maiņu. Pēc autoru vērtējuma, vecākie zemesgrāmatas ieraksti (oriģinālā lielākiem burtiem, sk. 21. att.) attiecas uz 1420.–1450. gadu, pēc tam virs tiem izdarīti ieraksti par māju valdītājiem laikā no 1450. līdz 1480. gadam, un trešo reizi jaunie vārdi rakstīti ap 1530. gadu. Mājvārdi tikuši mainīti – „Kad saimnieka dzimta izmira sērgās vai atstāja mājas kaŗa vai citas nelaimes dēļ, jaunais saimnieks nāca ar savu vārdu.” (Dunsdorfs 1978: 29) Šai sakarā gribētos jautāt – kas tas par vārdu, ko ienācējs atnesa līdzi vai piešķīra mājai no jauna? Individuālais saimnieka vārds, iepriekšējās mājas vārds, dzimtas vārds (faktiski jau uzvārds)? Un vai to piešķīra saimnieks vai varbūt šie nosaukumi pastāvēja galvenokārt administrācijas vajadzībām un ne vienmēr sakrita ar tautā lietotajiem (ar to varētu izskaidrot senāko, no rakstiem izzudušo nosaukumu atkalatgriešanos apritē)? Vārdu sakot, vai sarakstā redzam mājvārdus vai tomēr personvārdus, un vai tos vispār iespējams nošķirt? Vismaz ieraksta tapšanas brīdī, ja tiek fiksēts saimnieks, tad tas ir personvārds, ja vien netiek turpināts kāds senāks saimnieka dzimtas vai konkrētās vietas nosaukums.

No 1508 senajiem „mājvārdiem”9, kas attiecas uz Rūjienas novadu, E. Dunsdorfs (1965: 87–88) atrod 17 atbilsmes vietvārdos 20. gadsimta 30. gadu kartē un J. Endzelīna vietvārdu sarakstā (1922). Pārbaudot un papildinot šos atradumus atbilstoši 2021. gada vietvārdu datiem10, iegūstam mazliet vairāk iespējamo atbilsmju: Lediger – Lode (Lodes pag.), Sussi – Sausaiskrogs pie Lodes, Lemmitu – Lammika (uz Z no Lodes, mūsdienās vairs nepastāv), Poppe – Pēpa (uz D no Lodes, izzudis), Cullika – Kuļķini (uz ZR no Arakstes, izzudis), Hargus – Arakste, Poge – Puigas, Vicke – Viķis (uz D no Arakstes, nepastāv, bet netālu ir Vīķkalni), Henneith – Ence jeb Enči (uz Z no Arakstes, nepastāv), Corbelenn – Ķirbēni (Ipiķu pag.), Ruckul – Rukulis (uz Z no Ķirbēniem, nepastāv), Pantea wacka – Pantene (Sēļu pag.), Moysenick – Vecmuižnieki (izzudis, bet varētu būt kādi citi Muižnieki), Noucens – Ņaukas (izzudis; sal. arī Naukšēni), Kaucko – Kaukatas (izzudis, bet Naukšēnu pagastā ir Kaukas), Brocko – Brākšas (Ķoņu pag.), Prezadde – Priecari (Vilpulkas pag.), Idwe – Idus (Sēļu pag.), Kirgenn – Kurģis jeb Kurģi (Ērģemes pag.), Lembis – Limbas (Naukšēnu pag.), Caibas – Kaibas (Jeru pag.), Kock – Kokas (Jeru pag.), Immotu – Ilmetes (izzudis), Pick – Pīkas (izzudis). Šie nosaukumi ir stipri izkaisīti un ne visi attiecīgajās vietās pārliecinoši pastāv kopš 15.–16. gadsimta. Daļa no tiem varētu būt ļoti seni vietvārdi, bet daži izskatās pēc personvārdiem. Iespējams, ka senajiem nosaukumiem atbilstīgu vietvārdu Rūjienas pusē un kaimiņu apvidos ir vairāk (piemēram, Lambikas pie Naukšēniem, Punkas pie Endzeles), jo nosaukumi vēl varēja „ceļot līdzi” cilvēkiem, kas raksturīgi personvārdiem, nevis vietvārdiem.

Liela daļa no senajā Rūjienas zemesgrāmatā minētajiem īpašvārdiem ir nepārprotami personvārdi, no kuriem daudzi arī atkārtojas: visā sarakstā (kur kopumā ap 400 īpašvārdu) ir vismaz desmit personas ar vārdu Andris (Andres, Anders, Andrek), astoņas – Jānis (Janus, Jany, Jans), astoņas – Toms (Tomas, Thomas), septiņas – Ansis (Hanns, Antsi), septiņas – Indriķis (Hinrich, Hincke), sešas – Pēteris (Peter), piecas – Jēkabs (Jacob), četras – Bertolds (Bertoldt), trīs – Sīmanis (Simonn, Symonn), pa kādai personai ar vārdu Klāvs (Clawes, Clawin), Marks (Marck, Marek), Mārtiņš (Martin), Miķelis (Mickell), Matīss (Matthi), Hermanis (Hermann), Pāvels (Pawel) u. tml.

Starp pārējiem varētu būt daudz senu pirmskristīgo personvārdu, kuriem identiskus vai līdzīgus atrodam arī Kurzemes 14.–16. gadsimta avotos (Bauer 1933; Arbusow 1924): Rūjienas novadā starp 1420. un 1530. gadu vismaz 12 reizes atkārtojas Lemmi, Lemmitt, Lemmitu (Kurzemē Lemmitte), vairākkārt – Gibbel, Gibbele (biežs arī Kurzemē), Caibas (Kurzemē Kaybe), Cullie, Cullo, Cullike (Kurzemē Culle, Kulle, Kullie), Draueslow (Kurzemē Dranslowe), Igate (arī Kurzemē),  Ilmedoywo (Kurzemē Illmedou), Ylu (Kurzemē Ylo), Lembis (Kurzemē Lembie, Lembite), Lullie (Kurzemē Lule, Lulle, Lulleke, Lullike), Meldow, Meldoiuo (Kurzemē Meledowe), Melicke (Kurzemē biežs Melike), Meli­tu (bija arī Kurzemē), Memo, Memy (Kurzemē Meme, Memit), Prexadde (Kurzemē biežs Prexadde, Prexe, Prexslowe), Ramdote (Kurzemē Ramdoet), Slaweke (Kurzemē Slaueke), Slawese (Kurzemē Slaueisse), Staldot11, Staldote (Kurzemē Staldoet), Stallecke (Kurzemē Stalleyke), Tousie (Kurzemē Touße), Toyuo (Kurzemē Toyadt), Toyko (Kurzemē Toyeke), Vibade, Vibeit (Kurzemē Vibaide), Viteike (Kurzemē Viteyke), Villika (Kurzemē Vilika), Walembi (Kurzemē Valdelemb), Warsede (arī Kurzemē) u. tml., kā arī daudzi citi ticami senie personvārdi visdažādākajos variantos: Geyde, Calluke, Drauete, Immy, Immotu, Ickelem, Ickemel, Ilmalem, Ilmalembi, Jalembi, Toyuelembi, Villilembi, Walembi, Jounebalde, Jounedote, Keibe, Lenewatcko, Mante, Meleualdo, Melewaldo, Melemlie, Namslow, Ramky, Raucepp, Ruckul, Valdemas, Villidow, Villimel, Virnoude, Vitacke u. c. Lai gan sarakstā netrūkst arī īpašvārdu, kas norāda amatu (piemēram, Murnick ‘mūrnieks’), statusu (Moysenick ‘muižnieks’12, Jounate, Jouneke13) vai varētu būt saistīti ar vietvārdiem, tomēr arī tie visdrīzāk apzīmē personas, nevis mājas.

Starp senākajiem (1420–145014) ierakstiem Rūjienas pusē īpaši daudz vārdu ir ar lemb: Lembis, Awlembi (2)15, Holembi (2), Ilmalembi (3), Jalembi (2), Toyuelembi, Villilembi (2), Walembi. Līdzīgi vārdi fiksēti arī Kurzemē: Yalemb, Ylmelemb, Owelemb, Vgalemb, Vi­lialemb, Waldelemb. 1601. gada revīzijā (sk. Švābe 1933a) īpašvārdu ar Lemb- ir mazāk: Lembach Rūjienas novadā, Vallentin Lembeck Burtniekos, Lembßkull varēja būt ciems16 Salacas novadā, Andreaß Lembß Limbažu novadā, Lembe Jane Raunā. Mūsdienās Lembi, Lembis ir vietvārdi Jaungulbenes, Lejasciema, Mārsnēnu un Brantu pagastā, Lembuži – Liepupes pagastā Limbažu pusē. Savukārt Naukšēnu pusē 1420. gadā minētais Lembis sasaucas ar 1638. gadā turpat fiksēto Limbe un mūsdienu Naukšēnu pagasta mājvārdu Limbas. Vietvārds Limbas un Limbēni ir arī Burtnieku pagastā, Limbas un Limbji – Kurzemē. Acīmredzot Lemb- un Limb- šajā gadījumā ir viena vārda variācijas, un nav izslēgts, ka tamlīdzīgs personvārds varēja būt arī Limbažu pilsētas nosaukuma pamatā (ņemot vērā, ka arī vāciskajos variantos sastopams Lembsal, ne tikai Lemsal).17 1935. gadā Gulbenes pusē fiksēts uzvārds Lemba (sk. arī 22. att.).

Vēl viena plaša, īpatnēja personvārdu grupa ir ar -dot: Staldot, Staldote, Jounedote, Ramdote, īpaši daudz tādu bija Kurzemē – Staldoet, Staldothe, Jowendothe, Ramdoet, arī Gipdote, Gibbedoet, Gudote, Sedote, Vydot, Veßdoet, Veßedoet (iespējami arī varianti ar dat). Mūsdienu uzvārdos nepārprotamu atbilsmju tiem nav, bet kartē šādu vietvārdu ir daudz, piemēram, Staldoti Valkas, Plāņu pagastā, Staldāti Ogresgala pagastā un Kurzemē, Ramdoti Taurenes pagastā, Randoti Mārcienas, Liezēres, Bērzaunes pagastā, arī Sēlijā, Randāti Virešu pagastā. 

No iepriekšminētajiem Rūjienas puses senajiem vārdiem var atzīmēt arī Caibas, kas cauri gadsimtiem (1601. gadā Kaybell, 1638. gadā Kaybe, Kayben) turpinās līdz mūsdienu mājvārdam Kaibas Jeru pagastā. Vietvārdi ar Kaib- plaši izplatīti Vidzemē un Kurzemē: Kaibas ir arī Raiskuma, Vidrižu pagastā, Kurzemē Gudenieku un Lažas pagastā, Kaibnieki Braslavas pagastā, Kaibēni Alsviķu, Vecpiebalgas, Inešu, Ļaudonas pagastā, Kaibala18 Lielvārdes pagastā, Kaibežēni Krapes pagastā, Kurzemē arī Kaibīši, Kaibeles, Kaibuti. Iespējams, šī paša vārda variācija ir Keibe, kas tāpat fiksēts Rūjienas senajā zemesgrāmatā. Kokneses pusē 1599. gadā minēts gan Kieyban, gan Kaybu­zans. Ziemeļlatgalē ir upe Keiba, kā arī Keibinīku ciems Tilžas un Lazdukalna pagastā, Keibenieki Rugāju pagastā. Kaibe un Keibenieks ir starp 1935. gada uzvārdiem.

Rūjienas un citos seno revīziju materiālos atrodam daudzus A. Augstkalna (1935) no hronikām izrakstītos personvārdus, kā arī vārdus ar līdzīgām saknēm. Neviļus rodas doma, ka arī šie revīziju dokumenti, tāpat kā hronikas, bet jau nesalīdzināmi lielākā apjomā, satur senos, pirmskristīgos personvārdus. Liela daļa no tiem, vairāk vai mazāk pārveidoti, varētu būt nonākuši līdz mūsdienām mājvārdos un uzvārdos.

 Divkomponentu personvārdi senajās revīzijās – secīgi saimnieki vai vārds un „uzvārds”?

Fragmentus no Rūjienas senās zemesgrāmatas, atsaucoties uz Paula Johansena izdevumu (1937/1938), pārpublicējis un nedaudz komentējis arī Arveds Švābe (1939, 91–93). Uzmanību saista veids, kā tiek pierakstīti tie paši personvārdi – nevis viens virs otra kā oriģinālā un kā to atveido Pauls Johansens un Edgars Dunsdorfs (sk. 21. att.), bet blakus, saimnieku nomaiņas secībā: Villika Sussi, Hanss Munth utt., kas jau rada iespaidu par divkomponentu personvārdiem. Tas dara uzmanīgu attiecībā uz citiem publicētajiem senajiem sarakstiem – divi vārdi blakus var nozīmēt arī secīgus saimniekus, nevis vienas personas vārdu un papildvārdu.

Tomēr lielākoties revīziju materiālos ir saraksti, kuros konsekventi vienā (parasti pirmajā) pozīcijā ir kristāmvārds, bet otrajā – īpašvārds, kas nekādi neizskatās pēc secīgi pierakstītiem saimnieku vārdiem. Piemēram, 1564. gada dokumentā (Švābe 1941b: 245–246), kurā iekļauti Mārcienas zemnieku vārdi, minēti: Jurgen Rubben, Mattis Kabben, Michell Pauren, Brense Rungen, Jacob Struncken, Merten Damber, Hans Janen, kuriem uzvārda pozīcijā pierakstītajiem īpašvārdiem mūsdienās atbilst Mārcienas pagasta vietvārdi: Rubeņi, Kabiņsala, Paurenes dīķis, Ruņģi, Struņķu ezers, Dambri, Jānēni. Līdz mūsdienām saglabājušies tieši papildvārdi, nevis priekšvārdi. Acīmredzot jau 16. gadsimtā šie papildvārdi bija kas vairāk nekā tikai personvārdi, iesaukas vai tml. Iespējams, tie pastāvēja jau krietnu laiku pirms 1564. gada kā mājvārdi vai dzimtu vārdi.

Līdz ar to būtisks ir jautājums, kas ir tas, ko redzam kā divkomponentu īpašvārdus senajās revīzijās – piemēram, nosaukumā Thomas Bittit (1601. gadā Piebalgā): 1) vai tas ir saimnieka vārds un „uzvārds” (dzimtas nosaukums), 2) personvārds un mājvārds (Thomas saimnieko Bittit mājās), 3) abi vienlaikus (saimnieks ir Thomas Bittit, tāpēc arī mājas tā sauc), 4) mājvārds (neatkarīgi no saimnieka vārda). Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt atrauti no konteksta. Skatot pat vienas revīzijas materiālus dažādos novados, nākas secināt, ka situācija visur nebija vienāda un iespējami ir visi varianti.

Vispirms mēģināsim atbildēt uz jautājumu, vai tas, ko redzam, piemēram, 1601. gada revīzijas sarakstos (Švābe 1933a), ir mājvārdi vai personvārdi? Izskatās, ka šāds dalījums vēl nepastāvēja, saimniecības vienkārši tika sauktas saimnieka vārdā vai otrādi – saimnieks saimniecības vārdā, ko mantojis vai kā citādi ieguvis19. Vairākos novados – Cēsu, Valmieras, Trikātas, Siguldas, pa daļai arī citos – 1601. gada revīzijā saimniecības pierakstītas tikai vienā vārdā, tāpēc vēl jo vairāk uzmanība būtu pievēršama šo vārdu saturam. Lai gan pirmajā acu uzmetienā vairums no tiem ir mūsdienās nesaprotami (piemēram, Gygks, Guckiß, Kesse, Kickuß, Ramenels, Schlaweck), labākajā gadījumā atpazīstami vietvārdos (Gromults – mājvārds Gromulti, Prekulß – ciems Priekuļi), starp tiem ir arī nepārprotami personvārdi (Ewerdt, Lauring, Simmonens, Tomans, Willumß), amati (Kalwiß, Kurpenix, Mutzenix, Schweynix), statusa apzīmējumi (Leymans, Jaunesemnix, Wetze ‘vecais’ Franncke, Kußmoß Tewes ‘tēvs’, Nicke Dehls, Jule delß, Peische deells, Weite deells ‘dēls’) u. tml. Kāpēc gan samniecība būtu jāsauc Matīss, Miķelēns vai Jurģis (Matthias, Mickelens, Jurgke) vai pat divos personvārdos (Peter Matz, Joc­him Peter), kāpēc gan mājām būtu jānorāda amati (Clawiß, ein Schmidt ‘kalējs’, Hans Gicht ein balbierer ‘bārddzinis’, Simon, kruger ‘krodzinieks’, Jane Packull ein zimmer­man ‘galdnieks, namdaris’), izcelsmes vieta (Andres ein Churlender ‘kurzemnieks’) vai tautība (Prueß, Prusiß ‘prūsis’, Jacob Heyde ein Teutscher ‘vācietis’)? Starp nosaukumiem ir pa kādam ģeogrāfiskam apzīmējumam (Purmall, Leynix, Kallna Nautz), tomēr arī tie drīzāk apzīmē saimnieku. Līdz ar to ir pamats domāt, ka arī pārējie īpašvārdi attiecas uz personām, lai gan tas, protams, neizslēdz arī saistību ar vietām. Īpaši pārliecinošs ir Mujānu novada saraksts, kur daudzi nosaukumi rakstīti datīvā, tātad norādot, kam saimniecība pieder: Andrenam, Pupuram, Tilgalam, Wazam, Lelam Zimpanam, Masse Zimpanam, Schlastem un Ander ‘citam’ Schlastem.

Liela daļa seno īpašvārdu, kas revīzijās fiksēti vieni paši vai kā papildvārdi kristāmvārdiem, kā tālāk redzēsim, ir izturējuši laika pārbaudi vismaz 400 gadu garumā un nonākuši līdz mūsdienām kā mājvārdi, un pa dažādiem ceļiem iekļuvuši arī uzvārdos. Visticamāk, to saknes sniedzas vēsturē arī otrpus 16. gadsimta ne mazāk tālu, tie nevarēja rasties pēkšņi un mākslīgi pēc kādas pavēles, lai gan to dokumentēšana noteikti veicināja iesakņošanos konkrētā vietā.

Salīdzinoši daudz materiāla no 16. gadsimta (un pat vēl senāk) ir par Bērzaunes muižai piederējušo Satravas20 vaku, kuru pēc vietvārdiem var lokalizēt tagadējā Kalsnavas pagastā. Kā atzīmē vēsturnieks Indriķis Šterns, „vispirms jau acīs duras, ka 15. gadsimta beigās visām Satravas pagasta saimēm jeb saimnieku ģimenēm bija uzvārdi.” (Šterns 1997: 528) 1497. gada sarakstā tiešām visas personas pierakstītas vārdā un „uzvārdā” (piemēram, Hinrick Jowneten, Jacob Grybbeßen, Peter Stiggeren), lai gan ne visi priekšvārdi izskatās pēc nepārprotamiem kristāmvārdiem (Pretzem Dwelen, Pekes Essens, Gryke Staldotens). No apmēram 20 dažādiem 1497. gada „uzvārdiem” vēlāk, 16. gadsimta revīziju ierakstos un līdz mūsdienām, turpinās tikai daži: Gribbeßen – Gribiecēni, Staldotens – Staldēni, Stallven – Stalūnēni, varbūt arī Baltoweten – Baltavoti (ja vien tā nav nejauša sakritība). Pārējie ir vai nu izzuduši, mainījušies, pārceļojuši, vai kādu citu iemeslu dēļ vairs nav atrodami turpmāko revīziju sarakstos. Toties 1564. un īpaši 1587., 1588., 1593. un 1638. gada revīzijā pārsvarā atkārtojas vieni un tie paši īpašvārdi, kas lielā skaitā nonāk līdz mūsdienām kā mājvārdi (sk. 1. tab.). Priekšvārdi gan ir mainīgi, un retos gadījumos, kur tie atkārtojas, kā Jacob Allunen 1587. un 1638. gadā, to var izskaidrot ar personvārda Jēkabs popularitāti vispār – „Alunānu” mājās 1638. gadā varēja saimniekot jau cits Jēkabs.

Starp Kalsnavas 1826. gada (uzvārdu došanas laikā piešķirtajiem) uzvārdiem26 acīs iekrīt Maģe, kas atgādina Satravas vakā 1497. gadā minēto, bet vēlāk nekur nemanīto Maggeßen nosaukumu. 1935. gadā Madonas rajonā bijis uzvārds Maģītis, Cesvaines pagastā ir māju grupa Maģīši. Netālajā Kokneses pagastā ir vietvārds Daudziešēni, līdz ar to nav izslēgts, ka bijuši arī kādi Maģiešēni (no apv. maģ ‘maz’). Paplašinātā izskaņa -iešēni šajā apvidū nav reta, sal. Ģibiešēni Kalsnavas pag., Baldiešēni Inešu pag., Tupiešēni Bebru pag. Taču līdz mūsdienām šāds vietvārds nav saglabājies (diez vai to var saistīt ar netālā Kalsnavas pagasta Matisēniem).

Atgriežoties pie jautājuma, kas ir šie divkomponentu īpašvārdi, varētu pieņemt, ka uzskaitītas ir personas „vārdā un uzvārdā”, bet informācija sniegta par saimniecībām, līdz ar to konkrētais īpašvārdu komplekts attiecas gan uz personām, gan mājām. Līdz 16. gadsimta vidum Kalsnavas pusē tas vēl bija diezgan mainīgs un vairāk saistīts ar personām, bet 16. gadsimta otrajā pusē, varbūt pateicoties biežajām revīzijām un saimnieciskās sistēmas izmaiņām, sāka stabilizēties mājvārdos. Taču pirms tam vismaz nosacīti šos zemnieku papildvārdus var saukt par uzvārdiem, kā tas tiek darīts attiecībā uz pilsētnieku un latgaliešu senajiem papildvārdiem. Pārmantojamības ziņā tie varēja būt pat noturīgāki par pilsētnieku uzvārdiem lēnāka dzīves tempa un rūpīgākas uzskaites dēļ.

Vārdi un uzvārdi… mājām

Ļoti īpatnēja situācija veidojusies Bērzaunes pusē, kur, līdzīgi kā Kalsnavā, 16. gadsimta beigās revīziju sarakstos redzam vārdus un uzvārdus, no kuriem daudzi ar nelielām izmaiņām atkārtojas 1638. gada revīzijā un kā saimniecību nosaukumi – pilnā sastāvā ar vārdu un uzvārdu – nonāk līdz pat 19. gadsimta vidum (sk. 2. tab.).

Rodas iepaids, it kā senie „vārdi un uzvārdi” kādā brīdī 16. vai 17. gadsimtā būtu „iekonservējušies”, izdzīvojuši dzimtbūšanas laiku, sagaidījuši jaunos uzvārdus un vēl kādu laiku tos pavadījuši. Piemēram, vēl 1857. gadā Bērzaunes muižas Jahn Spridsan mājās (tagadējos „Spridzēnos”) saimnieko Matīss Jāņa dēls Apinis (Mattis Jahns Sohn Appin), bet pats Jānis Spridzāns ir kā „memoriāls” nosaukums kādreizējam saimniekam (1582. un 1593. gadā minēts Jane Spridtshen, 1638. gadā – Jaan Spridzan; sk. 23. att., sal. 2. tab.).

Mūsdienu Bērzaunes pagastā „Spridzēni” ir divās vietās, turklāt nosaukums sastopams arī kaimiņu pagastos.35 Māju diferencēšanai dažkārt nepietiek pat ar priekšvārdiem, piemēram, 1688. gadā minētas divas Rein Schnickeran mājas, kas bijušas dažādās vakās, to atrašanās vietas palīdz atšifrēt numuri (2, 25 un 4, 28) sarakstā (Dunsdorfs 1974: 307–308) un attiecīgajā kartē36. 1811. gada revīzijā abas mājas joprojām sauc Rein Snickeran (Nr. 9 un 92). Mūsdienās nosaukums saglabājies tikai „Sniķerēniem” pie Kaņepēnu ezera (tag. Vestienas pag.), bet otrie „Sniķerēni” (Schnic­keran) atzīmēti 1839. gada kartē starp tagadējā Bērzaunes pag. „Buģētājiem” un „Gulbēniem”, uz R no Ezermuižas ezera, taču vēlākās kartēs vairs nav atrodami.

Reizēm nemainīgs priekšvārds pie „uzvārda” ļauj nojaust mājvārda veidošanās procesu, ja „uzvārds” variējas. Piemēram, 1582. un 1593. gadā minētais Merten Ramdothen līdzīgas vārda saknes dēļ varētu atbilst 1638. gada Marthen undt Hindrich Ramelan, 1688. gada Marten Randam jeb Marting Remulan, 1811. gada Marting Rammulan jeb mūsdienās Ramuļēni. Varbūt mājvārda fiksēšanas sākumos kāds Mārtiņš bija Ramdota dēls vai kā citādi mantoja Ramdota mājas. Vēlāk nosaukums variējies, atskaņas no Ramdota varbūt vēl saskatāmas 1688. gadā fiksētajā Randam, savukārt līdz mūsdienām mājvārds nonācis kā Ramuļēni.37 Bērzaunes materiālos ir vēl citi nosaukumi ar Ram-: 1593. gadā Andul Ramen ir pagasta vecākais, un droši vien viņa vai mantinieka vārdā Andull Raman saukta saimniecība 1638. gadā; 1811. gadā tās varētu būt Andull mājas, mūsdienu „Anduļi” pie Zābaka ezera. 1688. gada sarakstā „Anduļu” nosaukums neparādās, taču pēc novietojuma38 „Anduļu” mājām varētu atbilst Jürg Rem­man jeb Jurgen Ramman. Acīmredzot nosaukumi variējušies, bet līdz mūsdienām šajā vietā nonācis senākais, varbūt stārasta Anduļa vārds. Mūsdienās Bērzaunes pagastā divās dažādās vietās ir arī nosaukums Rami – viensēta pie Sauleskalna (ciema) un Ramu kalns pagasta ziemeļdaļā, netālu no Virksteņa ezera. Viens no tiem varētu būt saistīts ar 1582. gadā minēto Brentze Ramhen un droši vien to pašu Brentz Raman 1638. gadā, bet otrs – ar 1593. gadā minēto Hansz Ramhen, taču bez dziļākiem pētījumiem droši to nevar pateikt, jo mājvārdi varēja pārceļot līdz ar cilvēku. Vietvārdi ar Ram- ir izplatīti visā Latvijā, tāpat uzvārdi Rams, Ramulis, Ramans u. tml. Uzvārda saistību ar konkrētu vietu var apstiprināt tikai vēsturisko dokumentu izpēte, bet tas, ka gan vietvārdiem, gan mājvārdiem var būt kopīgas saknes kādos senos personvārdos, ir acīmredzami. Vai Maļģēnu nosaukums bijis apmēram tāds jau no paša sākuma (1582. gadā Andres Mellugghen, 1593. gadā Andres Melluggen, 1638. gadā Marthen undt Andres Melgän) vai tomēr tas ir rakstības ietekmē pārveidots kāds sākotnējais Mellais Jānis, kā to varētu izlasīt 1688. gada revīzijas pierakstos (Melchior Mellojan, Martin Mellujan)? Tomēr arī vēlākie ieraksti (1811. gadā Marting Mellogen) un mūsdienu nosaukums vedina domāt, ka vārds gan varēja sākties ar Mell-, bet otrajā daļā diez vai bija Jānis.

Tēvaiņēni – Latgalē pie Rēzeknes ir līdzīgs nosaukums Tievanāni jeb Tievināni, kuru dažādi pieraksta un arī saīsina līdz Tēviņi. Vidzemē Nītaures pagastā bijis mājvārds Tēviņēni (tagad „Niedras”), Launkalnes pagastā fiksēts Tēvenēni. Cesvaines novadā 1601. gadā pierakstīts Jacob Thewing un Theweninges Andreas. Uzvārdos ir sastopams gan Tēviņš, gan arī Tētiņš un Tētītis. Nav izslēgts, ka Bērzaunes pagasta Tēvaiņēnu pamatā ir kāds tēvs, šāda veida vietvārdi Latvijā nav liels retums – vairāki nosaukumi Tēva kalns, Tēva purvs, Tēvaiņi, Tēveļi, Tēviņi, pat Tēvbrālis un Tēvdēls. Pēdējais atrodas Naukšēnu pagastā un, iespējams, saglabājies no 17. gadsimta, jo fiksēts Rūjienas novada 1638. gada revīzijā kā Täwdels Bartelt, ein Cuhrländer (‘kurzemnieks’, apmeties tur pirms 5 gadiem).

Daži nosaukumi varētu būt „sadalījušies sastāvdaļās”: 1638. gadā minēts Lipß Mes­teren, 1688. gadā ir jau trīs saimniecības ar „uzvārdu” Mestaren jeb Mesteran: Brentz, Jurg un Liebst, kuras 1811. gada revīzijā fiksētas attiecīgi kā Brentz Mestran, Jurring Mestran un Lipſche. Mūsdienās šos nosaukumus var atpazīt „Jaunmestrēnos” un „Lipšos”. 17. gadsimta Lipß, Liebst, tāpat kā Brentz un Jurg, acīmredzot bijis personvārds (K. Siliņa personvārdu vārdnīcā minēts Lips, Lipsts, īsforma no vārda Filips). Mūsdienās kā priekšvārds tas netiek lietots, taču sastopams uzvārdos: Lipste, Lipstiņš Vidzemē (1935), Lipsts, varbūt arī Lipšāns u. c. Latgalē.

Paretam šādi divkomponentu mājvārdi parādās arī 17.–18. gadsimta kartēs (sk. 25. att.). Vai šie saliktie māju nosaukumi tika lietoti arī citās jomās un īpaši sadzīvē? Šķiet, ka ne. Piemēram, 18. gadsimta Bērzaunes luterāņu baznīcas grāmatās39 personvārdi veidoti vienkāršāk, izmantojot īsāku mājvārda formu, ar tēva vārdu vai bez: Beitän Jacob D. Jahn (1731), Staldan Caspara D. Hahn (1732), Snikkeren Edde (1733), Mellugan Jurre M. Madde (1735) u. tml. Arī Karla Gotlība Rikera (Carl Gottlieb Rücker) 1839. gada kartē mājvārdi doti tikai vienā vārdā – Spridsan, Snickeran, Tewenan, Mestran utt. (sk. 27. att. un Rücker 1839).

Diemžēl 19. gadsimtā uzvārdu izvēlē bērzaunieši nav iedvesmojušies no mājvārdiem; vienīgais uzvārds, kas saskanējis ar mājvārdu un 1935. gadā reģistrēts arī Bērzaunē, ir Geidāns. Par uzvārdu bijis pieņemts arī Gurrehl vārds, taču tas nav saglabājies, palicis tikai mājvārds Gureļi. Neraugoties uz to, 1935. gadā Bērzaunes apvidū diezgan daudzi uzvārdi ir līdzīgi mājvārdiem (sk. 2. tab.), kam izskaidrojums gan vēl būtu jāmeklē.

Dažas seno īpašvārdu pēdas Cēsu un Valmieras puses mājvārdos

Kādā ar Bērzaunes un Kalsnavas kungu Heinrihu fon Tīzenhauzenu saistītā 1593. gada dokumentā divkomponentu veidā atrodam pierakstītus arī Straupes draudzes Rozulas pagasta (tag. Stalbes pag.) zemnieku vārdus: Jane Gadelehn, Hansz Gadelehn, Jane Baldgalwe, Bertoltt Nawdithen, Herman Stall, Peter Stall, Beitte der alte, Merten Ramneck, Bartolmes Apse, Hansz Apse, Peter Apse, Andresz Apse, Jurgen Klaw. Arī šo īpašvārdu otrie komponenti drīzāk izskatās pēc uzvārdiem nekā vietvārdiem, lai gan dažus no tiem var sazīmēt Stalbes pagasta un apkārtnes tagadējos vietvārdos: Stall atgādina pašu Stalbi, pie Rozulas ir Baltiņi, turpat Stalbes pagastā – Apses, Apsītes, Naudītēni, apkārtnes un tālākos pagastos daudz Rāmnieku, kā arī mājvārdu ar Klāv-.

Tieši tāpat, pārlecot četriem gadsimtiem, mūsdienu kartē Stalbes pagastā var sazīmēt 1590. gadā minētos vārdus, piemēram, Laur Daibe, Beick Daibe un Klawing Daibe – mūsdienās Daibe, Ansche Keuwing – tagadējās Ķeviņas, Jetz Mueisnetz – Muižnieki, Latz Pawel – Lāči, Beick Klettneck – Klētnieki, Thomas Wassarin – Vasariņas, Bertelmes Zesneck – Cēsnieki, Thoms Riddel – Rideļi. Neapgalvojot tiešu saistību ar šīm mājām, jāatzīmē, ka 1935. gadā fiksēti arī attiecīgi uzvārdi: Daibe, Ķeviņš, Muižnieks, Vasariņš, Cēsnieks u. tml.

Ļoti labi saglabājušies mājvārdi kompaktā teritorijā ir Priekuļu pagastā Cēsu pusē. 1638. gadā tur minētajiem saimniekiem – Hinrich Prekul (bijis pagasta vecākais), Auße Zeip (ienācējs no Valmieras puses), Jahnn Pahlen, Marting Petern, Matz Saback, Jahn Wander, Laurin Daux, Tonnies Poding (ienācējs no Kurzemes), Hanß Kuhli, Jurgen Gibbo – atbilst mūsdienu Priekuļu pagasta Ceipi (Kalna-, Lejas- u. c.) (Ceipi ir arī pie Valmieras), Pālēni, Pēterēni, Zābaki, Vanderes, Daukšas, Podiņi, Kūļi, Ģibolas (sk. 28. att.), kā arī 1935. gadā tieši Priekuļu pusē fiksēti attiecīgi uzvārdi: Ceipe, Pālens, Pēterēns, Vanders, Daukšs, Podiņš, Kūlis. Iespējams, ka ar Priekuļiem saistīti arī citur pierakstītie Zābaks un Ģibols.

Vēl kāds piemērs no kādreizējās Palmēnu vakas – apmēram pusceļā starp Valmieru un Cēsīm –, kas tagad ietilpst Kocēnu, Vaidavas un Raiskuma pagastā. No vairāk nekā piecdesmit 1601. gadā Palmēnu vakā fiksētajiem nosaukumiem mūsdienu kartēs neatpazīti palikuši aptuveni desmit (Morian, Karckliß, Saunitt, Bitzens, Zickulß, Lelowed­diß, Bluckhuß, Paise, Weydennß, Kuruiß, Zippull), pārējiem var saskatīt turpinājumu mūsdienu vievārdos un uzvārdos (sk. 3. tab. un 29. att.). Cik šī saistība ir cieša, tas jau ir atsevišķi pētāms jautājums.

17. gadsimta 80.–90. gadu zviedru kartēs un muižu plānos mājvārdi parasti nav rakstīti mūsdienās ierastā veidā kā viens nosaukums pie mājas. Parasti mājas tiek atzīmētas ar numuriem, bet kartes leģendā ir šo māju sīkāks apraksts – ar saimnieka vārdu (ja tas tiešām ir tābrīža saimnieka vārds) un ziņām par saimniecību. Nosaukumi pie mājām paretam sastopami ārpus kartējamās teritorijas, kā arī dažreiz robežu tuvumā, ja vieta to atļauj. Tā kā kartē nav iespējams ierakstīt vairāk informācijas kā tikai pašu būtiskāko, māju nosaukumi tiek saīsināti. Laba ilustrācija tam ir 1688. gada Tirzas un Lizuma muižas robežu plāns: no kartes leģendā aprakstītajiem Lela Grause Hans, Masa Grause Hans, Gewe Jahn Starost, Dauckschan Jahn Grausgalla kartē ierakstīts tikai būtiskais: Lela Grause, Masa Grause, Gewe Starost un Dauckschan (sk. 30. att.). Acīmredzot kartēm bija sava loma mājvārdu veidošanās procesā, kas nebūt nav bijis ļoti vienkāršs.

Grūtāk pamanāmas seno īpašvārdu pēdas Tolkas muižā

Ne visur avotos atklājas tāds mājvārdu saglabāšanās veiksmes stāsts kā Bērzaunē vai Priekuļos, kur vēsturiskie nosaukumi cauri gadsimtiem tik lielā skaitā nonākuši līdz mūsdienām. Netālu no Bērzaunes jau redzam atšķirīgu ainu. Jānis Bērziņš, komentējot Ērgļu pils novadam 1585. gadā pievienotās Tholk moyza dokumentu, bija secinājis: „Kaut gan pārskatā atrodas Talkas muižas zemnieku saraksts, bet tur atrodamos nosaukumus nav iespējams identificēt ar mums pazīstamiem vēlāko laiku māju vārdiem.” (Bērziņš 1935a: 4) Apmēram 14 km uz ZR no Bērzaunes uz Ērgļu pusi Vestienas pagastā joprojām ir ciems Tolka, un daži vietvārdi tās apkārtnē sasaucas ar 1585. gadā fiksētajiem „uzvārdiem”, tomēr tie ir diezgan izkaisīti un ne visai pārliecinoši. Daudz nepalīdz arī 1600. gada Tolkas muižas zemnieku saraksts (Švābe 1941b: 221–222), kurā no 20 „uzvārdiem” 1585. gada sarakstā varētu atpazīt aptuveni astoņus (pārējie ir atšķirīgi). Daži varētu būt saglabājušies mūsdienu mājvārdos: Peter Konopian varētu būt tagadējie Vestienas pagasta Kaņepēni (1600. gadā Hans Canni­pen, 1681. gadā Kaniepen), Peter Sztulgien – tagadējie Stuļģi (1600. gadā Jeck Stulke, 1681. gadā Stulge), Andry Nowozen – Naudzēni (1600. gadā nav minēts). Henrik Ryxtyn poļu oriģinālā varēja būt Ryxłyn, tad tas atbilstu Tolkai netālajiem Rekslēniem, taču 1600. gadā fiksēts Heinrich Rexstings, kas drīzāk atbilst Riekstiņiem pagasta otrā galā. Thoma Lubanicz (1600. gadā Thomas Lubbenit) varbūt saistāms ar Lubejām, Lubeju kalnu, turpat arī upe Lubeja, Janis Laskron – varbūt 1600. gadā Michell Lauszke, mūsdienās Lauski (1681. gadā Lausk). Gierth Kowal varētu būt tagadējie Kaļvi (poļu kowal ‘kalējs’). Vēl iespējama sakarība starp Andza Andzul un tagadējiem Anduļiem, Juris Delinian un ezeru Dēlīti, pie kura 1839. gadā atzīmētas Dehlingkephan mājas; Jakusz Placan un Placēnu ezeru, pie kura bijušas Placēnu mājas, Mikiel Dzenan (1600. gadā Michell Sennen) un Dzeņkalniņu Vestienā. No pārējiem 1585. gada „uzvārdiem” daži atrodami kaimiņu pagastos, kā Martyn Widyn – sal. Vidiņēni Bērzaunes pagastā, Hans Jawnozyn – sal. Jaunzemji daudzviet, Andry Priknan (1600. gadā Martin un Heinrich Pricknen) – sal. Prikņi vairākos attālos pagastos, Bartel Potmelnik – sal. Patmalnieki Ļaudonas pagastā, bet Bartol Szymonen (vēl 1681. gadā Tolkas muižā minētas Simon mājas), Peter Antan, Janis Balan, Jakub Pielan, Jakub Spin, Jury Ziwan vietvārdos Tolkas ciema tuvumā pēdas nav atstājuši.

Neparasti ir tas, ka jau 1638. gada revīzijā Tolkas muižā (Tolkenhoff) pierakstīti māju nosaukumi, nesaistot tos ar saimnieku vārdiem, tādējādi ļaujot secināt, ka „uzvārdu” viņiem vairs nav. Varētu pat rasties šaubas, vai runa ir par to pašu teritoriju, taču mājvārdi to apliecina: Lausch (1681. gadā Lausk, 1839. gadā Lauske) – tagad Lauski, Ramull (1681. gadā Ramulan, 1839. gadā Ramlan) – bijušie Ramļēni, Räsan (1681. gadā Röhsen) – tagad Rēzēni, Küße (1681. gadā Kuschen) – tagad Kūži, Bresche (1681. gadā Beckzer, 1839. gadā Bekser) – tagad Bekseri, Krögen Marten (1681. gadā Kroghen, Gar­remesch Krug, 1839. gadā Garmesch) – tagad Silakrogi, vienīgi Tilan varētu būt izzudis.

Līdzīgā veidā – pa mājām un ciemiem (Dorff) – 1638. gada revīzijā sniegtas ziņas par plašu areālu Vidzemes vidienē: Suntažu, Skujenes, Piebalgas, Madlienas novadu (Districtum). Tādējādi redzam, ka Vidzemes mājvārdu un uzvārdu veidošanās ceļi nav bijuši visur vienādi, personu fiksēšanas veids dokumentos atkarīgs no ierakstu veicējiem, varbūt kādām instrukcijām noteiktos reģionos u. tml.

Vēlreiz par Gesinde

Šī Vidzemes mājvārdu veidošanās analīze no jauna41 apstiprina faktu, ka senākajās revīzijās minētie īpašvārdi vismaz lielākoties ir personvārdi un termins Gesinde sākotnēji nozīmēja saimi ar tās saimniecību, kuras priekšgalā ir saimnieks. Kā atzīmē A. Švābe (1933b: 19), „galvenā pagasta ļaužu grupa bija saimnieki un viņu saime. Saimnieks nozīmē saimes priekšnieku, saimes vecāko. Saime tāpat kā romiešu fami­lia aptver ne vien personas, bet arī lietas un tiesības. [..] Avoti parasti neatšķir saimi kā lielģimeni no .. tās vietas, kur šī lielģimene dzīvo. Kā vācu, tā latīņu avotos parasti ir viens termins abiem jēdzieniem. Vācu tekstos Gesinde42 nozīmē gan saimes ļaudis, gan saimnieka sētu līdz ar novadu. [..] Ar šo lietiskā un personiskā elementa ciešo saistīgumu izskaidrojams visiem pazīstams fakts, ka ļoti daudzām lauku mājām ir personu uzvārdu nosaukumi.”

Kārlis Straubergs (1949: 6) papildina: „Ja jēdziens par ģimeni kā sociālo dzīves vienību ir gluži skaidrs, tāds nav jautājums par latviešu lielģimeni un saimi (Gesinde). Pēdējai ir divējāda nozīme: tas ir apzīmējums mājas kalpotājiem, un jau 16. g. s. mājās šķiŗ saimnieka paša bērnus un saimi .., bet tajā pašā gadu simtenī šis vārds ir arī saimniekam un viņa saimei ar pirmatnējo asins un saimniecības kopību. [..] Trešā nozīme vārdam Gesinde ir jau kā teritoriālas vienības apzīmējumam – tā ir saimniecība, ko apdzīvo saime.”

Arī vairāki citi autori atzīst, ka vēsturiskie avoti ar Gesinde parasti apzīmē cilvēkus, bet ne zemi, mājas (sal. Klaustiņš 1910: 364; Biļkins 1940: 204). Tas nav pretrunā ar faktu, ka 18. un īpaši 19. gadsimtā Gesinde sākotnējā nozīme jau bija mainījusies un dokumentos tas jau nozīmēja tikai saimniecību vai jau mājvārdu. Tieši saimnieku vārdus lasām saimniecību uzskaitījumos, tomēr tas nenozīmē, ka attiecīgajā revīzijā pierakstītais ir tobrīdējais saimnieks. Kā redzam Bērzaunes piemērā, senāku saimnieku vārdi mēdza kādā brīdī „iekonservēties” un tika pārrakstīti no iepriekšējās revīzijas nākamajā pat vairākus gadsimtus (Bērzaunes gadījumā – vismaz no 16. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta vidum). Kurā brīdī saimes vārds kļūst par mājvārdu? Iespējams, ka tas ir tāds pats jautājums kā par uzvārdu rašanos...

Uzvārdu un mājvārdu iedīgļi 1599. gada poļu revīzijas materiālos

Līdzīgi kā iepriekšminētajos 16.–17. gadsimta avotos, arī 1599. gada poļu revīzijas materiālos (Jakubowski, Kordzikowski 1915) ir ļoti daudz informācijas par tālaika vietu nosaukumiem, iespējamiem uzvārdiem un to veidošanās procesu. Dokumenti aptver toreizējo Kokneses, Aizkraukles, Lielvārdes, Salaspils un Vainižu pilsnovadu. 1599. gada revīzijas materiālos ir daudz jau pilnīgi izveidojušos cittautiešu uzvārdu, īpaši Kokneses iedzīvotāju sarakstā. Netrūkst arī apstiprinājumu tam, ka tie ir dzimtu nosaukumi, kas tiek pārmantoti. Piemēram, 1599. gadā Vainižu īpašnieks ir Stanislavs Koss, savukārt 1638. gada zviedru revīzijā atzīmēts, ka Vainižos poļu laikos43 bijis stārasts Laurencs Koss (Laurentz Kosß) un pēc viņa šo amatu pārņēmis viņa dēls jaunais Koss (der Junge Kosß) (Dunsdorfs 1940: 400). No citiem avotiem44 zināms, ka Laurencs bija Stanislava dēls, tātad uzvārds mantots vairākās paaudzēs, tas ir dzimtas nosaukums.

Tāpat pilīm piederošo pagastu aprakstos ir daudz personvārdu, kas sasaucas ar mūsdienu vietvārdiem un arī uzvārdiem (sk. 4., 5., 6. tab.). Sīkāk aplūkosim Kokneses pilsnovadu, kurš aptver vislielāko teritoriju un atrodas tuvu citiem šajā rakstā analizētajiem novadiem (Bērzaune, Kalsnava), lai gūtu iespējami pilnīgāku kopainu šajā Vidzemes daļā.45

Raksturīgs ir 6. tabulā minēto „Āļēnu” piemērs. 1599. gadā Jančinska pagastā minēti zemnieki: Martyn Alan un Jan Alan, katram saimniecība viena arkla lielumā, salīdzinoši liela teritorija. Nosaukums turpinās 17. gadsimtā un arī vēlāk, līdz 20. gadsimta 30. gadu kartē redzam vismaz divus „Āļēnus” atstatu vienu no otra, starp tiem vēl „Šmidre”, „Kalnvildavas”, „Lejasvildavas”. Kādā 1929. gada īpašumu uzskaitē48 minēti diezgan savdabīgi mājvārdi: Ālēnu Bērziņš (pieder Aleksandram Krastiņam), Ālēnu-Ivansons (pieder Pēterim Čakam-Čaderainim49), Ālēnu Šmidre (Bullis) (saimnieks Andrējs Bul). Turpat ir vēl arī Šmidre (saimnieks Johans Auziņš) un Šmidru Zālīte (saimnieks Brencis Zālīte). Redzam, kā mājvārdus mēģināts individualizēt, vienlaikus saglabājot seno nosaukumu: mājvārdam tiek pievienots saimnieka uzvārds, tā atvieglojot orientēšanos. Līdzīgs process varēja notikt arī iepriekšējos gadsimtos, kad vieta precizēta pēc tās saimnieka vai pat vienkārši saukta saimnieka vārdā. 1942. gada krievu topogrāfiskajā kartē M 1:25 000 „Āļēnu” vietā parādās Алини un Алиняс, 1963. gadā – Алини, Алени. Mūsdienās senos „Āļēnus” atgādina vairs tikai vienas mājvietas nosaukums Aliņas. Vai nosaukums ir mainījies vai tikai pārveidojies krievu rakstības ietekmē, to pēc kartēm vien ir grūti spriest.

Pie Kokneses muižas 1599. gadā atsevišķi uzskaitīti 14 sīkzemnieki (poļu zagrodnicy, lat. hortulanus), kas dzīvojot netālu no pils. Vismaz dažiem „uzvārdos” var sazīmēt amatus: Andrey Skodarz (varbūt ‘skroderis’), Jan Zdun (vecpoļu zdun ‘podnieks’), Hans Grabers (vācu Gräber ‘racējs’), Andrzej Kuśnierz (poļu kuśnierz ‘ādminis’), turpat vēl cits ādminis ar uzvārdu: Barthol Rosen kuśnierz (mūsdienās „Kušneru” mājas ir Vietalvas pagastā, attālāk no Kokneses, acīmredzot tiešas saistības ar minētajiem nav). Trijiem ir līdzīgi uzvārdi: Tenis Kielis, Hans Kielissan, Jndryk Kilissan. Kādam „uzvārds” pierakstīts pēc tautības: Peter Polith (‘polis, polītis’), citam varētu būt iesauka maza auguma dēļ: Wilhelm Sykulith (‘sīkulītis’). Mūsdienu kartē Kokneses apkārtnē šie personvārdi pēdas nav atstājuši.

Atbilsmju sarakstu varētu turpināt vēl ilgi, bet tas lai paliek novadpētnieku un radurakstu pētnieku ziņā.

Uzvārdi 1582.–1621. gada Rīgas Sv. Jēkaba katoļu draudzes metrikās

Ļoti bagātīgs onomastiskais materiāls ne tikai par Rīgu un tās tuvāko apkārtni, bet arī tālākiem Vidzemes apvidiem atrodams 1582.–1621. gada Rīgas Sv. Jēkaba katoļu baznīcas grāmatā. Tas ir jezuītu veidots dokuments, pamatā latīņu, poļu, bet pa daļai arī vācu un latviešu valodā, un tajā ļoti labi var pamanīt tālaika paradumu pierakstīt iedzīvotājus divkomponentu personvārdos (sk. 32. att.).

Daļa „uzvārdu” 16.–17. gadsimta mijā ir jau pilnīgi noformējušies un ar vietvārdiem nekādi nav saistīti, starp tiem viegli atpazīstami ar poliskām izskaņām, piemēram, Belinskis (Bielinsky), Dombrovskis (Dąbrowski), Gutovskis (Gutowsky), bet ir arī citi, kā Buivids (Buiwwitz), Kāls (Kahl, Kals, Kaahl). Taču lielum lielais vairums, šķiet, ir veidošanās procesā, pat acīmredzamu iebraucēju „uzvārdi” dažreiz izskatās uz vietas veidoti tieši ierakstam metrikā, jo atvasināti no tautības vai iebraukšanas vietas, piemēram, 1583. gadā Stanislaus Prutenus (‘prūsis’), 1584. gadā Catharina Polona (‘poliete’), 1607. gadā Antonius Torpaten,50 Estho ‘no Tērbatas, igaunis’, 1609. gadā Staniſlaus Tarnawſski ex Tarnawa, 1582. gadā Petrus Tarnawsky de Turobina51, kurš laulājas ar Regina ex Lanckorona – Polijā ir gan Tarnava, gan Turobina, gan Lanckorona; 1606. gadā Martinus Lublinſkÿ – sal. Ļubļina Polijā (maz ticams, ka pašā Ļubļinā šai personai varēja būt tāds uzvārds).

Arī daudzi latviešu papildvārdi veidoti no lielāku apdzīvoto vietu nosaukumiem: 1609. gadā Anna Bauscen ‘no Bauskas’, Matthias Jaunpilen ‘no Jaunpils’, Ilſa Rigen ‘no Rīgas’, 1610. gadā Hans Candauien ‘no Kandavas’, Madalena Kokenhausen ‘no Kokneses’, Jacobus Ruinen ‘no Rūjienas’. 1610. gadā minētie Aiskraukel Jan un Balzar Aiskraukel pirmajā brīdī asociējas ar nosaukumu Aizkraukle. Ja tā, tad šis, iespējams, ir viens no senākajiem šobrīd zināmajem Aizkraukles vārda pieminējumiem avotos, jo parasti Aizkraukles nosaukuma pirmsākumus saista ar Ascheraden dažādām senākām formām (sal. Balode, Bušs 2015: 41–43). Par labu nosaukumam Aizkraukle 1610. gada metrikā runā Kokneses un Lielvārdes pieminējums tajā pašā lappusē, kā arī tas, ka Ascheraden šajās metrikās vispār nav atrodams.52 Pēc pazīstamām vietām veidoti „uzvārdi” visdrīzāk vēl nav uzvārdi, tikai pierakstīti kārtības labad personas precizēšanai un vēlāk droši vien neturpinās.

Tāpat arī daļa latviešu papildvārdu varētu būt veidoti turpat uz vietas ieraksta tapšanas brīdī, jo maz ticams, ka tādi apzīmējumi kā Darbuirs ‘darbavīrs’, Puswacetz ‘pusvācietis’, Matmeit ‘mātes meita’ kaut kā īpaši konkretizētu noteiktu dzimtu. Tomēr daudzi ieraksti gluži nejauši nav, metrikās laiku pa laikam atkārtojas tie paši uzvārdi un pat tās pašas personas, kas liecina par sava laika tendenci veidot uzvārdus, saistot cilvēku ar konkrētu dzimtu, vietu, tas nereti tiek pat uzsvērts, piemēram, 1605. gadā Dorothea ex familia53 Timme Daugavgrīvā, 1617. gadā Matthias Kannek un Gertrudis Kannekemeit ‘Kannieka meita’ Wirſd­muiſza54.

Ļoti plaša ir metriku ierakstu ģeogrāfija – kristāmās un laulājamās personas gan lielākoties ir no Rīgas un tās apkārtnes, kur savukārt ir daudz ienācēju no Kurzemes, Lietuvas, Polijas, Igaunijas un citām zemēm. Taču daudzi ieraksti attiecas arī uz Vidzemi, un ļoti iespējams, ka tie tapuši ne tikai Rīgā (toreizējā un tagadējā), bet arī ārpus tās. Iespējams, vairums devušies uz Rīgu vai Mazjumpravu laulāties vai kristīt bērnus, bet iespējams arī, ka tas noticis kādos jezuītu misiju punktos. No Rīgas apkaimes īpaši bieži pieminēta Daugavgrīva, Carnikava un Gauja, Baltezers (toreiz Neuemolen), Ropaži, retāk Koknese, Bērzaune, Valmiera, Burtnieki, Rauna, Piebalga u. c.

Daži piemēri: 1604. gadā ierakstīts Martinus Bræsze wolmarien. ex Pago Palman ‘valmierietis no Palman ciema’ – mājvārds Palmēni Vidzemes vidienē ir diezgan izplatīts, bet Valmierai tuvākie „Palmēni” ir Vaidavas pagastā. 1601. gada revīzijā Valmieras novada Palmēnu (Palmensche) vakā ir Bressenn mājas, vēlāk šis nosaukums it kā pazūd, bet varbūt tā atšifrējums slēpjas Briežu muižā pie Palmēniem, kur mūsdienās vēl ir mājvārds Briežu Skola un atrodas arī Briežu ezers. 1604. gadā minētais Georgius Ruſtans Berzonen varētu būt no tagadējā Liezēres pagasta Rustēniem (ir arī Rustēnu ezers), tas gan ir 18 km uz ziemeļiem no Bērzaunes, tomēr ticami. Savukārt Anna Andreæ Barkaiſan uidua ex Kokenhauſen ‘Anna, Andra Barkaiſan atraitne no Kokneses’ varētu būt nākusi no Sausnējas pagasta, kur mūsdienās ir Bārkaišu kalns. No Raunas (Runnenburgen) nāk Jacobus Baiſzans ex pago Ruggen – pie pašas Raunas mūsdienās ir mājvārds Baižas, kā arī Baižkalns pie Baižu kalna, kur bijusi Baižkalna muiža. 1605. gadā minētā Anna Jacobi Kleies uidua Pebalien – varētu būt kāda Jēkaba Kleivas atraitne no Piebalgas, jo tagadējā Jaunpiebalgas pagastā ir mājvārds Kleivas, kā arī Kleivu ezers. Tātad, ja minēts novads, no kura persona nāk, var jau meklēt konkrētākas sakarības, piemēram, Joachimus Standatseth Lenwarden (1616) – Ogresgala pagastā mūsdienās ir vietvārds Staldāti; 1608. gadā Walterus Kickul Vxkelen, 1616. gadā Catharina Kikulseth Ixkulen – varbūt Ķikuti, tagad Daugavas otrā krastā iepretī Ikšķilei; 1616. gadā Petrus Laczenſet ex Rodenpeis – Ropažu pusē varētu būt meklējami kādi Lāči.

Rīgas Sv. Jēkaba draudzes metrikās nereti var izsekot veselām ģimenēm vairāku gadu vai pat pāris desmitu gadu garumā. Tādos gadījumos jau noteikti varētu runāt par uzvārdiem. Piemēram, neparastais uzvārds Niaun, iespējams, attiecas uz vienu ģimeni Mazjumpravā (Blumentalen): 1604. gadā Joannes Niaun un Anna Joannis Niaun, 1613. gadā Anna Joannis Niaun uxor ‘sieva’, 1617. gadā Joannis Niauns un Anna Niaune uxor, 1618. gadā atkal Anna Niaun, 1621. gadā Petrus Niaun un Anna, 1619. gadā Pet­rus Niaunset, droši vien ‘no Niaun sētas’. Iespējams, Niaun bijis latviskojums no vācu Neue ‘jauns’, jo turpat Mazjumpravā dažādos gados pierakstīti arī Johannes Jaun, Joannis Jauian, Jan Jauin, Euert Jauian, Bartholomæus Jauian, tomēr šķiet, ka tā bija cita ģimene, jo minēta arī Joannes Jauies ſét. Zviedru revīziju materiālos Niaun neparādās, arī mūsdienās tamlīdzīga uzvārda nav, tomēr Ērgļu pusē Mazozolu pagastā ir mājvārds Ņauņēni.

Salaspils apvidū bijusi Kažoku saime: 1605. gadā minēts Joannes Kaßuck Kirchol­ men, Martinus Kaßucks filius ‘dēls’, Brigitta Hinrici Kaßucks filia ‘meita’, kā arī Joannes Kaßucksæten ‘no Kaßuck sētas’. Līdzīgs „uzvārds” bijis arī Ropažos: Joannes Kaſoks, Tomas Kaßak. 1638. gada revīzijā Salaspils novada Bērzmentē (Daugavas kreisajā krastā) fiksētas Barteld Kassiock mājas, citur Salaspils novadā – Kaßiocken land, kur apmeties kurzemnieks Hinrich ein Churlender; tāpat Ropažu novadā Kassiocken land jau apsaimnieko Andres ein Churlender. Mūsdienās Ropažu pagastā joprojām pastāv mājvārds Kažoki.55 No Daugavgrīvas puses savukārt vairākos variantos minēts kāds Joannes Kaßucznæx (1615), Johan Kaz̀acnek (1619), Joannes Kazzocknex (1619). Tamlīdzīgu mājvārdu mūsdienās nav, bet starp uzvārdiem 1935. gadā vēl bija Kažotnieks.

Vēl viena saime Ropažos 1614. gadā: Jacobus Jaelcepe, Catharina Tomae Jaelceps filia ‘meita’, Wolterus Jaelcepe filius ‘dēls’.

Personu aprakstos nereti parādās vārds sēta, piemēram, 1613. gadā Gerthrudis Na­gas ßete, 1606. gadā Margeret Jegerſete, 1615. gadā Gaspar Piekut et Barbara Schemseet no Baltezera (Nouamola), 1618. gadā Jaſpers Sonderſet. Ja „adresē” minēta tikai „sēta”, to atšifrēt bez papildu informācijas diez vai ir iespējams. „Sētu” nosaukumi parasti izskatās atvasināti no personu vārdiem, „uzvārdiem” (varētu būt arī otrādi, tomēr „uzvārdi” metrikās dzīvo savu, no „sētām” neatkarīgu dzīvi), kā augstāk minētie Niaun un Niaunset, Kaßuck un Kaßucksæten vai vēl kādas ģimenes un sētas vārds Mazjumpravā: 1609. gadā Philipus Spar, 1610. gadā Bartholomæus Spâr un Edda Spâr sæta, 1614. gadā Tomas Spâre, 1618. gadā Petrus Spare, 1620. gadā Bartholomeus Sparen; turpat Mazjumpravā ir arī vairākas personas ar uzvārdu Sparn. Laikā no 1604. līdz 1620. gadam Mazjumpravā pierakstītas arī ļoti daudzas personas ar „uzvārdu” Bell, Belle, Bel, un kāds no tiem – arī Belleſet (‘no Belle sētas’). Acīmredzot tā nav sagadīšanās, ka vēl 1839. gada kartē gandrīz iepretī Mazjumpravai (kartē Klein Jung­fernhof) Daugavas kreisajā krastā redzam Bellenhof un vēl mūsdienās tur saglabājies mājvārds Bellas (Ķekavas novadā).

Bērniem kristībās ļoti bieži tiek doti vecāku vai krustvecāku vārdi. Reizēm bērna vārds sakrīt ar tēva papildvārdu, acīmredzot viņa tēva vārdu, tātad bērnam dots vectēva vārds (piem., 1605. gadā dvīņu kristību ierakstā bērnu vārdi ir Michael un Bartholomæus, vecāki: Andrians Michael un Anna no Ropažiem, bet krusttēvs abiem ir Sv. Jēkaba baznīcas sakristians Bartholomæus Jauian).

Skats no Vidzemes uz Latgali uzvārdu un mājvārdu kontekstā

Vidzeme ir nesalīdzināmi bagātāka par Latgali seno vietvārdu un personvārdu avotu ziņā. Tie nedaudzie Latgales novadu dokumenti, kas ir plašāk pieejami, kā 1599. gada revīzijas materiāli, dažādi 17. gadsimta saraksti, Latgalē uzrāda diezgan līdzīgu ainu Vidzemei – tāpat redzam personvārdus, tāpat uzskaitītas saimes (poļu służba), saimniecību lielums tāpat izteikts arklos vai arklu daļās, un tās ir aptuveni tikpat lielas kā Vidzemes saimniecības. Tāpat vietām minēti ciemi, kas vairs nav atpazīstami mūsdienu vietvārdos; tāpat senie personvārdi (vai kas cits) ir atpazīstami mūsdienu ciemu vārdos, līdzīgi kā Vidzemē – mājvārdos. Tomēr Latgalē 1599. gada revīzijā minēto saimju nosaukumu „pēdas” ir daudz izplūdušākas, vietām gandrīz netveramas.

Acīmredzot nosaukumu stabilizēšanās saistīta ar to dokumentēšanu: Vidzemē biežo revīziju, labākas uzskaites, par 100 gadiem agrākas lielmēroga kartēšanas dēļ nosaukumi ir ātrāk stabilizējušies un labāk saglabājušies. Nav izslēgts, ka arī Latgalē bijušas līdzīgas uzskaites, taču dokumenti nav saglabājušies, pretējā gadījumā pēctecība no 16. gadsimta avotiem būtu labāka.

No otras puses, kaut arī vāji dokumentēti, personvārdi un vietvārdi Latgalē neapšaubāmi pastāvēja. Tie parādās uzreiz lielā skaitā, sākoties plašākām uzskaitēm 17. un īpaši 18. gadsimtā. Daudzie ciemu nosaukumi Latgalē pretstatā mājvārdiem Vidzemē acīmredzami ir 18.–19. gadsimta rezultāts, bet 16. gadsimta apdzīvotības struktūra Latgalē un Vidzemē varēja būt līdzīga – daudzas sīkas izkaisītas mājkopas, kas vēlāk Latgalē, stipri pieaugot iedzīvotāju skaitam, izveidojās par lielākiem ciemiem. Vidzemē seno arklu un saimju dalīšanās rezultātā veidojās māju grupas ar radniecīgiem māju nosaukumiem (kad vienu nosaukumu diferencē ar Lielie, Mazie, Kalna, Lejas u. tml.), bet Latgalē uz šī viena arkla vai pusarkla māju grupa veidojās par nelielu ciemu (šo zemju dalīšanas un ciemu veidošanās procesu var novērot īpaši 18. gadsimta sākuma revīzijās). Ļoti iespējams, ka Latgales ciemu tīkls, tāpat kā Vidzemē­ senāko mājvārdu tīkls, atspoguļo kādu Livonijas laika teritorijas iedalījumu arklos. Protams, nosacīti, ar vēlāko gadsimtu ieviestām izmaiņām.

Latgale nepazina aizliegumu zemniekiem pārceļoties „ņemt līdzi” savu uzvārdu, saimniecību uzskaite notika pa ciemiem, savukārt ciemos reģistrēti zemnieki ar uzvārdiem. Nav izslēgts, ka saimnieka vārds vai uzvārds varēja tikt attiecināts arī uz mājām. Neoficiālā apritē mājvārdi Latgalē nebija sveši (Pītera sāta, Grīzāna sāta), tomēr dokumentos tie neieviesās. Jau 1772. gada ļoti detalizētajā iedzīvotāju uzskaitē pa ciemiem un saimēm līdzās saimnieku uzvārdiem nereti reģistrēti arī gājēju, kaktinieku u. c. uzvārdi. Līdz ar to Latgale 19. gadsimtā nepiedzīvoja uzvārdu došanas kampaņu, un uzvārdu Latgalē ir daudz mazāk nekā Vidzemē, bet „radu loks” (vienam uzvārdam piederīgo) nesalīdzināmi plašāks nekā Vidzemē. Kā būtu, ja Vidzemē uzvārdu attīstība netiktu pārtraukta ar aizliegumiem tos „ņemt līdzi”? Droši vien arī mājvārdus tad būtu grūti nosaukt par mājvārdiem, jo tie nemitīgi mainītos.

Nobeiguma vietā

Uzvārdu saistība ar mājvārdiem nav apstājusies tikai kādos senākos laikos, vai tie būtu šo vārdu veidošanās pirmsākumi vai uzvārdu došanas laiks. Arī mūsdienās top jauni mājvārdi, un nereti to nosaukumi tiek veidoti no jau tagadējiem uzvārdiem.

16.–17. gadsimta personvārdu pierakstos, protams, nemeklēsim mūsdienu uzvārdu īpašnieku senčus (jo sakritība drīzāk būs nejauša), bet gūsim priekšstatu par toreizējām personu nosaukšanas paražām un centieniem tos formulēt rakstītos dokumentos sava laika rakstu valodās. Seno un mūsdienu uzvārdu līdzība rāda nevis attiecīgo dzimtu dziļās saknes, bet vienīgi to, ka uzvārdu veidošanas principi bijuši līdzīgi – ja atskaita brīvas fantāzijas augļus, tad atliek: amati, vietvārdi, personvārdi, īpašības, daba… Lai gan nav izslēgts, ka atsevišķu uzvārdu īpašnieki savu uzvārdu pirmsākumus tiešām atradīs 16. gadsimtā, tā tomēr drīzāk būs informācija tikai par pašu vārdu, bet ne drošiem tiešajiem senčiem.

Jau tas vien, ka esam, nozīmē, ka nākam no dziļas senatnes. Senču skaits katrā iepriekšējā paaudzē dubultojas un pieaug ģeometriskā progresijā.56 Ja pieņemam, ka ikkatra jauna paaudze nomainās vidēji 25 gados, tad teorētiski pirms 100 gadiem tas varētu būt 16 (2 – 4 – 8 – 16), pirms 200 gadiem – 256 (32 – 64 – 128 – 256), pirms 300 gadiem – 4096, pirms 400 gadiem – 65 536, bet pirms 500 gadiem jau pārsniedz miljonu – 1 048 576. Faktiski jau 200 gadus senā vēsturē „rados” var būt viss novads. Jo tālāk pagātnē, jo vairāk ģimenes raduraksti pāraug novada un visas tautas radurakstos. Tāpēc ne gluži „no citas planētas” mums varētu būt ļaudis, kuru vārdi fiksēti 16.–17. gadsimta avotos, un tādēļ vien būtu vērts par viņiem uzzināt ko vairāk. Bet pētījumu lauks ir milzīgs, un ikviens var pašķetināt savu dzimtas koku un paraudzīties, kā viņš ierakstās sava apvidus un visas tautas vēsturē.

Uz sākumu

Attēli no raksta "Vidzemes mājvārdu un uzvārdu saknes meklējot"

1420.–1530. gada Rūjienas novada zemesgrāmatas fragments un tā atšifrējums (Dunsdorfs 1964: 352–353

Vietvārdu ar lemb- un limb- izplatība (pēc VDB datiem, 10.05.2021.). Karte sagatavota pēc Otīlijas Kovaļevskas apkopotajiem materiāliem

Mājvārds Jahn Spridsan (tagad „Spridzēni”) Bērzaunes muižas 1857. gada revīzijas ierakstā (LVVA 199. f., 1. apr., 45.a lieta, 19. op.–lpp.)

1780. gada Ķekavas muižas plāna fragments (O. Bergmaņa 1683. gadā sastādītā plāna kopija, izgatavojis K. J. Cābels; LVVA 7404. f., 1. apr., 90. lieta)

Divkomponentu mājvārdi pie Ķekavas 1780. gada plānā (sk. arī 24. att.)

Vidzemes dienvidaustrumu daļa K. G. Rikera kartē (Rücker 1839: III)

Bērzaunes pagasta mājvārdi 1839. gada kartē (Rücker 1839)

Labi saglabājušies 300–400 gadu seni Priekuļu pagasta mājvārdi – Ceipi, Ģibolas, Kūļi, Pālēni, Podiņi, Zābaki – mūsdienu kartē

Mājvārdi 20. gadsimta 30. gadu kartē (LT 75) kādreizējās Palmēnu vakas teritorijā (tag. Vaidavas, Kocēnu, Raiskuma pag.)

Personvārdi un mājvārdi 1688. gada Tirzas un Lizuma muižas robežu plānā (LVVA 7404. f., 1. apr., 2015. lieta)

1688. gada Tirzas un Lizuma muižas robežu plāns (LVVA 7404. f., 1. apr., 2015. lieta)

Rīgas Sv. Jēkaba katoļu draudzes 1616. gada kristību metrikas rokraksta fragments un tā atšifrējums (Biezais 1957: 120 un 99)

Irēna Ilga Jansone

Vidzemes uzvārdi: lingvistiskais aspekts

Gadskaitļi 1826–1935 iezīmē vairāk nekā simt gadu, kopš Vidzemes lauku iedzīvotājiem tika piešķirti uzvārdi. Lielākā daļa 1826. gadā pieņemto uzvārdu ir palikuši nemainīgi, neņemot vērā izmaiņas pareizrakstībā un pāreju no gotiskās rakstības uz antīkvu.

Lai kaut nedaudz izprastu uzvārdu došanas procesu Vidzemē, ir jāatgriežas 19. gadsimta pirmajā ceturksnī, kad notiek būtiskas izmaiņas latviešu zemnieku identificēšanas sistēmā. Līdz 1826. gadam, kad Vidzemē tika pieņemti un nostiprinājās uzvārdi, tie jau pastāvēja uz ieraduma tiesību pamata, t. i., tos varēja pieņemt un grozīt pēc paša vēlēšanās (Upelnieks 1936: 236–237). Par šiem uzvārdiem ziņas sniedz tikai atsevišķas saglabājušās Vidzemes evaņģēliski luterisko draudžu metriku grāmatas (LVVA, 235. fonds).

19. gadsimta sākumā uzvārdu došanai radās juridisks pamats un to maiņa bija iespējama tikai tiesvedības ceļā. 1819. gada 26. martā tika izdoti Vidzemes zemnieku likumi, kuru 11. un 12. paragrāfā norādīts gan uz nepieciešamību pieņemt uzvārdus, gan arī uz laiku, kurā tas ir jāpaveic (sk. M. Auna ievadrakstu „No papildvārdiem līdz uzvārdiem Vidzemē”). Uzvārdu došanu latviešu zemniekiem tika noteikts pabeigt 1826. gadā (Likkumi 1820: 53). Kā šī juridiskā lēmuma praktiskā motivācija ir minēta vairāku vienāda vārda nesēju sastopamība pat vienās mājās, nemaz nerunājot par vienas muižas vai draudzes teritoriju. Tādējādi vairs neesot iespējams identificēt konkrētu personu.

Apstiprinājumu apgalvojumam par vienāda vārda nesēju daudzskaitlību vienās mājās var atrast gandrīz katrā muižā. Piemēram, Ērģemes privātmuižas „Kalna Steltes” mājās no desmit vīriešiem četriem ir vārds Jānis, diviem – Juris, pa vienam – Sanders, Viļums, Pēteris un Pāvuls, bet no četrām sievietēm divām ir vārds Marija, pa vienai – Mārieta un Anna. Pēc uzvārdu došanas 1826. gadā dvēseļu revīzijas sarakstos katram no Jāņiem ir cits uzvārds: Jahn Kirpets, Jahn Suhbur, Jahn Schauiņ, Jahn Ahbel (LVVA 199. f., 1. apr., 97. lieta, 49.–50. lp.).

Kā norādīts „Vidzemes zemnieku likumu” 12. paragrāfā, visi 1826. gadā piešķirtie uzvārdi jāfiksē tiesu protokolos trijos eksemplāros (Likkumi 1820: 54), taču tikai no atsevišķām Vidzemes muižām ir saglabājušies šo būtisko lēmumu dokumenti, tāpēc uzvārdu došanas sākuma analīzei jāizmanto citi līdzvērtīgi saglabājušies dokumenti. Pašlaik pilnīgākās ziņas par šo laika posmu sniedz Latvijas Valsts vēstures arhīva 1826. gada Vidzemes guberņas dvēseļu revīziju saraksti.

K. Upelnieks, analizējot uzvārdu piešķiršanas procesu Vidzemē un Kurzemē, norāda, ka Vidzemē uzvārdu piešķiršanas tiesības dotas „muižu valdēm, resp. muižu policijai, t. i.[,] pašiem muižniekiem” (Upelnieks 1936: 250). Līdz ar to uzvārdu piešķiršanā rodas duāla situācija: „No vienas puses persona, kas izvēlas sev uzvārdu, no otras – pagasta etc. tiesa, kas izlemj, par cik zināmās personas prasība pēc uzvārda pamatota un vai pats izvēlētais uzvārds kā tāds nerunā pretī noteikumiem, un pozitīvā gadījumā ieraksta tiesas protokolā šo izvēlēto uzvārdu, reizē ar to zināmai personai dodot uzvārdu.” (Upelnieks 1936: 250)

Lai atvieglotu uzvārdu pieņemšanu, 1823. gada kalendārā ir ievietots „Padoms pie uzvārda pieņemšanas”, kur norādīts, ka par uzvārdiem var ņemt 1) amata un nodarbošanās nosaukumus, 2) ar cilvēka miesu un dvēseli saistītus uzvārdus, 3) dzīvnieku, putnu, zivju un citu dzīvu radību, kā arī koku, krūmu, zāļu un puķu vārdus, 4) rīku un lietu nosaukumus. Turpat paskaidrots, ka uzvārdiem var pievienot arī izskaņas -iņš vai -īts (Kalenderis 1823: b. l.). Protams, šādi ieteikumi veicināja populārāko uzvārdu izplatību daudzās muižās.

Atšķirīgās Vidzemes draudzēs uzvārdu došanas process noritējis dažādi, par ko liecina, piemēram, piešķirto uzvārdu saikne ar mājvārdiem. Ērģemes draudzes muižās centušies izvairīties no uzvārdu un mājvārdu sakrišanas. Tikai Ērģemes privātmuižā mājvārds Desse, visticamāk, ir bijis pamatā uzvārdam Desse, kas piešķirts šīs vecsaimniecības saimniekam un tā dēliem (LVVA 199. f., 1. apr., 97. lieta). Daļēja sakritība vērojama Veckārķu privātmuižā, kur mājvārds Purrgail varētu būt pamatā uzvārdam Gai­litis (LVVA 199. f., 1. apr., 180. lieta). Atsevišķos gadījumos vērojama formāla sakritība, piemēram, Ērģemes privātmuižā sastopami mājvārdi Lejes Eglite un Kalne Eglite, bet Turnas privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 482. lieta) dots uzvārds Eglite. Citāda situācija ir Alūksnes draudzes Alsviķu privātmuižā, kur iepretim 23 mājvārdiem ir 13 līdzīgi uzvārdi, piemēram, Gailit – Gailit, Kikkut – Kikut, Tschuksta – Tſchukst, Jaunſem – Jaunſem, Laiwing – Laiwing, Aktan – Aktin, Inzekaln – Inzekaln, Berting – Berting, Balod – Balod, Gabran – Gabran, Luken – Luhken, Repja – Reps, Dsenne Krug – Dsenn (LVVA 199. f., 1. apr., 20. lieta).

Lai nerastos pārpratumi par uzvārdu atbilsmēm 1826. un 1935. gada materiālos, jānorāda būtiskākās rakstības atšķirības. Latviešu valodā dotā informācija 1826. gada Vidzemes dvēseļu revīzijās rakstīta atbilstoši tā laika ortogrāfijai. Patskaņu garums atzīmēts ar h, lietots arī patskaņa burts y, divskanis ie parasti apzīmēts ar ee, divskanis o apzīmēts gan ar sekojošu h [oh], gan analogi patskanim [o]. Vairumā gadījumu starp diviem īsiem patskaņiem rakstīti divi līdzskaņu burti, konsekventi lietoti čupu burti ſch, tſch (arī sch un tsch), līdzskaņi s un z netiek šķirti (izņēmums atsevišķos gadījumos ir lielo burtu rakstībā), tie apzīmēti gan ar garo s [ſ ], gan arī ar parasto s [s], līdzskanis c konsekventi apzīmēts ar z, līdzskanis v parasti tiek apzīmēts ar w, līdzskaņu kopa ks bieži apzīmēta ar x, atsevišķos gadījumos lietots h līdzskaņa kvalitātes šķiršanai, piemēram, t un th. Vislielākā nekonsekvence vērojama līdzskaņu ar diakritiskajām zīmēm apzīmēšanā. Sastopams gan rakstījums pilnīgi bez diakritiskajām zīmēm, gan rakstījums ar atsevišķām diakritiskajām zīmēm. Dažos gadījumos nav arī iespējams atšķirt diakritiskās zīmes no rakstītāja rokraksta īpatnībām. Jāpiebilst, ka arī vēl 1935. gadā sastopami uzvārdi (pārsvarā svešas cilmes), kas rakstīti neatbilstoši mūsdienu pareizrakstības normām: vai nu ar līdzskaņu dubultojumu, piemēram, Assons, Bisse, Bosse, Dekkerts, Dukka, Teppers, Ubba, Ukke, vai patskaņu dubultojumu, piemēram, Aabs, Tiisler, Tooms, vai apostrofu pirms galotnes līdzskaņa, piemēram, Blau’s.

Arī morfoloģiskais raksturojums atspoguļots nekonsekventi, bieži trūkst galotņu vai arī lietota unificētā galotne -e. Samērā bieži – atkarībā no konkrētas draudzes un muižas – izskaņas -iņš vietā lietota vāciskotā izskaņa -ing.

1935. gada tautskaites materiālos izskaņa -ing praktiski nav sastopama. Izņēmums ir daži, iespējams, vāciskas cilmes, uzvārdi, piemēram, Alberings (sal. vc. uzv. Alberding), Masings, Minings, Niedings, Parings, Penings, Šenings (sal. vc. uzv. Schöning(h)), Vernings, Zīrings. Daļa no šiem uzvārdiem doti igauņu dzimtām.

Tieša 1826. gada Vidzemes dvēseļu revīzijas un 1935. gada tautskaites datu salīdzināšana nav iespējama vecāko materiālu nepilnības dēļ, turklāt to ir ietekmējusi arī tālaika iedzīvotāju dzīvesvietas maiņa, iekšējā un ārējā migrācija. Tomēr iezīmējas dažas pamattendences. Ir nomainīti resp. pazuduši t. s. pārpratumuzvārdi, kas, iespējams, radās komunikācijas problēmu dēļ starp uzvārda devēju un uzvārda ņēmēju. Šādi uzvārdi ir, piemēram, Naſin Bērzaunes draudzes Grostonas privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 128. lieta; 34. att.), Nesin Alūksnes draudzes Alsviķu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr. 20. lieta), Neſin Lugažu draudzes Burgas privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 60. lieta), Neſin Gaujienas draudzes Gaujienas pils privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 12. lieta), Neſin Alūksnes draudzes Nēķena privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 309. lieta), Neſin Alūksnes draudzes Rēzakas privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 368. lieta), Neſinnna Umurgas draudzes Ārciema privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 94. lieta).

Nomainīti arī vairāki uzvārdi, kuru pamatā varēja būt iesaukas, kā arī daži citi konotatīvi apzīmējumi, piemēram, Beswahrdis Ērģemes draudzes Brentu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 203. lieta), Kanneptehws Burtnieku draudzes Rencēnu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 365. lieta; 36. att.), Mihlaisdehls Ērgļu draudzes Cirstu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 529. lieta; 35. att.), Septinbral Ādažu draudzes Ādažu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 1. lieta), Swestemehl Bērzaunes draudzes Bērzaunes privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 45. lieta), Waidſirdiht Ļaudonas draudzes Ļaudonas privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 236. lieta), Wehſchukehninſch Ērģemes draudzes Brentu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 203. lieta), Weſchekeningsch Allažu draudzes Allažu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 15. lieta), Wetzemaate Turaidas draudzes Inciema privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 161. lieta), Wilkuſchaweiſch Ērģemes draudzes Brentu privātmuižā (LVVA 199. f., 1. apr., 203. lieta).

Uzvārdu maiņa turpinās arī pēc 1935. gada, iezīmējot vairākas spilgtas tendences. Bieži vāciskais uzvārds tiek nomainīts pret latvisku uzvārdu. Piemēram, Ērģemes draudzes Brentu muižā dzimušais Kārlis Teodors Šmits 1940. gadā maina vācisko uzvārdu Šmits pret semantiski analogu latvisko uzvārdu Kalējs. Šī uzvārda maiņa fiksēta arī Ērģemes draudzes metriku grāmatā (37. att.).

Atsevišķos gadījumos uzvārda maiņas motīvs nav skaidrs. Iespējams, tas ir zināms tikai iesaistītajām personām. Piemēram, Ērģemes draudzes metriku grāmatā ir ielik­tnis ar uzvārda maiņas fakta konstatāciju, kur Eduards Ādams-Adamsons maina savu uzvārdu uz Briedis, kas daļēji sakrīt ar sievas pirmslaulību uzvārdu Briedītis (39. att.). 

1935. gadā – tāpat kā iepriekšējos periodos – Vidzemē sastopami uzvārdi, kuru pamatā ir sugasvārdi un īpašvārdi. No sugasvārdiem tie ir: 1) latviešu kopvalodas vārdi ar konkrētajam laikam raksturīgajām rakstības pazīmēm; 2) mūsdienās zuduši latviešu valodas vārdi; 3) dialektālā leksika; 4) aizguvumi no citām tālākām un tuvākām kontakvalodām. No īpašvārdiem minami: 1) latviešu valodā sastopami priekšvārdi pamatformā, atvasinājumos un salikteņos, kā arī hipokoristikas; 2) hibrīdformas ar latviešu valodā zināmu priekšvārdu un vācu sugasvārdu Sohn ‘dēls’; 3) citvalodu īpašvārdi (priekšvārdi, uzvārdi, vietvārdi); 4) latviešu valodā lietoti vietvārdi (hidronīmi, apdzīvotu vietu nosaukumi, pakalnu nosaukumi u. tml.); 5) citās valodās zināmi vietvārdi.

Teorētiski izdalīt uzvārdu pamatā esošās sugasvārdu un īpašvārdu grupas nesagādā problēmas, taču, analizējot konkrētus uzvārdus, jāsaskaras ar nopietnām problēmām. Pat nepievēršot uzmanību tiem uzvārdiem, kuri sakrīt ar mājvārdiem, rodas virkne problēmu, kas saistītas ar pēctecības noteikšanu. Tāpat kā gadījumos, kad mājvārds sakrīt ar uzvārdu, uzvārds var būt radies no mājvārda (parasti līdz 1826. gadam), bet, rodoties jaunsaimniecībām, to nosaukuma pamatā var būt arī īpašnieka uzvārds. Vēl grūtāk noteikt nominācijas virzienu gadījumos, kad uzvārds sakrīt ar kādu citu Latvijas teritorijā esošu toponīmu.

Praktiski neiespējami ir noteikt, vai uzvārdi, kuru pamatā ir tuvāko un tālāko kontaktvalodu (vācu, igauņu, krievu, arī poļu un lietuviešu) sugasvārdi, darināti uz vietas muižās vai pārņemti no zināmiem attiecīgo valodu uzvārdiem vai pat vietvārdiem. Ņemot vērā šo problēmu, piedāvājam ieskatu Vidzemes uzvārdos, kas saistīti ar latviešu valodā esošiem sugasvārdiem, personvārdiem un vietvārdiem. Lai arī 21. gadsimta pētniekus ir piesaistījusi uzvārdu cilme un semantika, iznākušas latviešu uzvārdiem veltītas grāmatas (Balodis 2018), publicēti vairāki tieši Vidzemes uzvārdiem veltīti raksti (Jansone 2010, 2012, 2013, 2015, 2018, 2019), joprojām noteikt viennozīmīgu uzvārdu cilmi ir sarežģīti. Tas galvenokārt saistīts ar valodā esošo homonīmiju un daudznozīmību, kas būtiski paplašinās, izmantojot vēsturiskās un reģionālās leksēmas. Piemēram, āboliņš var būt gan ‘tauriņziežu dzimtas lakstaugs’, gan deminutīvs no ‘ābols’, ceplītis var būt ne tikai faunas sugasvārds, apzīmējot putnu ‘parastais paceplītis’, bet arī deminutīvs no ‘ceplis’, kaze var būt gan ‘karpu dzimtas zivs’, gan ‘kaza’ (vārdnīcas daļā tiek piedāvāti daudzi iespējamie risinājumi). Vēl vairāk šo procesu apgrūtina nepietiekamais vārdnīcu un citu avotu daudzums. Ja neskaita Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcu” un tās papildinājumus (ME, EH), tad no Vidzemes ir pieejamas tikai divas izlokšņu vārdnīcas, kas tapušas 20. gadsimta otrajā pusē (Kagaine, Raģe 1977–1983) un 21. gadsimtā (Balode, Jansone 2017), nevis uzvārdu došanas sākumposmā. Tā kā šī ir pēdējā Latviešu valodas aģentūras sagatavotā grāmata sērijā „Latviešu uzvārdi arhīvu materiālos”, labs palīgs uzvārdu cilmes un semantikas skaidrošanā ir iepriekšējās grāmatās ietvertā informācija (Mežs 2017; Mežs, Stafecka, Siliņa-Piņķe, Kovaļevska 2019).

No latviešu valodā zināmiem sugasvārdiem darināti uzvārdi

No sugasvārdiem darināto uzvārdu lielāko apakšgrupu veido floras semantikas uzvārdi. Tā nav nejaušība, jo saskarē ar dabu veidojās seno latviešu pasaules uzskats. Par motivētājvārdu bieži izmantoti ar latviešu literāro valodu kopīgie savvaļas koku nosaukumi pamatformā, deminutīva formā vai citā atvasinājumā, taču sastopami arī atsevišķi dialektismi, piemēram, Alksnis, Alksnītis, Apse, Apsītis, Apsēns, Bērzs, Bērziņš, Bērzītis, Blīgzna, Blīgzne, Cērmaukšs ‘pīlādzis’, Egle, Eglītis, Elksnis, Elksnītis ‘alksnis’, Kadiķis, Kārklis, Kārkliņš, Kārklītis, Kikste, Ķikste ‘mežābele’, Kļava, Kļaviņš, Krūklis, Krūklītis, Lagzdiņš ‘lazda’, Lazda, Lazdiņš, Legzdiņš ‘lazda’, Lezdiņš ‘lazda’, Liepa, Liepiņš, Liepnieks, Mellalksnis ‘melnalksnis’, Osis, Osītis, Ozoliņš, Ozolītis, Ozols, Pabērzs, Paeglis, Paeglītis, Pīlādzis, Pīlāgs, Pīleņģis ‘pīlādzis’, Priede, Priedītis, Pūpols, Purbērziņš ‘purva bērzs’, Sērmaukšs, Sērmokslis, Sērmūkslis, Vīksna, Vīksniņš, Vītoliņš, Vītols. Dažos gadījumos sastopami arī salikteņi ar koka nosaukumiem, piemēram, Daugavbērziņš, Jaunalksnis, Jaunbērziņš, Jaunbērzs, Jaunozoliņš, Jaunozols, Jaunvīksna, Kalnbērziņš, Kalnbērzs, Kalnliepa, Kalnozoliņš, Kalnozols, Krūmiņliepa, Mazozoliņš, Vecozols, Vecozoliņš, Zaļaisozols.

Kā motivētājvārdi sastopami arī augļu koku un krūmu nosaukumi, piemēram, Ābele, Ābelīte, Ābeļkoks, Bloms, Blome ‘plūme’ (iespējama arī vācu cilme), Dārzābele, Ķezbers ‘ķirsis’, Ķirsis, Ķirsītis, Plūme, Plūmītis, Vīnoga, kā arī dekoratīvo un ārstniecības augu nosaukumi, piemēram, Ceriņš, Plieders ‘ceriņš, irbene, sausserdis’, Dievkociņš.

Arī kultūras un savvaļas lakstaugu nosaukumi bieži ir bijuši Vidzemes uzvārdu pamatā. Izplatītākie ir graudaugu nosaukumi, piemēram, Adienis ‘vasaras rudzi’, Auziņš, Auzāns, Driķis, Driķītis ‘griķis’, Griķis, Griķītis, Kriķis ‘griķis’, Kviesis, Kviesītis, Miezis, Mie­zītis, Rudzis, Rudzītis, pākšaugu nosaukumi, piemēram, Dzirnis ‘zirnis’, Zirnis, Zirnītis, Pelēkzirnis, Pupa, dārzeņu nosaukumi, piemēram, Biete, Grieznis ‘kālis’, Kālis, Kāposts, Kāpostiņš, Ķiblaks, Kibloks ‘ķiploks’, Ķiploks, Rācenis, Ruks ‘rutks’, Runkulis ‘lopbarības biete’, Rutkis, Selderiņš ‘selerija’, Sīpols, Sīpoliņš, Sviklis, Svikliņš ‘biete’, Tupenis ‘kartupelis’, puķu nosaukumi, piemēram, Baltroze, Ezerroze ‘ūdensroze; dzeltenā lēpe’, Kliņģerīte, Laukroze, Mazroze, Roze, Rozīte, Rūta, Sniedzīte, Štokroze ‘kārtsroze’, Tulpe, Vecroze, Vizbulis, citu augu nosaukumi, piemēram, Āboliņš, Āboltiņš, Amols, Amoliņš, Apenis, Apenītis, Apinis, Apinītis, Apiņš, Balanda, Dābols, Dāboliņš ‘āboliņš’, Dadzis, Dil­le, Ebuliņš ‘āboliņš’, Emoliņš, Emolītis ‘āboliņš’, Grīslis, Grīslītis, Kalmīte, Kaņepe, Kaņepī­tis, Kaņepēns, Ķimenis, Ķimins ‘ķimene’, Luste ‘lāčauza’ (iespējama arī vācu cilme), Nāt­re, Nātriņš, Nātrīte, Niedra, Niedriņš, Niedrīte, Skalbe, Skalbītis, Skalbiņš ‘kalme’, Smilga, Smildziņš, Spilva, Vībants ‘vībotne’, Vīķis, Virsis, Virsnītis ‘sila virsis’, Virza, Virziņš.

Samērā lielu grupu veido no vispārinātiem augu vai to daļu nosaukumiem darinātie uzvārdi, piemēram, Celms, Celmiņš, Cers, Grauds, Graudiņš, Kacēns, Koks, Kociņš, Krūmiņš, Krūms, Lakstiņš, Laksts, Lapa, Lapiņš, Lielmežs, Mētra, Mežapuķe, Mežiņš, Mežkrūmiņš, Mežs, Odziņš, Oga, Puķe, Puķītis, Pumpurs, Sakne, Saknītis, Stiebris, Stiebriņš, Zars, Zariņš, Zieds, Ziediņš. Par motivējošo pazīmi kalpojuši arī augļu nosaukumi, piemēram, Ābols, Ciekurs, Ciekurzis, Ciekurznis ‘čiekurs’, Pākste, Rieksts, Riekstiņš, Saldābols, Sarkanābols un Zīle. No sēņu nosaukumiem izmantoti nedaudzi, piemēram, Bērzlaps, Barviķis, Barviks ‘baravika’, Sēne.

Otru lielāko un atpazīstamāko apakšgrupu veido faunas semantikas uzvārdi. Par motivētājvārdu izmantoti gan mājputnu un savvaļas putnu nosaukumi, piemēram,­ Anis, Anītis ‘zoss’, Balodis, Balodītis, Baltgailis, Baltzoss, Cālis, Cālītis, Ceplītis, Cielava, Cielaviņš, Cīrulis, Čakste, Čurkste, Dadzītis, Dumpis, Dzeguze, Dzenis, Dzenītis, Dzērve, Dzērvītis, Dzilna, Ērglis, Ezergailis ‘dumpis’, Gaigals, Gailis, Gailītis, Grieze, Gulbis, Gulbītis, Irbe, Irbīte, Jaunbalodis, Jaunrubenis, Jaunsīlis, Jaunvanags, Kaija, Kalnavārna, Krauklis, Krauklītis, Ķauķis, Ķauķītis, Ķikāns ‘ķikuts’, Ķikuts, Ķīrīts, Ķīvītis, Lakstīgala, Laucis ‘dzērvjveidīgo kārtas putns’, Lielķikuts, Lielstrazds, Mazsīlis, Medenis ‘mednis’, Mednis, Mednītis, Melgailis, Mellaisgailis, Melngailis, Melnstrads, Melnstrazds, Paipala, Piekūns, Pīle, Pļavgailis, Pūce, Pūcītis, Pusgailis, Mežgailis, Rubenis, Rudzgailis, Silamed­nis, Silgailis, Sīlis, Sīlītis, Sloka, Starķis, Stārķis, Strads, Stradiņš ‘strazds’, Strazds, Strazdiņš, Strods ‘strazds’, Teteris, Ūbele, Ūbelītis, Vālodze, Vanags, Vanadziņš, Vārna, Vārniņš, Vec­gulbis, Vecrubenis, Vistiņš, Žīgurs ‘zvirbulis’, Zīlīte, Zoss, Zosēns, Zvirbulis, Žagata, Žube, Žubīte, Žvīgurs, gan mājas un meža dzīvnieku nosaukumi, piemēram, Āpsis, Āpšs, Auniņš, Aunītis, Auns, Avens, Aveniņš, Āziņš, Āzis, Babris ‘bebrs’, Baltvilks, Baltzaķis, Bebris, Bebrītis, Briediņš, Briedis, Briedītis, Bullēns, Bullis, Bullītis, Caunis, Caunīte, Dukurs ‘sesks’, Elefants ‘zilonis’, Ezis, Ezītis, Jaunronis, Kaķis, Kaķītis, Kazulis, Klibzaķis, Kuilītis, Kumeliņš, Kurmis, Kurmītis, Lācis, Lācītis, Lapsa, Lapsēns, Lapsiņš, Lapsītis, Laukubriedis, Lauva, Lielbriedis, Lūsis, Lūsītis, Melnūdris, Mencis, Mežazaķis, Pakulis ‘sesks’, Pusvilks, Raibekazs, Ronis, Ronītis, Sabulis, Sarmulis ‘sermulis’, Sermulis, Sesks, Silabriedis, Stir­na, Ūdris, Ūdrītis, Vāvere, Vāverītis, Vērsis, Vērsēns, Vērsītis, Vēzis, Vēzītis, Vilciņš, Vilcāns, Vilks, Zaķis, Zaķītis, Zirdziņš, gan zivju nosaukumi, piemēram, Alants ‘ālants’, Asaris, Asarītis, Grundulis, Karass ‘karūsa’, Karps, Karūsa, Kaupe ‘vēdzele’, Kaze ‘karpu dzimtas zivs’, Kuncs ‘vēdzele’, Ķīsis, Ķīsītis, Lasis, Līdaka, Līdaciņš, Līnis, Mailītis, Plaudis, Rauda, Raudiņš, Reņģe, Reņģītis, Salaks, Sams, Sapuls ‘sapals’, Siļķēns, Šķaunacis ‘ālants’, Taimiņš, Tuncis, Zutis, gan kukaiņu nosaukumi: Baltenis, Blusa, Blusiņš, Circenis, Dundurs, Kamenis, Lejasblusa, Muša, Odiņš, Prusaks, Sisenis ‘sienāzis’, Skudra, Skudriņš, Smidzis ‘sīks kukainis’, Taurenis, Tauriņš, Vabulis ‘vabole’, Vagulis ‘vabole’. Uzvārdu pamatā ir arī vispārinātie nosaukumi, piemēram, Baltputns, Putniņš, Putnis, Kukainis, Zivtiņš.

Īpaši izdalāmi uzvārdi, kuru pamatā varētu būt kāda dzīvnieka apzīmējums pēc krāsas vai citām raksturīgām (vēlamām un nevēlamām) pazīmēm, kā arī eifēmismi un tabu vārdi, piemēram, Laucis ‘zirgs ar gaišu plankumu pierē’, Sarķis ‘sarkanbrūns zirgs’, Kleperis ‘vecs, novārdzis zirgs’, Kneksis ‘medību suns’, Krancis, Krancītis, Kūmiņš ‘lapsa’, Pekainis ‘lācis’, Pelēcis ‘vilks’, Ruksis, Runcis, Taksis ‘medību šķirnes suns’.

Samērā viegli atpazīstami ir arī uzvārdi, kas saistīti ar kādu noteiktu amatu vai profesiju. Par uzvārdu motivētājvārdu lielākoties ir bijuši lauku amatnieku nosaukumi un darītājvārdi, kas ir gan latviešu, gan latviešu valodā nostabilizējušies ģermāņu cilmes vārdi, piemēram, Ādģērs, Arājs, Audējs, Balbieris ‘bārddzinis’, Beķeris, Bisenieks, Bišmeisters, Bitenieks, Bļodnieks ‘bļodu izgatavotājs’, Bodnieks, Bondars ‘mucinieks’, Brāķeris ‘šķirotājs’, Būmanis, Būmeisters, Būvmeistars, Bundzinieks, Cepurnieks, Dārz­nieks, Dravnieks ‘biškopis’, Dreijers ‘virpotājs’, Dreimanis ‘virpotājs’, Dzelzkalis, Dzelz­kalējs, Galakrodzinieks, Ganiņš, Glāznieks ‘stiklinieks’, Ģēģeris ‘mednieks’, Ģērmanis ‘ādminis’, Jātnieks, Jumiķis, Kalējs, Kalvis, Kalvītis, Kaparkalējs, Klētnieks, Kraucis ‘drēbnieks, skroderis’, Kubulnieks, Kučers, Kučerāns, Kuģenieks, Kūlējs, Kupcis, Kupčs ‘tirgotājs’, Kurpnieks, Laivinieks, Lāpītājs, Mednieks, Melderis, Melderiņš, Mērnieks, Mucenieks, Mūrnieks, Muzikants, Namiķis, Namnieks, Ormanis, Pastnieks, Pavārs, Plostnieks, Plotnieks, Podnieks, Prizieris, Ratmeisters, Ratnieks, Remiķis ‘namdaris’, Rijnieks, Rotkalis, Sedlinieks, Seglenieks ‘seglinieks’, Skraucis ‘šuvējs’, Skritulnieks ‘amatnieks, kurš gatavo ratu riteņus’, Skrodelis, Skroderis ‘drēbnieks’, Slaucītājs, Slesers ‘atslēdznieks’, Sniķeris ‘galdnieks’, Stabulnieks, Staļ[ļ]meistars, Stīpnieks, Stūrmanis, Sulainis, Šķilters ‘laukstrādnieku uzraugs’, Varkals ‘vara kalējs’, Vēveris ‘audējs’, Vīndedzis, Zemnieks, Zvej­nieks.

Reizēm redzama saistība ar kādu citu nodarbošanos, piemēram, Ārsts, Ārstenieks ‘ārsts’, Dakteris ‘ārsts’, Skolmeisters, Skrīvelis ‘rakstvedis’. Daudzskaitlīgu grupu veido uzvārdi, kuru pamatā ir ar sociālo un militāro statusu saistīti nosaukumi, piemēram, Bīskaps, Brigadiers, Kapteinis, Kņazs, Komisārs, Desmitnieks, Kukuļmuižnieks, Kungs, Kundziņš, Ķeizars, Ķēniņš, Leimanis ‘brīvzemnieks’, Majors, Meisters, Muižnieks, Muižaskungs, Pastors, Princis, Revidents, Seržants, Strēlnieks, Šāvējs, Students, Vagars, Vaits ‘vagars’, Vabulnieks ‘bezzemnieks’, Vaļinieks ‘bezzemnieks’, Vecvagars.

Kā atsevišķu apakšgrupu parasti izdala arī cilvēka ārējā izskata un rakstura motivētus uzvārdus. Jāpiebilst, ka lielākā daļa šai grupai pieskaitīto uzvārdu ir visai hipotētiski un to pamatā ir gan latviešu valodā zināmi vārdi, gan izlokšņu leksika, gan arī mūsdienās nezināmi vai maz lietoti vārdi. Lielākā daļa uzvārdu motivētājvārdu ir saistīti ar ārēji pamanāmām fiziskām pazīmēm (augumu, matu un bārdas krāsu un formu), piemēram, Apalītis, Bārdiņš, Balbārds ‘baltbārdis’, Baltbārdis, Balgalvis ‘baltgalvis’, Baltgalvis, Baltausis, Baltkājs, Baltroka, Klibiķis, Kreilis, Kurlis, Kurliņš, Lielausis, Lielbārdis, Lielbiksis, Lielgalvis, Lielkājis, Maziņais, Mazulis, Mazvīrs, Mazvīriņš, Melbārdis, Melnbārdis, Melbārzdis, Melnbarzdis, Melgalvis, Melngalvis, Melmatis, Melnmatis, Melzobs, Rudgalvis, Sirmacis, Sirmbārdis, Sirmais, Smukausis, Sproģis. Iespējams, daži uzvārdi norāda uz tā nesēja garīgajām vai rakstura īpašībām, piemēram, Gudrais, Gudris, Gudrītis, Bailītis, Bezbailis.

Nelielu apakšgrupu veido etnonīmiskas semantikas uzvārdi. Samērā droši šai grupai ir pieskaitāmi uzvārdi Leitis, Leitiņš, Lietuvietis, Lietavietis, Igaunis, Letiņš ‘latvietis’, Pusvācietis, Karēlis, Lībietis, Polis, Polītis, Jaunpolis, Mazpolis, Krievs, Krieviņš, Grieķis, Uzbeks, Vācietis, Zviedrs. Kā hipotētiskus var minēt arī uzvārdus Pinne (< latv. izl. pinnis ‘soms’), Prūsis, Prusaks (sal. arī prūsis, prusaks ‘tarakāns’), Soms, Sprancis, Sprancmanis. Uzvārds Turks varētu būt attiecināts nevis uz turku tautības cilvēku, bet uz cilvēku ar austrumnieciskām pazīmēm vai tādu, kas karojis krievu-turku karā. Pie etnonīmiskas semantikas uzvārdiem var pieskaitīt arī uzvārdus Sēlis, Vidzemnieks, Kurzemnieks, Zemgals.

Kā atsevišķa uzvārdu semantiskā grupa jāmin fizioģeogrāfiskas semantikas uzvārdi. Šās grupas paaugstināta reljefa apakšgrupai pilnīgi droši ir pieskaitāmi tikai uzvārdi ar leksēmu kalns, piemēram, Ābeļkalns, Ābolkalns, Aizkalns, Apkalns, Augstkalns, Augstkalniņš, Auzkalns, Āžkalns, Baidekalns, Baiškalns, Baltkalns, Bāņukalns, Bērzkalns, Birzkalns, Brantkalns, Briežkalns, Cirškalniņš, Cukurkalns, Dambekalns, Dzelzkalns, Ezerkalns, Garkalns, Grantskalns, Incekalns, Īvānkalns, Jāņkalns, Jāņkalniņš, Jaunkalns, Jūdzkalns, Kalns, Kalniņš, Kamberkalns, Klajkalns, Kļavkalns, Krievkalns, Kriškalns, Kristkalns, Lazdukalns, Ledskalniņš, Leiškalns, Lezdkalns, Līckalns, Lieckalns, Liedskalniņš, Lielkalns, Liepaskalns, Liepkalns, Mālkalns, Mazkalns, Mazkalniņš, Nokalns, Oļukalns, Oškalns, Paegļkalns, Pakalns, Pakalniņš, Petrikalns, Piekalns, Pilskalns, Plataiskalns, Pret­kalns, Pretkalniņš, Priedkalns, Puķkalniņš, Purakalns, Purkalns, Puskalns, Reinkalns, Ribkalns, Rožkalns, Rukkalns, Sauleskalns, Sidrabkalns, Silakalns, Silakalniņš, Skaistkalns, Smilškalns, Sutkalns, Tēraudkalns, Trumkalns, Uzkalns, Valeskalns, Veckalns, Veckalniņš, Vindedzkalns, Vosekalns, Vuškalns, Zaļaiskalns, Zeltkalns, Zilkalns, Zvaigznekalns.

Jāpiebilst, ka vēl vairāk ir salikteņuzvārdu ar vc. Berg ‘kalns’. Iespējams, uz šo grupu var attiecināt arī uzvārdu Kaupris (< latv. izl. kaupris ‘pakalns’).

Daudz mazāk ir uzvārdu, kuru pamatā varētu būt antonīmisks pazemināta reljefa apzīmējums leja, piemēram, Ieleja, Leja, Lejiņš, Palejs, Rožlejs, Upesleja. Vairāk ir uzvārdu ar analogu vācisko sugasvārdu Tal ‘ieleja, leja’.

Uz šo grupu varētu attiecināt arī tos uzvārdus, kuru pamatā ir kāds ar pazeminātu reljefu vai hidrogrāfisku dabas objektu saistīts apzīmējums, piemēram, Aizpurs, Aiz­purvs, Baltpurvs, Baltpurviņš, Kazepurs, Kļavapurs, Lāčpuris, Liepurs, Lietapurs, Lietapurvs, Poriņš, Puriņš, Pūrs, Purs, Purviņš, Purvītis, Zempurs, Tīrelis ‘augstais purvs’; Balt­ezers, Ezeriņš, Ezers, Mellezers; Aizups, Aizupītis, Apalups, Bērzups, Dzirnups, Grīnups, Jaunups, Kaķupe, Kalnups, Kraujups, Krievups, Ķilups, Lācups, Lazdups, Leišups, Lielups, Lorups, Maldups, Mālups, Mellupe, Mergups, Olupe, Ošups, Pārups, Platups, Puķupe, Rasups, Raudups, Saltups, Silups, Straujups, Upe, Upītis, Vijups, Vīnups, Zaļups.

Pārējos no sugasvārdiem radušos uzvārdus parasti mēdz iedalīt tikai konkrētas un abstraktas semantikas uzvārdos (piemēram, Сталтмане 1981; Balodis 2018). Tā tas ir darīts arī šeit, izdalot dažas sīkākas apakšgrupas.

Viena no lielākajām, taču arī neskaidrākajām semantiskajām grupām ir citi konkrētas semantikas uzvārdi. Šajā grupā ietilpst gan latviešu literārajā valodā un izloksnēs sastopamie vārdi, gan arī mūsdienās novecojusī leksika, kas bijusi ikdienā labi zināma un bijusi par motivētājvārdu uzvārdiem.

Vidzemē nelielu apakšgrupu veido uzvārdi, kuru pamatā ir kādas dabas parādības nosaukums: Auka, Migla, Migliņš, Pērkons, Rasa, Rasiņš, Lietiņš, Sniegs, Sniedziņš, Vējš, Vējiņš, Zibens, Atkals. Iespējams, šeit var pieskaitīt arī uzvārdus Tīlens, kam pamatā varētu būt lāstekas nosaukums.

Tāpat var izdalīt ar pārtikas produktiem un ēdieniem saistītus uzvārdus, kas bieži ir lietoti izloksnes formā vai arī uzskatāmi par novecojušiem vārdiem, piemēram, Cukurs, Iesals, Iesaliņš, Galerts, Jaunmaize, Milts, Klaips, Klaipiņš, Muncis ‘putra; kaut kas sajaukts’, Pencis ‘kartupeļu biezputra’, Plācenis, Pūtelis ‘ēdiens no piena un rupja maluma graudiem vai zirņiem’, Putra, Putriņš, Sviestiņš, Zīdenis ‘ēdiens no pupām, zirņiem, grūstiem miežu graudiem un žāvētas cūkgaļas’, Zoste ‘mērce’, Zupa.

Sastopami arī daži uzvārdi, kuru pamatā ir naudas vienību nosaukumi, piemēram, Dālderis, Dalders, Dukāts, Grasis, Grasītis, Naudiņš, Rublis, Rubulis, Šiliņš, un dažādu vielu, iežu vai metālu nosaukumi, piemēram, Akmens, Akmentiņš, Bleķis ‘skārds’, Briljants, Darva, Darviņš, Dimants, Dzelze, Dzelzīts, Dzintars, Kapars ‘varš’, Krams, Kramiņš, Misiņš, Ogliņš, Oglītis, Sudrabs, Sudrabiņš, Jaunsudrabiņš, Svekris ‘sveķi’, Zelts, Zeltiņš, Zeltīts.

Lielākā daļa no konkrētas semantikas uzvārdiem ir dažādu priekšmetu un lietu nosaukumi, kuru konkrēto izmantojumu bieži ir pat grūti noteikt. Izdalāma neliela uzvārdu apakšgrupa, kas saistīta ar ēdiena pagatavošanas un pasniegšanas priekšmetiem: Biķeris, Bļoda, Dūcis, Dūcītis, Grāpis ‘katls’, Kauss, Kausiņš, Krūze, Krūzīte, Kubliņš, Kubuliņš, Muldiņš ‘abra’, Pods, Podiņš, Žūriņš ‘liels, iemūrēts katls vasaras virtuvē’.

Daļa priekšmetu un lietu, kas varētu būt bijuši pamatā uzvārdiem, saistīti ar dažādām lauksaimniecības, zvejniecības un celtniecības nodarbēm, ietverot materiālu un darbarīku daļu nosaukumus, piemēram, Adata, Aire, Airītis, Āķis, Āmurs, Arklis, Arkliņš, Balka, Baļķis, Beņķis, Bise, Bluķis, Bluķītis, Bomis, Bomītis, Borītis ‘urbis’, Eņģe, Ēvele, Ēvelītis, Irklis, Izkapts, Java, Kariņš ‘dakstiņš’, Kārts, Klucis, Klucītis, Krampis, Krampītis, Kuģītis, Laiva, Lauznis, Nagla, Nagliņš, Ore ‘lieli rati’, Pālītis, Poga, Podziņš, Režģis, Riņķis, Ripa, Ritenis, Runga, Sieks, Sieciņš, Spāre, Spole, Spolītis, Sprungulis, Spunde, Stabs, Stabiņš, Šķēps, Vairogs, Vāle, Vesers ‘liels āmurs’, Vīle.

Dažu uzvārdu pamatā varētu būt mūzikas instrumentu nosaukumi, piemēram, Bun­ga, Bunge, Dūdiņš, Dūdelītis, Ērģelis, Ērģels, Kokle, Taurīte.

Dažus uzvārdus, iespējams, varētu saistīt ar cilvēka un dzīvnieka ķermeņa daļu nosaukumiem, piemēram, Actiņš, Actiņa, Ādiņš, Akots, Akotiņš, Deguns, Dibens, Galva, Galviņš, Kājiņš, Kauls, Nadziņš, Nags, Papēdis, Piesis, Rags, Rumpis, Rumpītis, Sauja, Saujiņš, Sekste, Stakle, Zobs.

Nelielu apakšgrupu veido abstraktas semantikas uzvārdi, kuru pamatā ir lietvārdi, kas apzīmē galvenokārt ar garīgo pasauli, tās izpausmēm saistītus jēdzienus, piemēram, Brīnums, Brīvība, Daina, Daiņa, Dziesma, Nāve, Nāvītis.

Konkrēti noteikt visu uzvārdu motivētājvārdus ir sarežģīti, jo trūkst ziņu par noteiktā apvidū 19. gadsimta pirmajā pusē runāto valodu, tāpēc šajā vārdnīcā uzvārdus mēģināts saistīt ar plašākajā latviešu valodas leksikogrāfiskajā avotā – Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna „Latviešu valodas vārdnīcā” – minētajiem vārdiem, neraugoties uz to izplatības areālu. Iepriekšminēto uzvārdu pamatā ir bijis kāds latviešu valodā zināms kopvalodas, dialektāls vai novecojis vārds, kura cilme var būt saistīta gan ar senām indoeiropiešu un baltu valodu saknēm, gan seniem aizguvumiem. Lielai daļai uzvārdu nav izdevies rast atbilsmes ar latviešu valodā zināmiem mantotiem vai aizgūtiem vārdiem.

Runājot gan par 19. gadsimta pirmo pusi, gan vēlākiem simts gadiem, ir grūti iedomāties reālo uzvārdu došanas procesu, tostarp vietējo iedzīvotāju – uzvārdu ņēmēju – iesaisti uzvārdu došanas procesā un viņu valodas zināšanas. Tāpēc arī nav skaidrs, vai, pieņemot kādu svešas cilmes uzvārdu, tā nesējs zināja sava uzvārda cilmi un spēja to sasaistīt ar ģermāņu, somugru, slāvu valodas sugasvārdu. Iespējams, uzvārds tika pārņemts jau kā antroponīms.

No īpašvārdiem darinātie uzvārdi

Daudzu uzvārdu pamatā ir kāds no īpašvārdiem. Lielāko apakšgrupu veido antroponīmiskas cilmes uzvārdi. 19. gadsimta pirmajā pusē, kad Vidzemes zemniekiem tiek doti uzvārdi, svešas cilmes (ebreju, latīņu, grieķu, ģermāņu) priekšvārdi ir iesakņojušies latviešu valodā un ieguvuši latviskotu formu, paralēli saglabājot arī svešo formu, piemēram, ir pazīstams gan vīriešu priekšvārds Jānis (dažādos rakstības variantos), gan arī Johans. Uz to norādījusi arī Velta Staltmane, atzīmējot, ka, piemēram, attiecīgais uzvārds Jansons viņas materiālā ir minēts 512 reižu, bet analogais Johansons – tikai 12 reižu (Сталтмане 1981: 73).

Parasti uzvārdi ir veidoti no vīriešu priekšvārdiem, piemēram, Ābrams, Abrams, Ādams, Adams, Aigars (?), Alberts, Aleksejs, Aleksis, Andžs, Antons, Arnis, Arnolds, Bar­tolts, Benjamiņš, Bernards, Bērtulis, Biernis, Birnis, Brencis, Daniels, Dāvids, Dāvis, Detlavs, Dīriķis, Eriks, Ērmanis, Ernests, Ēvalds, Gerhards, Grigors, Gromuls, Gustavs, Gusts, Ģederts, Herberts, Hermanis, Ignāts, Ijabs, Inda, Indriķis, Ismaelis, Īvāns, Izaks, Jakobs, Jakubs, Jāzeps, Jēcis, Jegors, Jirgens, Jonass, Jozeps, Jozus, Jukums, Jurgens, Jurģis, Juris, Kaspars, Klāvs, Konrāds, Konstants, Krišjānis, Kristaps, Kundrats, Kurts, Laimonis, Lauris, Ludvigs, Lūkass, Mačs, Maksims, Mangulis, Mārtiņš, Matīss, Meinerts, Meinhards, Miķelis, Miklāvs, Mikus, Niklass, Norberts, Otto, Paulis, Pauls, Pāvuls, Peters, Pēteris, Pidriķis, Reinholds, Reinis, Rihards, Samsons, Sanders, Spricis, Tenis, Teniss, Tobiass, Tobis, To­mass, Toms, Tonnis, Valters, Vasilis, Vilhelms, Vīlips, Viļums, Zalamans, Zanders.

Dažos gadījumos uzvārda pamatā ir nevis priekšvārda pamatforma, bet gan tā atvasinātā forma ar izskaņu -ītis, -iņš: Albertiņš, Andriņš, Andrītis, Arnītis, Birnītis, Brencītis, Gustiņš, Jānītis, Jurģītis, Justiņš, Laurītis, Matīsiņš, Miķītis, Pauliņš, Paulītis, Pāvuliņš, Pā­vulītis, Reiniņš, Reinītis, Stepiņš, Stepītis, Tomiņš, Valdiņš, Valtiņš.

Reizēm sastopami arī atvasinājumi ar kādu citu izskaņu, piemēram, Andrēns, An­džēns, Pēterēns. Dažās draudzēs reizēm uzvārdi veidoti kā divu priekšvārdu salikteņi, piemēram, Jānjēcis, Jankārlis, Jēkabjānis, Jurjānis, Kasparjosts, Mārtiņjēkabs.

Sastopami arī salikteņuzvārdi ar substantīvu vai adjektīvu un priekšvārdu, piemēram, Gūtmārcis (vc. gut ‘labs’ vai Gut ‘īpašums; muiža’ + latv. pv. Mārcis), Īspēteris, Kaln­ignašs, Kalnmačs, Kalvjāks, Klibmiķelis, Krievjāns, Lielpēters, Mazjānis, Mežancis.

Par uzvārdiem nereti kļuvušas arī hipokoristikas, kaut gan vēsturiskās antroponīmikas sakarā par hipokoristikām (‘personvārda (parasti priekšvārda) saīsināta vai citādi pārveidota neoficiāla forma’ VPSV 2007: 144) var runāt visai nosacīti, jo pat oficiālos reģistros ir minētas gan rakstības, gan sarunvalodas ietekmē radušās formas, kas mūsdienās tiktu uzskatītas par neatbilstošām kopvalodas normām. Tomēr no hipokoristikām varētu būt radušies šādi uzvārdi: Gavrilka, Griška, Jancītis, Janka, Jurka, Pēcis, Vaņa, Vanuška.

Visai hipotētiski dažu uzvārdu pamatā varētu būt arī sieviešu priekšvārdi gan pamatformā, gan atvasinājumos, piemēram, Annēns, Bille, Daiga, Elzis, Elziņš, Grietiņš, Ilzēns, Ilzītis, Nora, Taņa, Vaļuks, Zuze.

Īpašu grupu tāpat kā Kurzemē veido hibrīduzvārdi ar personvārdu un vācu Sohn ‘dēls’. Uz šo uzvārdu grupu var attiecināt samērā daudzus uzvārdus, piemēram, Abramsons, Ābramsons, Adamsons, Ādamsons, Alensons, Ancsons, Andersons, Andrejsons, Andriksons, Ansons, Antsons, Arensons, Ārensons, Āronsons, Bernsons, Bertelsons, Bērtulsons, Birnsons, Brentsons, Danelsons, Danielsons, Dansons, Dāvidsons, Davsons, Didrihsons, Didriksons, Eriksons, Ēriksons, Ermansons, Ērmansons, Filipsons, Fridrihsons, Gaspersons, Girgensons, Gotsons, Gregorsons, Gromulsons, Gustavsons, Gustsons, Hansons, Hendriksons, Indriksons, Ivansons, Jākabsons, Jakobsons, Jākobsons, Jaksons, Jansons, Jekabsons, Jēkabsons, Jekobsons, Jespersons, Jirgensons, Jirjensons, Johansons, Jostsons, Jozepsons, Juhansons, Jurgensons, Jurisons, Jursons, Kalsons, Karlisons, Karl­sons, Kārlsons, Kasparsons, Klāsons (< Klāvs), Krisons, Kristapsons, Kristjansons, Larsons, Lāsons, Ludriksons, Ludvigsons, Mangulsons, Martinsons, Matisons, Meņģelsons, Merk­sons, Mihelsons, Niklasons, Otensons, Otisons, Otsons, Ottesons, Ottosons, Paulsons, Pāvulsons, Pētersons, Pidriksons, Pītersons, Reinsons, Reisons, Sīmansons, Stepsons, Te­nisons, Vidriksons, Vilemsons, Vilipsons, Vilsons, Viļumsons, Zandersons. Salīdzinot ar 1826. gadu, 1935. gadā ir pieaudzis uzvārdu skaits, kuru otrajā daļā ir vc. Sohn, bet pirmajā daļā kāds latviešu vai vācu apelatīvs, piemēram, Bergsons, Krastiņsons, Ķir­sons, Millersons, Sietiņsons, Vimbsons, Volksons. 

Interesi izraisa šo uzvārdu patronīmiskā izcelsme. 1935. gadā to noskaidrot ir praktiski neiespējami, bet 1826. gada dvēseļu revīzijas materiāli atsevišķās draudzēs uzrāda interesantus faktus. Apkopojot iegūto informāciju, var secināt, ka Ērģemes draudzē gandrīz visus uzvārdus ar komponentu -sohn var uzskatīt par patronīmiskiem, jo uzvārds ir dots vai nu dzimtas vecākajam vīrietim, kuram ir attiecīgais tēvvārds, vai arī dažos gadījumos māju reālajam saimniekam ar šādu tēvvārdu. Retos gadījumos (piemēram, Jakobsons) pieņemtajā uzvārdā ietvertais priekšvārds ir īpašnieka vārds, nevis tēvvārds. Patronīmiskajiem uzvārdiem ar -sohn savā pētījumā par uzvārdu došanas tradīcijām Latvijā ir pieskāries arī Kristaps Upelnieks, analizējot atsevišķus populārākos patronīmiskos un depatronīmiskos uzvārdus un izdarot līdzīgus secinājumus (Upelnieks 1936: 272–274).

Samērā viennozīmīgi var secināt, ka Ērģemes draudzes muižās uzvārda ņēmēji vai uzvārda devēji apzinājās šo salikto uzvārdu cilmi un latviskoto personvārdu atbilstību svešas cilmes personvārdiem, jo, piemēram, Ērģemes muižā uzvārdu Girgensons ir pieņēmis Jura dēls. Priekšvārds Juris ir radies no priekšvārda Georgs (sk. Siliņš 1990: 187), kas radies no grieķu geōrgós ‘zemkopis, zemnieks’ (Kohlheim & Kohlheim 2007: 170).

Arī Opekalna draudzē lielākā daļa salikto uzvārdu ar priekšvārdu pirmajā daļā un vācu Sohn ‘dēls’ otrajā daļā ir patronīmiski. Tikai dažos gadījumos nav konstatēta neviena ģimenes locekļa saikne ar priekšvārdu, kurš ir saliktā uzvārda sastāvā. Tādi, piemēram, ir uzvārdi Janſohn Karvas muižā un Peterſohn Jaunrozes „Skripjos”. Tāpat kā Ērģemes draudzē, uzvārda ņēmēji vai uzvārda devēji ir apzinājušies saikni starp priekšvārdu latviskotajām formām un hipokoristikām un oriģinālvalodas formām, piemēram, uzvārds Hermanſohn ir dots Ērmaņa dēliem, uzvārds Jacobſohn – Jāka dēliem.

Otru no īpašvārdiem radušos uzvārdu apakšgrupu veido toponīmiskas cilmes uzvārdi. Uzvārdu saikne ar toponīmiem parādās vairākās grupās, kur viena no izteiktākajām ir hidronīmi.

Vidzemes uzvārdi sakrīt, pirmkārt, ar Vidzemes vai citas Latvijas teritorijas ezeru nosaukumiem, piemēram,

  •      Atpils, Atpilis – Atpilis, ezers Trikātas pag.,
  •      Baltezers, Baltezars – Baltezers, ezers Ādažu pag.,
  •      Bļodons – Bļodons, ezers Sausnējas pag.,
  •      Eniķis, Eniks – Eniķis, Eniķa ezers, ezers Apes pag.,
  •      Indzers, Inzers – Indzeris, ezers Alsviķu pag.,
  •      Kurelis, Kurēlis – Kurēlis, ezers Ērģemes pag.,
  •      Ludzis – Ludza ezers Stāmerienas pag.,
  •      Lukumietis, Lukumits, Lukumītis, Lūkumītis, Lūkumietis – Lukumītis, ezers Mārkalnes pag.,
  •      Rāķis, Rāks, Raks, Raaks – Rāķis, ezers Dikļu pag.,
  •      Seisums – Seisuma ezers, ezers Drustu pag.,
  •      Strante – Strantes ezers, ezers Brantu pag.,
  •      Vabulis – Vabulītis, ezers Vietalvas pag.
  •  

Otrkārt, sakritība vērojama arī ar upju nosaukumiem, piemēram,

  •      Abuls – Abuls, upe Valmieras raj.,
  •      Aģis, Agis, Āģis – Aģe, upe Vidzemē,
  •      Arons, Ārons – Arona, upe Madonas novadā,
  •      Braslis, Brasls – Brasla, divas upes Vidzemē,
  •      Danka – Danka, upe Vaidavas pag.,
  •      Liede – Liede, upe Gulbenes un Madonas novadā, Liedes strauts, strauts Inešu pag.

Vidzemes uzvārdi sakrīt arī ar citiem vietvārdiem, piemēram, Latvijas pilsētām (Gulbenis – Gulbene, Valmiers – Valmiera), citu valstu pilsētām (Maskavs – Maskava). Sakritību ar nelielām apdzīvotām vietām ir daudz, taču tur vērojama arī saikne ar mājvārdiem.

Piekrītot E. Bleses secinājumam, ka „paliek vēl daudzums atsevišķu jēdzienu, kas nav rubricējami stingri sēmasioloģiskās kategorijās, kā arī daudzie savā būtībā un nozīmē mums jau tagad vairs nesaprotamie vārdi” (Blese 1929: 130), vienas draudzes robežās ir iespējams meklēt uzvārdu atbilsmes gan izlokšņu un arhaiskajā leksikā, gan arī tuvākajās kontaktvalodās. Pēc zemnieku brīvlaišanas, kad notiek intensīva pārvietošanās gan viena kultūrvēsturiskā novada robežās, gan visas Latvijas teritorijas robežās, izsekot šiem procesiem daudzos gadījumos nav iespējams. Trūkstot katra uzvārda došanas protokolam, kā arī vēlāko uzvārdu maiņas iemeslu fiksējumiem, daudzi uzvārdi tā arī nebūs izskaidrojami. Iespējams, to pamatā ir arī kāds mākslīgi veidots vai pieraksta kļūdas rezultātā radies uzvārds.

Uz sākumu

Attēli no raksta "Vidzemes uzvārdi: lingvistiskais aspekts"

Vidzemes draudžu teritoriju lokalizācija 1899. gada Krievijas impērijas kartē

Uzvārds Neſin Alūksnes draudzes Alsviķu privātmuižas 1826. gada dvēseļu revīzijā

Uzvārds Mihlaisdehls Ērgļu draudzes Cirstu privātmuižas 1826. gada dvēseļu revīzijā

Uzvārds Kanneptehws Burtnieku draudzes Rencēnu privātmuižas 1826. gada dvēseļu revīzijā

Ieraksts par uzvārda maiņu (Schmidt > Kalējs) Ērģemes draudzes 1879. gada metriku grāmatā

Ieliktnis par uzvārda maiņu (Ādams-Ādamsons > Briedis) Ērģemes draudzes 1895. gada metriku grāmatā

Cesvainiešu Andreja un Karlīnes Reitmaņu dēls Rihards Aleksandrs

Mazsalacas pasta priekšnieks Jānis Lauznis ar dzīvesbiedri Elvīru 20. gadsimta 30. gadu sākumā

Gustavs Ore – koloniālpreču tirgotavas īpašnieks Mazsalacā, kopā ar ģimeni un veikala darbiniekiem dzimtajās mājās „Orēs” Valmieras apriņķa Mazsalacas pagastā 1934. gada vasarā (Valmieras muzejs, VlNM Inv. Nr. 37328_1)

Valkas apriņķa karte (Wegekarte des Walkschen Kreises mit den Kirchspiels- und Gutsgrenzen. [Riga]: Liv-Estländischen Landeskulturbureau: Jonck & Poliewsky (Jurjew-Dorpat: Lithogr. E. Berthelson), 1904)

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

Nospiediet uz attēla, ja vēlaties to palielināt vai lejuplādēt.


Vidzemes administratīvais iedalījums 2021. gadā

Vidzemes administratīvais iedalījums 1935. gadā

Izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos 1935. gadā

Plašākā apvidū koncentrētie uzvārdi

Vienā pagastā koncentrētie uzvārdi

Igauņu uzvārdu izplatība

Uzvārdi ar izskaņu -sons no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā

Vietvārdi uzvārdos

Vidzemes kultūras darbinieku un vēsturisku personu uzvārdu izplatība Vidzemē

Nospiediet uz saites "Apskatīt", ja vēlaties atvērt pielikumu.

Vidzemē nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Vidzemes pagastos

Vārdnīcā neiekļautie uzvārdi un to pieraksta varianti no 1826. gada tautskaites jeb dvēseļu (muižu) revīzijas materiāliem

 

Uz sākumu

Izmantotā literatūra un avoti

Pamatavoti

  • 1935 – 1935. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1308. fonds, 12. apr.

Citi avoti

  • 1420–1450 – Dunsdorfs, Edgars. Vecākā Latvijas zemesgrāmata. Zīle, 1965, 81.–103. lpp.
  • 1497 – Švābe, Arveds. Vidzemes tiesību vēstures avoti 1336.–1551. g. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1941, 44.–46. lpp.
  • 1564 – Švābe, Arveds. Urkunden [Kalsnava]. Vidzemes saimniecības vēstures avoti 1553.–1618. g. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1941, 249.–253. lpp.
  • 1582 – Švābe, Arveds. Das Wackenbuch von Bērzaune, Kalsnava un Mārciena, 1582. Vidzemes saimniecības vēstures avoti 1553.–1618. g. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1941, 3.–17. lpp.
  • 1585 – Bērziņš, J. Ērgļu un Turaidas pils saimniecība XVI gadu simteņa 80-tos gados. Valsts Archīva Raksti: Pētījumi. I. Rīga: Valsts Archīvs, 1935, 3.–55. lpp.
  • 1587 – Švābe, Arveds. Wackenbücher von Kalsnava, Bērzaune und Mārciena, 1587–1591. Vidzemes saimniecības vēstures avoti 1553.–1618. g. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1941, 31.–36. lpp.
  • 1582–1621 – Biezais, Haralds. Das Kirchenbuch der St. Jakobskirche in Riga, 1582–1621. Uppsala: Lundequistska bokhandeln; Wiesbaden: Otto Harrasowitz, 1957.
  • 1599 – Jakubowski, Jan, Kordzikowski, Józef, red. Rewizya Inflancka 1599 r. Polska XVI wieku pod wzgłędem geograficzno­statystycznym. Tom XIII. Inflanty. Część I. Warszawa, 1915.
  • 1601 – Švābe, Arveds. Die älteste schwedische Landrevision Livlands (1601). Latvijas Universitātes Raksti: Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes sērija, II sēj., Nr. 3 (1933), 337.–596. lpp.
  • 1638 – Dunsdorfs, Edgars. Vidzemes 1638. gada arklu revīzija. 1.–4. burtn. Latvijas vēstures avoti IV. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1938–1941.
  • 1826 – Vidzemes guberņas 1826. gada dvēseļu revīzijas saraksti. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 199. fonds, 1. apr. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/.
  • 1834, 1850, 1858 – Vidzemes guberņas dvēseļu revīzijas saraksti. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 199. fonds, 1. apr. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/.
  • 1897 – 1897. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2706. fonds, 1. apr. Pieejams: https://raduraksti.arhivi.lv/.

 

Vārdnīcas un citi avoti

    1. Ādamsons, Eduards, Kagaine, Elga. Vainižu izloksnes vārdnīca. A–M, N–Ž. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2000.
    2. Balode, Sarmīte, Jansone, Ilga. Kalnienas izloksnes vārdnīca. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2019.
    3. Balodis, Pauls. Ne tikai Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš... Latviešu personvārdu etimoloģiskās semantikas teorētiskais modelis un tā realizācija. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2018.
    4. Bahlow, Hans. Deutsches Namenlexikon. Suhrkamp Taschenbuch Verlag, 1985.
    5. Bušs, Ojārs, Siliņa-Piņķe, Renāte. Purgailis – putns, augs vai pārpratums? Baltistica, VII priedas, 2012, 45.–52. lpp.
    6. Bystroń, Jan Stanisław. Nazwiska Polskie. Lwów: Książnica-Atlas, 1936.
    7. Digitales Familiennamenwörterbuch Deutschlands (DFD). Mainz: Akademie der Wissenschaften und der Literatur. Pieejams: namenforschung.net.
    8. Insytut Języka Polskiego PAN. Nazwiska w Polsce. Pieejams: https://nazwiska.ijp.pan.pl/.
    9. Eesti Keele Instituudi isikunimeandmebaas. Tallinn: Eesti Keele Instituut. Pieejams: https:// keeleabi.eki.ee/isikunimed/index.php?t=A.
    10. Endzelīns, Jānis. Latviešu valodas gramatika. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība, 1951.
    11. Endzelīns, Jānis. Latvijas PSR vietvārdi. 1.–2. daļa. Rīga: LPSR ZA, 1956, 1961.
    12. Endzelīns, Jānis, Hauzenberga, Edīte. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. 1.–2. sējums. Rīga: Kultūras fonds; VAPP, 1934–1946.
    13. Gottschald, Max. Deutsche Namenkunde. Mit einer Einführung in die Familiennamenkunde von Rudolf Schützeichel. Berlin, New York: Walter de Gruyter, 2006.
    14. Kagaine, Elga, Raģe, Silvija. Ērģemes izloksnes vārdnīca. 1.–3. Rīga: Zinātne, 1977–1983.
    15. Igauņu-­latviešu vārdnīca. Pieejams: http://www.ee­lv.lv/lv/projekts.
    16. Karšu pārlūks [tiešsaiste]. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019. Pieejams: http://kartes.lgia.gov.lv/karte/ [skatīts 10.06. 2019.].
    17. Karulis, Konstantīns. Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I–II sēj. Rīga: Avots, 1992.
    18. Kohlheim, Rosa, Kohlheim, Volker. Duden – Lexikon der Familiennamen. Mannheim: Dudenverlag, 2008.
    19. Latviešu izlokšņu vārdnīca. Prospekts. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2005.
    20. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 8 sēj. Rīga: Zinātne, 1972–1996.
    21. Lietuvių pavardžių žodynas. I, II. Vilnius: Mokslas, 1985, 1989. Pieejams arī: http://pavardes.lki.lt
    22. Latvijas vietvārdu vārdnīca. 4 sēj.: Paeglis–Piķu­; Pilaci–Pracapole; Pracirika–Puožu; R; Saba–Sēža. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 2003, 2006, 2010, 2013, 2017.
    23. Lietuvių pavardžių žodynas [tiešsaiste]. Lietuvių kalbos institutas, 2012–2019. Pieejams: http://pavardes.lki.lt/ [skatīts 22.03.2022.].
    24. Lettus. Das ist Wortbuch Sampt angehengtem täglichem Gebrauch der Lettischen Sprache.. verfertigt Durch Georgivm Mancelivm Semgall. Erster Theil. Riga, 1638. Pieejams: http://senie. korpuss.lv/source.jsp?codificator=Manc1638_L.
    25. Lībiešu-­igauņu­-latviešu vārdnīca. Lībiešu valodas institūts. Pieejams: http://www.livones.net/ lingua/lv/vardnica/
    26. Menk, Lars. A Dictionary of German­-Jewish Surnames. Bergenfield, NJ: Avotaynu, 2005.
    27. Mīlenbahs, Kārlis. Latviešu valodas vārdnīca. Red., pap., turp. Jānis Endzelīns. 1.–4. sējums. Rīga: Kultūras fonds, 1923–1932.
    28. Lettisch~Deutsches Lexicon worinnen Der Lettischen Sprachen Gründe, Wörter, Bedeutung vnd Gebrauch in deutscher Sprachen gezeiget vnd erkläret werden. Sampt einer kurtzen Grammatica, wordurch Den Außländern ein rishtiger Weg gewiesen wird zur Erlernung der Lettischen Sprachen leichtlich zukommen. Gestellet vnd außgegeben von Johanne Langio, Pastoren zur Ober vnd Nieder~Bartaw in Curland. = Nīcas un Bārtas mācītāja Jāņa Langija 1685. gada latviski­vāciskā vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku. Pēc manuskripta fotokopijas izdevis un ar apcerējumu par Langija dzīvi, rakstību un valodu papildinājis E. Blese. Rīga, 1936.
    29. Rospond, Stanisław. Słownik nazwisk Śląskich. Cz. 1: A–F. Wrocław–Warszawa–Kraków, 1967; Cz. 2: G–K, Wrocław–Warszawa–Kraków– Gdańsk, 1973.
    30. Siliņš, Klāvs. Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne, 1990.
    31. Stender, G. F. Lettisches Lexikon. In zween Theilen abgefaset, und den Liebhabern der lettischen Litteratur gewidmet von Gotthard Friedrich Stender. Mitau, 1789. (Erster Theil. Lettisches Wörter~Lexikon; Zweyter Theil. Deutschlettisches Wörter~Lexikon.). Pieejams: http://reader. digitale­sammlungen.de/de/fs1/object/display/ bsb10589442_00002.html; http://reader. digitale­sammlungen.de/de/fs1/object/display/ bsb10589443_00002.html; http://www.lvva­ raduraksti.lv/lv/menu/lv/29/ig/40/ie/4901.html.
    32. Trautmann, Reinhold. Die altpreussischen Personennamen. 2. unveränderte Aufl. Göttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1974.
    33. Vietvārdu datubāze [tiešsaiste]. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2019. Pieejams: http://vietvardi.lgia.gov.lv/ [skatīts 10.06.2019.]
    34. Verzeichnis lettländischer Orstnamen. Herausgegeben von Hans Feldmann, Verlag von E. Bruhns, Riga, 1938.
    35. Wiedemann Ferdinand Johann. Ehstnisch-deutsches Wörterbuch. St. Petersburg: Commissionäre der Kaiserlichen Akademie der Wissenschaft, 1869.
    36. Zoder, Rudolf. Familiennames in Ostfalen. I, II. Hildesheim, 1968.
    37. Бірыла, Мікалай Васілевіч. Беларуская антрапанімія. 2. Прозвішчы, утвораные ад апелятыўнай лексікі. Мінск: Навука i тэхніка, 1969.
    38. Бірыла, Мікалай Васілевіч. Беларуская антрапанімія. Уласныя імёны, імёны­мянушкі, імёны па бацьку, прозвішчы. Мінск: Навука i тэхніка, 1966.
    39. Большой энциклопедический словарь [tiešsaiste]. Pieejams: https://www.vedu.ru/ bigencdic/.
    40. Словаръ современных русских фамилий. Москва: Астрепь, 2001.
    41. Сталтмане, Велта Эрнестовна. Латышская антропонимия. Москва: Наука, 1981.
    42. Сталтмане, Велта Эрнестовна. Материалы для словаря латышских фамилий = Materiāli latviešu uzvārdu vārdnīcai (manuskripts krievu valodā), 1120 lpp.
    43. Толковый словарь русского языка [tiešsaiste]. Pieejams: https://www.vedu.ru/expdic/.
    44. Унбегаун, Борис. Русские фамилии. Москва: Прогресс, 1989.

Uz sākumu

Paziņojums par sīkdatnēm

Mūsu tīmekļa vietnē izmantotas sīkdatnes, lai uzlabotu Jūsu lietošanas pieredzi un lai mēs izprastu Jūs kā mūsu vietnes apmeklētājus. Turpinot lietot mūsu tīmekļa vietni, Jūs piekrītat mūsu tīmekļa vietnes lietošanas noteikumiem.

Jūs varat sniegt mums savu piekrišanu šo sīkdatņu izmantošanai, nospiežot „Piekrītu”, kā arī jebkurā brīdī atcelt vai pielāgot to, lietojot saiti Sīkdatņu iestatījumi.

Ja piekrītat šo papildu sīkdatņu izmantošanai, lūdzu, atzīmējiet savu izvēli: