Latgale

Ievadraksti

• Ilmārs Mežs – Uzvārdu saknes meklējot
• Muntis Auns – Latgales uzvārdu veidošanās vēsturiskais fons
• Otīlija Kovaļevska – Kas pirmais – uzvārds vai vietvārds? Uzvārdu veidošanās Latgalē un to saistība ar vietvārdiem
• Anna Stafecka – Latgaliešu uzvārdi: lingvistisks ieskats

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

• Latgales administratīvais iedalījums 2008. gadā
• Latgales administratīvais iedalījums 1935. gadā
• Izplatītākie uzvārdi Latgales pagastos 1935. gadā
• Plašākā apvidū koncentrēti uzvārdi
• Vienā pagastā koncentrēti uzvārdi
• Koncentrētas un izkaisītas izplatības uzvārdi
• Uzvārdi ar izkaisītu (dispersu) izplatību
• Uzvārdi ar izteiktu koncentrāciju
• Uzvārdi ar vairākiem koncentrētas izplatības areāliem
• Uzvārdu Kaira, Kairišs pārvietošanās no iespējamās izcelsmes vietas – Svariņu pagasta Kairišiem
• Uzvārdu Speila un Zeiza izplatība agrākajā Asūnes pagastā 1772. gadā
• Nautrānu voitistes uzvārdi un vietvārdi 16.–18. gs. revīziju materiālos

Izmantotā literatūra un avoti

Latgalē nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Latgales pagastos 

Ilmārs Mežs

Uzvārdu saknes meklējot

Pēdējā laikā arvien palielinās cilvēku interese par savu izcelsmi, senčiem un dzimtas vēsturi, un uzvārdi šajos meklējumos bieži ir galvenais pieturas punkts. Paaudzēm ejot, mainās vārdu mode, bet uzvārdi ir daudz noturīgāki – ja reiz tas ir iegūts, mainīts tiek reti. Reizumis cilvēki, kas sāk interesēties par savu vecvecāku izcelsmi, īsti nezina, kur kaut ko meklēt, īpaši, ja nav vairs arī zinošu radinieku. Latvijas arhīvi glabā daudz informatīvu materiālu, tostarp arī visu Latvijas iedzīvotāju ģimeņu un personu sarakstus no 1935. gada tautas skaitīšanas, 1941. gada iedzīvotāju reģistrācijas, kā arī vairumu baznīcu grāmatu. Ir saglabātas arī 1897. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas gandrīz par visiem Latgales iedzīvotājiem. Tomēr, lai jebkuru faktu atrastu arhīvos, ir jāzina, kurā pagastā vai draudzē to meklēt, un te nu varēs palīdzēt šī grāmata. Gadījumā, ja uzvārds ir bijis sastopams Latgalē, varēs atrast pagastus, pat ciemus, kur bijuši koncentrēti šī uzvārda īpašnieki. Turklāt šis saraksts noderēs par avotu daudziem pētniekiem, lai iegūtu ziņas par uzvārdiem un to izplatību. Tas ļaus pievērsties citiem onomastikas aspektiem. Šī uzvārdu saraksta unikalitāte ir tā, ka tas veidots, veicot izrakstus par visām Latgales ģimenēm, kas attiecīgajā vietā reģistrētas tautas skaitīšanas laikā 1935. gada 12. februārī. Nevienā citā Latvijas uzvārdu pētījumā līdz šim nav izmantoti arhīvu avoti ar visu iedzīvotāju uzvārdiem tik plašā apjomā, kas kopumā aptver ziņas gandrīz par visiem Latgales iedzīvotājiem.

Kurzemes un Vidzemes latviešiem uzvārdi 19. gs. 20. un 30. gados tika piešķirti masveidā, kaut atsevišķām dzimtām uzvārdi ir bijuši jau daudz senāk. Latgalē dzimtbūšanu atcēla vēlāk, un agrāk valdīja uzskats, ka tāpēc Latgalē arī uzvārdus daudziem piešķīra vēlāk – pēc 1861. gada. Tomēr izrādās, ka Latgalē uzvārdi ir daudz senāki nekā pārējā Latvijā un tie reģistrēti dažādos dokumentos. 17. gs. un īpaši 18. gs. reģistros (muižu revīziju protokolos un inventāra sarakstos) ir sastopams vairāk nekā 700 vēl šobrīd attiecīgajos pagastos izplatīto uzvārdu. 1897. gada tautas skaitīšanā Latgalē vēl gan ir sastopamas retas ģimenes bez uzvārdiem, taču pārsvarā tās ir vecticībnieku ģimenes, un kopējais pie šādām ģimenēm piederošo iedzīvotāju skaits nepārsniedz pat 1 % no visiem Latgales iedzīvotājiem.

Pēc piecus gadus ilgušā darba arhīvā ir izdevies sagatavot šo gandrīz 4000 latgaliešu uzvārdu sarakstu, katram no tiem dodot izplatības raksturojumu, daudziem arī nozīmes skaidrojumu. Vēl gandrīz 1900 reti sastopami uzvārdi ir tikai nosaukti 2. pielikumā, neminot to izplatības vietu un skaitu.

Kā galvenais avots uzvārdu saraksta veidošanai izmantotas 1935. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas, kuras ir pilnībā saglabātas par visu Latviju, tostarp par visu Latgali. Šīs ģimeņu vai mājsaimniecību uzskaites lapas, sakārtotas pa pagastiem, glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva 1308. fonda 12. aprakstā, ar lietu numuriem 14055.–14235. Savukārt 1941. gada iedzīvotāju reģistrācijas uzskaites lapas nav tik pilnīgas, jo zināmas iedzīvotāju daļas vairs nebija – to vidū uz Sibīriju izsūtītie, apcietinātie, aizbēgušie vai nogalinātie. 1897. gada tautas skaitīšanas lapas nav saglabātas aptuveni par 10 % Latgales iedzīvotāju, lielākie robi ir tagadējā Svariņu un Pildas pagastā. Tomēr, šo sarakstu gatavojot, ir izskatītas arī visas saglabājušās 1897. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas, kas ļāva precizēt dažu uzvārdu agrāko rakstību un sākotnējo izplatību. Turklāt daži desmiti retāk sastopamu uzvārdu, kas tika konstatēti 1897. gadā, vairs neparādās 1935. gada skaitīšanā, piemēram, Rudzusīki nebija vairs savā „dzimtajā” Dricānu pagastā, bet gandrīz pilnībā bija pārceļojuši uz Gaigalavas pagastu un arī Sibīriju. Šādiem retākiem uzvārdiem, kuru īpašnieku skaits ir tikai daži desmiti, arī migrācijas procesi var kardināli mainīt izplatību, jo toreizējās lielajās saimēs nereti bija pat 10 un vairāk cilvēku. Tāpēc pie šādiem uzvārdiem ir minēts, ka 1935. gada datos to īpašniekus nav izdevies atrast, bet 1897. gadā tie ir bijuši.

Šajā izdevumā visa uzvārdu statistika ir apkopota par Latgales vēsturisko teritoriju – bijušajiem Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķiem, kā arī Abrenes (1935. gadā Jaunlatgales) apriņķa mūsdienu Latvijā palikušo daļu (jeb bijušo Balvu rajonu). Vienīgā atkāpe no šīs Latgales vēsturiskās teritorijas ir četri Daugavpils apriņķa ziemeļrietumu pagasti ar luterticīgo iedzīvotāju pārsvaru ap Krustpili un Pļaviņām, kas atbilst tagadējiem Aiviekstes, Krustpils, Variešu, Kūku, Vīpes pagastiem un Mežāres pagasta rietumdaļai. Šie pagasti daudzējādā ziņā neiekļaujas Latgalē – gan etnogrāfiskajā un izlokšņu ziņā, bet visvairāk tieši valdošās luterticības ziņā. Līdz ar to šejieniešu uzvārdi piekļaujas Vidzemes uzvārdiem. Izplatītākie minēto pagastu iedzīvotāju uzvārdi bija Bērziņš, Kalniņš, Ozoliņš, Liepiņš, Kļaviņš u. tml., kas Latgalē ir sastopami salīdzinoši reti, un šajos pagastos gandrīz nav latgaliešiem raksturīgo uzvārdu. Tāpēc šo pagastu uzvārdus varēs atrast Vidzemes uzvārdu sējumā. Sarakstā iekļautas arī Ošupes un Mežāres pagastu daļas, kuras pirms kara atradās attiecīgi Barkavas un Atašienes pagastu robežās. Savukārt Abrenes novada sešu pagastu iedzīvotāji ir pārsvarā pareizticīgie krievi, bet turienes latvieši vairumā ir neseni iebraucēji, izņemot vietējos pareizticīgos latviešus Purvmalas pagastā, kuru uzvārdi tomēr neatšķīrās no apkārtējiem krievu uzvārdiem.

Lai lasītājam atvieglotu uztveri, uzvārdu izplatības statistika ir dota atbilstoši mūsdienu pagastu teritoriālajam iedalījumam. Pirmskara pagasti Latgalē bija daudz lielāki nekā mūsdienās un dažkārt arī teritoriāli neloģiski, piemēram, vēsturiskā Makašānu pagasta ciemi atradās šaurā un grūti izsekojamā joslā no mūsdienu Nautrānu pagasta, caur Ilzeskalna, Dricānu un Veremu pagastu līdz Greiškānu pagastam. Mūsdienu pagasti ir teritoriāli daudz kompaktāki – to robežās pirms kara dzīvoja vidēji apmēram 2–4 tūkstoši iedzīvotāju, turpretī dažos vēsturiskajos pagastos iedzīvotāju skaits pārsniedza pat 10 tūkstošus, un tie aptvēra trīs vai pat piecu mūsdienu nelielo pagastu teritorijas vai to daļas. Turklāt mūsdienu pagastu novietojumu un to robežas lasītājiem būs daudz vieglāk atpazīt. No mūsdienu pagastiem platības ziņā vismazākais Kupravas pagasts nav izdalīts atsevišķi, bet ir iekļauts Susāju pagastā, jo tas tika izveidots ap 1971. gadā uzcelto drenu cauruļu rūpnīcu, un tajā gandrīz nebija senāku apdzīvotu vietu, līdz ar to nebija iespējams izveidot vēsturisko iedzīvotāju uzvārdu sarakstu. Lai atvieglotu orientēšanos mūsdienu un vēsturisko pagastu teritorijā, lasītājs grāmatas iekšējā vākā atradīs 1935. gada pagastu robežas un mūsdienu situāciju. Tagadējais iedalījums ļaus arī pētniekiem salīdzināt uzvārdu vēsturisko izplatību ar mūsdienām. 

Šajā sarakstā nav iekļauti krievu, ebreju, vāciešu un citu senāku vai mazāk senu ieceļojušu iedzīvotāju grupu uzvārdi, kā arī luterticīgo vai pareizticīgo latviešu ieceļotāju uzvārdi, kuru lielais vairums Latgalē apmetās tikai dažas paaudzes pirms 1935. gada tautas skaitīšanas. Šiem uzvārdiem nepieciešams atsevišķs papildu pētījums. Katrai personai tautas skaitīšanas lapās līdzās uzvārdam ir minēta arī tautība un ticība, kas ļauj precīzi nodalīt citu grupu indivīdus. Tā kā bieži robeža starp katoļticīgajiem latgaliešiem un katoļticīgajiem poļiem vai baltkrieviem bija visai neskaidra (vieniem un tiem pašiem cilvēkiem dažādās skaitīšanās varēja tikt reģistrētas visas trīs tautības), šie uzvārdi ir iekļauti sarakstā, īpaši tāpēc, ka daļa no tiem ir ar baltisku sakni. Savukārt nedaudzo pareizticīgo autohtono latgaliešu ciemu (kuri atrodas uz ziemeļiem no Viļakas, piemēram, Ņemecku, Repkovas, Bliņicas, Sosnīcu, Černovas un Kozīnes) iedzīvotāju uzvārdi ir iekļauti, jo viņi bieži sajaukušies ar katoļticīgajiem latgaliešiem, un viņus nošķirt nebūtu mērķtiecīgi. Vairāk par Latgales vietējo iedzīvotāju mainīgo etnisko pašapziņu var lasīt Marģera Skujenieka un Franča Kempa darbos.

Kā jau iepriekš minēts, lai iegūtu ziņas par sarakstā ievietotajiem gandrīz 4000 uzvārdiem, ir veikti izraksti no visām 1935. gada tautas skaitīšanas ģimeņu lapām, kas attiecas uz Latgales teritoriju, kopumā izskatot daudzus desmitus tūkstošu dokumentu lapu. Visas apdzīvotās vietas, par kurām ir veikts uzvārdu apkopojums, ir pārceltas no pirmskara administratīvā iedalījuma pašreizējo pagastu robežās. Katrā pagastā ir izrakstīti tie uzvārdi, kas bija sastopami biežāk nekā viens nejaušs ieceļotājs – lai uzvārdam būtu vismaz pieci tā īpašnieki, kaut reizēm šis minimums ir samazināts. Visbeidzot iegūtie uzvārdi salīdzināti ar mūsdienās pieņemto uzvārdu rakstību, un pēc iespējas apvienotas viena uzvārda dažādas versijas – piemēram, Circens ir bijis pierakstīts arī kā Cērcins, Circenis, Cērcinis, Circans utt. Par izšķirošo argumentu, apvienojot vairākus viena uzvārda variantus vai līdzīgus uzvārdus, tika izmantots to izplatības princips. Ja vienā pagastā vai tuvējos pagastos bija sastopamas abas uzvārda versijas, tas tika uzskatīts par vienu uzvārdu, savukārt, ja līdzīgi uzvārdi bija sastopami citā Latgales apvidū, tad tie tika uzskatīti par atsevišķiem uzvārdiem. Lielai daļai latgalisko uzvārdu ir fiksēta latgaliskā un literārās valodas forma, piemēram, Znūteņš un Znotiņš, Zeiļa un Zeilis, Miurinīks un Mūrnieks, Malnačs un Melnacis, Dorziniks un Dārznieks utt. 1897. gada skaitīšanā bija sastopamas gandrīz tikai latgaliskās uzvārdu versijas, bet 1935. gadā daļa uzvārdu jau bija literarizēta. Mūsdienās uzvārdu latgaliskās formas pat paliek mazākumā. Literarizētas ir, piemēram, uzvārdu galotnes: Jaškulis (latg. Jaškuļs), Pokulis (latg. Pokuļs), Prekelis (latg. Prekeļs) u. c. Nedaudzi uzvārdi joprojām ir sastopami tikai latgaliskajā versijā (Leikums, Klīdzējs, Opolais, Seilis, Strods u. c).

Daži Latgales uzvārdi sava skanējuma dēļ pārējiem Latvijas iedzīvotājiem dažkārt izraisa smaidu vai apjukumu – Mulkis, Diršs, Bluss, Ciukmačs, Mizišs, tomēr šādu divdomīgu uzvārdu nav vairāk kā citos Latvijas novados, turklāt dažiem nozīme visai atšķiras no literārās valodas, piemēram, Diršs salīdzināms ar liet. dirsė ‘lāčauza’, uzvārds Mizišs saistāms ar izl. mīži ‘mieži’, Mulkis – ar baltkr. мулки ‘cieta zeme, kuru grūti art, rakt’ utt.

VISI UZVĀRDI IR SAKĀRTOTI ALFABĒTA SECĪBĀ, TIEM SEKO SKAITLIS, KURŠ NORĀDA CILVĒKU SKAITU AR ATTIECĪGO UZVĀRDU, KAS LATGALĒ TIKA REĢISTRĒTI 1935. GADA TAUTAS SKAITĪŠANAS UZSKAITES LAPĀS. TĀLĀK SEKO UZVĀRDA IZPLATĪBAS APRAKSTS, MINOT MŪSDIENU PAGASTUS, IESPĒJU ROBEŽĀS ARĪ KATRA UZVĀRDA ĪPAŠNIEKU SKAITU ATTIECĪGAJĀ PAGASTĀ, IZTEIKTAS KONCENTRĀCIJAS GADĪJUMOS MINĒTS ARĪ CIEMS (APDZĪVOTA VIETA) AR VISLIELĀKO ŠĪ UZVĀRDA ĪPAŠNIEKU SKAITU. JA PIE PAGASTA NETIEK PAPILDUS DOTS SKAITLIS, TAD VISI MINĒTIE UZVĀRDI IR SASTOPAMI ŠAJĀ VIENĀ PAGASTĀ, BET – JA TIEK MINĒTI VAIRĀKI PAGASTI, NENORĀDOT UZVĀRDA ĪPAŠNIEKU SKAITU KATRĀ NO TIEM, SADALĪJUMS STARP PAGASTIEM IR APTUVENI LĪDZĪGS. GADĪJUMOS, KAD 1935. GADĀ UZVĀRDS NAV REĢISTRĒTS, AIZ UZVĀRDA DOTS CIPARS 0.

Lielai daļai latgaliešu uzvārdu ir skaidri izteikta izplatības koncentrācija vienā vai vairākos pagastos, kas tad arī netieši norāda uz šī uzvārda vēsturiskās izcelsmes vietu. Nereti uzvārds sakrīt ar ciema nosaukumu, kas bijis pirmais – uzvārds vai ciema nosaukums –, joprojām ir diskutējams jautājums (plašāk par to skat. Otīlijas Kovaļevskas rakstā). Tā vairums Butānu dzīvoja Butānos, Ciukori Ciukoros, Čeirāni Čeirānos, Kotāni Kotānos un Regžas Regžos. Tomēr vēl vairāk ir tādu uzvārdu, kuri attiecīgajā ciemā ar tādu pašu nosaukumu ir palikuši mazāk nekā citos tuvējos ciemos. Visbeidzot ir daži uzvārdi, kuriem nav nekādas saistības ar tāda paša nosaukuma ciemiem – piemēram, Pildas pagasta Boldānos neviens Boldāns nav dzīvojis, bet šis uzvārds ir bijis izplatīts pavisam citā Latgales rajonā – Baltinavas un Briežuciema pagastā, kur savukārt nav neviena ciema ar līdzīgu nosaukumu. Arī Bambāni nedzīvoja Nirzas pagasta Bambānos, bet gan Naujenes un Nautrānu pagastā.

Pēc izplatības raksturojuma bieži ir dotas piezīmes par uzvārda fiksējumiem senākajos vēstures avotos, galvenokārt sākot ar 1599. gada muižu revīzijas materiāliem. Tomēr lielā apjoma dēļ tas nav veikts konsekventi pie visiem revīzijās minētajiem uzvārdiem. Iespēju robežās ir mēģināts šķetināt uzvārdu nozīmes motivāciju, meklējot attiecīgos izlokšņu vārdus, kas varētu būt uzvārda pamatā, apkopojot radniecīgu uzvārdu cilmi no lietuviešu un poļu avotiem, galvenokārt uzvārdu vārdnīcām (skat. literatūras sarakstu). Tas ir grūts un drosmīgs darbs, ko veikušas Anna Stafecka un Otīlija Kovaļevska. Iespējams, citiem pētniekiem būs arī atšķirīgi viedokļi par viena vai otra uzvārda nozīmes motivāciju.

Vidējā Latgales pagastā bija sastopams ap 300 uzvārdu, bet dažos pat pāri 500, maksimumu sasniedzot Rugāju (820), Silmalas (714) un Maltas (601) pagastā. Toties nelielos kompaktos pagastos uzvārdu skaits bija ap simtu, piemēram, Aulejā tikai 95. Latgales pagastos vidēji bija krietni vairāk iedzīvotāju ar to pašu uzvārdu nekā citur Latvijā. Vidējais pagasta iedzīvotāju skaits ar vienu uzvārdu bieži bija 8–13. Vismazākais tas bija Tilžas un Bērzkalnes pagastā (6), bet vislielākais – Aulejas (32) un Biķernieku (22) pagastā. Citur Latvijā tas reti pārsniedza 10, un parasti pagastā vidēji bija pieci cilvēki ar vienādu uzvārdu. Dažos pagastos bija viens īpaši izplatīts uzvārds – piemēram, Vecumu pagastā 26 % no visiem iedzīvotājiem bija Kokoreviči, Medņevas pagastā 16 % bija Logini, Briežuciema pagastā 14 % no visiem iedzīvotājiem bija Ločmeļi. Tomēr parasti Latgales pagastos visizplatītākais uzvārds bija apmēram 5 % no visiem pagasta iedzīvotājiem, bet viszemākais rādītājs (Sakstagala un Lazdukalna pagastā zem 2 %) jau sakrīt ar daudzu citu novadu izplatītāko uzvārdu statistiku. Līdzīga ir aina, nosakot 10 izplatītākos uzvārdus – vidēji tie ir apmēram 25 % no visiem Latgales pagastu iedzīvotājiem. Tomēr dažos pagastos ir vērojama īpaši izteikta izplatīto uzvārdu koncentrācija, kur pirmie 10 uzvārdi ir sastopami vairākumam pagasta iedzīvotāju (Briežuciemā 66 %, Aulejā 63 %, Barkavā 52 %, Murmastienē 51 %, Šķilbēnos un Medņevā 50 %). Toties Latgalē netrūka arī pagastu, kuros izplatītākie 10 uzvārdi veidoja tikai 11–15 % no attiecīgā pagasta iedzīvotājiem, kas atbilst pārējo Latvijas novadu iezīmēm. 

Latgaliešu, tāpat kā pārējo latviešu, uzvārdiem vairumā gadījumu ir galotne -s, sieviešu dzimtē -a, piemēram, Gailums/-a, Soms/-a, Orups/-a, Zeps/-a, Cipruss/-a, Kluss/-a. Sarakstā dotas vīriešu dzimtes formas, kā tas arī visbiežāk minēts tautas skaitīšanas lapās.

Daļa uzvārdu ir kopdzimtes vārdi un beidzas ar galotni -a, piemēram, Cirša, Dubra, Geiba, Ļaksa, Ņukša, Šļakota, Vonda un Zeiza. Šādu uzvārdu skaits ir 5 %. Vīriešu dzimtes uzvārdu galotne -a rakstīta arī aiz mīkstā līdzskaņa gadījumos, kad, šķiet, rakstītāji tā centušies atspoguļot galotnes -ä skaņu, kas poļu valodā rakstītajos dokumentos rādīta ar -ia un ir tuvāka vietējai izrunai (Berņa, Cauņa, Češļa, Prikņa, Zlidņa, Vaišļa u. c.). Ir konstatēti 25 uzvārdi, kas beidzas ar -ņa, un vēl mazāk – 18 uzvārdi, kas rakstīti ar -ļa. Vēl ir 46 uzvārdi, kuri rakstīti ar -e, piemēram, Bleive, Raudive. Citos gadījumos ä skaņu mēģināts rādīt ar ja (Tjarve, Vjakse), kaut gan tuvāk patiesībai būtu to rādīt ar e (Sekste, Supe u. tml.).

Daļai latgalisko uzvārdu arī vīriešu dzimtē agrāk dokumentos rakstīta galotne -e (-a), mūsdienās reizumis to mēdz atveidot ar galotni -is, piemēram, Presņa un Presnis, Žvirbļa un Žvirblis, Zlidņa un Zlidnis, Biruļa un Birulis, Vaišļa un Vaišlis, Vedļa un Vedlis. Vēl citiem uzvārdiem bija poliskā izskaņa -išs – Pumpišs, Bebrišs, Ūdrišs un Gailišs, ko dažkārt aizstāj ar Pumpiņš, Bebris, Ūdris un Gailis vai Gailītis.

Visizplatītākā latgaliešu uzvārdu izskaņa ir -āns (daļā pagastu arī -ans). Tādu kopumā ir ap 14 % no kopējā uzvārdu skaita un 18 % no cilvēku skaita. Jāpiebilst, ka arī Sēlijā ir ļoti izplatīta šādu uzvārdu izskaņu koncentrācija, mazākā apjomā tā vērojama Malienā, bet citur sastopama reti vai nav nemaz. Jāpiebilst, ka daži uzvārdi, kas saskaņā ar latviešu valodas pareizrakstības normām tiek atveidoti ar piedēkli -an- un galotni -s, ir vāciskas cilmes uzvārdi (Deičmans, Dreimans, Ertmans, Gertmans, Leimans, Ruhmans, Štokmans) vai arī krieviskas izcelsmes – Barans, Ivans, Kuzmans un Stakans, bet absolūtais vairākums ir latviešu uzvārdi.

Nākamā lielākā grupa ir uzvārdi ar izskaņu -lis (atbilst izlokšņu -ļs, kļūdaini rakstīti ar -ls), bieži vienam uzvārdam rakstībā sastopami visi trīs varianti – Bartulis, Bartuls un Bartuļs vai Prikulis, Prikuls un Prikuļs, kā arī Ruskulis, Ruskuls un Ruskuļs. Arī šo galotņu grupas uzvārdi lielākoties ir latgaliskas izcelsmes. Šādu uzvārdu kopskaits ir 11 %. Līdzīgi ir ar izskaņu -nis – Dzenis, Bernis, Igaunis, Livmanis, Melnis, Salmanis un Valainis. Daudzi no šiem uzvārdiem senāk (1897. gadā) pierakstīti ar galotni -a un mīkstu līdzskani pirms tās, piemēram, Dekšņa, Meļņa un Berņa. Kopā ir 69 šādi uzvārdi 4400 īpašniekiem. Izplatīti ir uzvārdi ar -rs un -ris – kopskaitā 235 uzvārdi ar 15 000 to īpašnieku, piemēram, Aišpurs, Bondars, Čevers, Gavars, Pastars, Sondors, Babris, Ivdris, Vingris. Nedaudziem šīs grupas uzvārdiem ir vāciska sakne – Beķers, Bremers, Brīvers, Brūders, Burmistrs, Gipters, Junkurs, Majors, Maklers, Melders, Mulers, Revizors un Slesers. Latgalē – salīdzinājumā ar citiem Latvijas novadiem – ir vismazāk vāciskas izcelsmes uzvārdu.

Daudziem uzvārdiem ir poliskās izskaņas -skis, -ckis un -ičs, piemēram, Bukovskis, Kozlovskis, Laganovskis, Lipskis, Ostrovskis, Giruckis, Mežeckis, kā arī Blaževičs, Kokorēvičs, Juhņevičs un Stankevičs. Pirmo uzvārdu ir 10 %, bet otro 5 %. Skaitliski daudz mazāka uzvārdu grupa ir ar krieviskajām izskaņām -ovs un -evs, piemēram, Bogdanovs, Gabranovs, Konovalovs, Šakurovs, Andrejevs, Grabeževs un Rudņevs. Šādu uzvārdu skaits ir 4 %.

Daļa uzvārdu beidzas ar -ins, piemēram, Bratuškins, Jakuškins, Širins, vairums šādu uzvārdu ir latgaliski – Kokins, Vucins – un nav mainīti uz literārās valodas izskaņu -iņš.

Latgaliešu uzvārdu vidū ir visai daudz literarizētu uzvārdu ar izskaņu -iņš senākās izskaņas -eņš vietā, uzvārdi ar šādu izskaņu ir bieži izplatīti pārējā Latvijā, piemēram, Eriņš, Kudiņš, Līpiņš, Pauliņš, Rusiņš un Stepiņš, to skaits sasniedz 123.

Visā Latvijā ir izplatīti uzvārdi ar izskaņu -nieks, Latgalē ir atbilstošais fonētiskais pārveidojums -nīks, kas cittautiešu rakstītajos dokumentos kļūdaini atveidots kā -niks (uzvārdi ar izskaņu -niks). Pavisam ar šo izskaņu konstatēts 171 uzvārds 8850 īpašniekiem, piemēram, Apšiniks, Dorziniks, Patmalniks.

Šķiet, tikai Latgalē ir sastopami uzvārdi ar polisko -išs – Čivčišs, Gailišs, Rudzišs un Tukišs. Pavisam ir 155 šādi uzvārdi. Latgaliskas izcelsmes ir arī uzvārdi ar -čs, (-ķis > -čs, līdzīgi kā, piemēram, kaķis un kačs), piemēram, Breņčs, Zeļčs, Garaņčs un Aņčs. Puse no uzvārdiem ar -čs ir īsi – vien četri vai pieci burti, piemēram, Čačs, Čečs, Jačs, Ječs, Račs, Ručs, Točs, Tučs, Určs un Začs. Kopā ir 94 šādi uzvārdi. Līdzīgi ir uzvārdi ar -žs – Grebežs, Linužs, Kaupužs, Sprūdžs un Kolužs. Šādu uzvārdu kopskaits ir 82.

Dienvidaustrumu Latgalē gar Baltkrievijas robežu sastopami uzvārdi ar baltkrievisku izskaņu -oks, piemēram, Filipenoks, Jakušenoks, Joničonoks, Kovaļenoks, Minčenoks. Šādu uzvārdu skaits ir 68.

Raksturīga arī izskaņa -uks, piemēram, Boltruks, Kipļuks, Memļuks, Piļpuks, Vaičuks, Zeiļuks, Aiduks, Jašuks, Romančuks un Tretjuks.

Vēl pamanāma grupa ir nelokāmie uzvārdi ar -o, no kuriem daļai ir paralēlvarianti ar izskaņu -a, piemēram, Balaška un Balaško, Iliška un Iliško, bet vairumam biežāk tikai galotne -o, piemēram, Umbraško, Baško, Puzo, Račko, Naļivaiko.

Tāpat izdalāmas divas uzvārdu grupas. Viena no tām ir uzvārdi ar -ka, piemēram, Balalaika, Kalinka, Bronka, Bauska, Mileika, Plotka un Strupka, otra ir uzvārdi, kas beidzas ar -ška, piemēram, Armuška, Briška, Dzanuška, Juška, Stūriška, Cimoška. Vēl ir 21 uzvārds, kam ir izskaņa -uns vai -ūns, piemēram, Badūns, Dinduns, Gedzuns, Misjuns, Sarguns, Trasuns un Tabūns.

Ir arī 19 uzvārdi, kas beidzas ar -gs, – Borgs, Drelings, Pirags, Pontags, Vanags un Rogs. Reti uzvārdi beidzas ar -bs – Dzalbs, Aprubs, Skrebs un Skabs – kopā 10 uzvārdi. Līdzīgi neliela grupa ir uzvārdi ar -cs – Brics, Drics, Andrucs un Kreics. Kopā ir 15 šādi uzvārdi. Tāpat ir maz uzvārdu ar -ds – Guds, Strods, Vaivads, Brids un Tarvids. Šādu uzvārdu ir 17.

Grāmatai ir īpaši sagatavotas vairākas uzvārdu izplatības kartes, kas sniedz ieskatu Latgales uzvārdu ģeogrāfijā un ļauj uzskatāmāk noteikt to iespējamās izcelsmes vietas.

Sešās kartēs (1., 2., 3., 4., 5. un 6. kartē 1. pielikumā) ir attēlota atsevišķu Latgales uzvārdu sastopamība pēc 1935. gada skaitīšanas datiem. Uzvārdi atspoguļoti mūsdienu pagastu robežās. Vairums Latgales uzvārdu ir izteikti koncentrēti vienā vai vairākos tuvējos pagastos, ietverot pašus izplatītākos uzvārdus ar personu kopskaitu virs tūkstoša vai tuvu tam. Piemēram, Ločmeļu bija īpaši daudz Ziemeļlatgalē – Baltinavas, Salnavas un Briežuciema pagastā – un mazākā skaitā arī citos tuvākajos pagastos, savukārt Kokini izteikti koncentrējās Dienvidlatgalē ap Daugavpili – Naujenes, Līksnas un Vaboles pagastā. Daudzu uzvārdu koncentrācija acīmredzot turpina saglabāties arī mūsdienās, tikai migrācijas procesi daudzus uzvārda īpašniekus ir pārcēluši uz Rīgu un citiem Latvijas novadiem, pēdējā laikā arī uz ārzemēm.

Samērā nedaudziem Latgales uzvārdiem raksturīga izkaisīta izplatība, un tie salīdzinoši vienādā skaitā sastopami daudzos Latgales pagastos. Piemēram, Leitāni un Ostrovski sastopami visos bijušajos rajonos. Pārējā Latvijas teritorijā šādu izkaisītu uzvārdu, kuri bija sastopami teju vai katrā pagastā un noteikti visos Latvijas apriņķos vai rajonos, ir daudz vairāk (Bērziņš, Kalniņš, Jansons, Ozoliņš, Freimanis, Krūmiņš u. c.).

Nedaudziem uzvārdiem ir vērojami vairāki izplatības areāli. Piemēram, Kravaļi lielā skaitā bija koncentrējušies Kubulu pagastā un ap Balviem, bet tikpat daudz bija sastopami arī Isnaudas pagastā un ap Ludzu un Kārsavu, atstājot daudzus pagastus pa vidu tukšus. Līdzīgi arī Brokāni īpaši daudz reģistrēti Kaunatas pagastā un tā apkārtnē, bet otrs areāls izveidojies ap Viļaku Latgales tālākā ziemeļu stūrī.

Daudzi Latgales uzvārdi sastopami gandrīz vienīgajā savas iespējamās izcelsmes pagastā, nereti tikai dažas ģimenes izceļojušas uz kādu tuvējo pagastu. Tā Pugeji atrodami tikai Liepnas pagastā, Piļkas – Dricānu, Ruduši – Blontu, Sjakstes – Nirzas, Dukuļi – Rundānu un Gruguļi – Turku pagastā.

 Grāmatas lasītājs, izmantojot vārdnīcā piedāvātos statistikas datus, varēs pats izveidot arī savas uzvārdu kartes par citiem uzvārdiem.

Kā redzams, vairākiem uzvārdiem nav pierakstīta to nozīme. Tas ir darbs nākotnē, jo šī grāmata ir sākums ne tikai Latgales, bet arī visas Latvijas daudzveidīgo uzvārdu apzināšanā.

Muntis Auns

Latgales uzvārdu veidošanās vēsturiskais fons

Latviešu uzvārdu veidošanās parasti asociējas ar uzvārdu došanu Vidzemes un Kurzemes zemniekiem 19. gs. pirmajā pusē pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Vidzemē uzvārdi doti 1822.–1826. gadā, Kurzemē – 1832.–1834. gadā, bet līdz tam uzvārdi bija augstāko kārtu un brīvo ļaužu privilēģija. Nereti šī situācija mehāniski attiecināta arī uz Latgali, saistot uzvārdu rašanos ar 1861. gadu, kad dzimtbūšanu atcēla visā Krievijā, tostarp arī Latgalē, taču šāds priekšstats ir maldīgs, jo Latgalē dzimtcilvēkiem uzvārdi bija jau 18. gs. un vēl senāk. Tas saistīts ar Latgales ilgstošu atrašanos Polijas un Lietuvas kultūrtelpā. Lietuvā uzvārdi dzimtļaudīm parādījās 16. gs. beigās un līdz 18. gs. uzvārdu lietošana kļuva vispārēja (Lietuvių kalbos enciklopedija 2008: 398–399). Līdzīgu gaitu varam iedomāties arī Latgalē.

16. gs., izraisoties Livonijas karam (1558–1583), Livonija tās agrākajā veidolā beidza pastāvēt un, izņemot Ziemeļigauniju, pakļāvās Polijas un Lietuvas varai. Saskaņā ar 1561. gada 28. novembra Pakļaušanās līgumiem (Pacta subiectionis) Livonijas zemes uz ziemeļiem no Daugavas nonāca tiešā Polijas karaļa Sigismunda II Augusta pakļautībā, un tur tika izveidota Pārdaugavas province¹ (Provincia Livoniae Transdunensis). 1562. gada 6. martā par provinces administratoru kļuva jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogistes hercogs Gothards Ketlers. Šajā amatā viņš nebija ilgi, jo jau 1566. gadā, īstenojot pārvaldes reformu, Pārdaugavas province tika pievienota Lietuvas dižkunigaitijai un nosaukta par Pārdaugavas hercogisti (Ducatus Ultradunensis), bet par tās administratoru tika iecelts Lietuvas lielmaršals Jans Hodkevičs. Pēc Ļubļinas ūnijas noslēgšanas (1569) Pārdaugavas hercogiste kļuva par apvienotās Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas karalistes kondomīniju, t. i., kopīgi pārvaldītu teritoriju, kuru bieži dēvēja arī par Inflantiju.

Polijas–Lietuvas vara tika nostiprināta ar vairākiem aktiem. 1582. gada 4. decembra Livonijas konstitūcijas (Constitutiones Livoniae) noteica Pārdaugavas hercogistes pārvaldes un tiesu iekārtu un administratīvo iedalījumu. Hercogiste tika iedalīta Cēsu, Tērbatas un Pērnavas prezidiātā, savukārt prezidiāti dalījās stārastijās. Latviešu apdzīvotie novadi ietilpa Cēsu prezidiātā, izņemot zemes starp Gauju un jūru, kas tika pievienotas Pērnavas prezidiātam.

Pārdaugavas hercogistes pārvaldei svarīgi bija vēl divi likumi jeb ordinācijas (Ordinationes Livoniai), kas izdotas 1589. un 1598. gadā. 1589. gada ordinācijā noteikts, ka hercogistē ir spēkā Magdeburgas (pilsētās) un sakšu (ārpus pilsētām) tiesības, bet tiesu iekārta un procesuālā kārtība jāveido pēc Prūsijas parauga. Uzskaitītas 26 stārastijas, kurās bija iedalīta hercogiste, no tām Latgales teritorijā bija divas – Rēzeknes un Daugavpils stārastija. Būtiski bija tas, ka pretēji vācu muižniecības vēlmēm poļi un lietuvieši ieguva zināmas privilēģijas ieņemt hercogistē valsts amatus. Tāpat tika noteikts, ka ir pārbaudāmas muižnieku tiesības uz viņiem piešķirtajiem lēņiem, netieši norādot arī uz īpašuma tiesību atzīšanas saistību ar lojalitāti valstij. Tas izraisīja vācu muižniecības pretestību, tādēļ 1598. gada ordinācijā tika noteikts poļu, lietuviešu un vācu muižniecības politiskās vienlīdzības princips. Tiesību jomā tika pieļauta vietējo tiesību kodifikācija, balstoties uz Polijas, Lietuvas vai senajām Livonijas tiesībām.

Turpmākos notikumus radikāli ietekmēja Polijas–Zviedrijas karš (1600–1629), kura rezultātā Zviedrija ieguva Vidzemi ar Rīgu, bet Polija–Lietuva paturēja tagadējo Latgali. Kaut gan Polija–Lietuva no pretenzijām uz visu kādreizējo Pārdaugavas hercogisti oficiāli atteicās tikai ar Olivas miera līgumu (1660), realitātē jau Rīgas iekarošana (1621) un Altmarkas pamiers (1629) iezīmēja Austrumlatvijas sadalījumu divās atšķirīgās kultūrtelpās. Piebilstams, ka 1654.–1667. gadā, kad norisinājās Krievijas–Polijas karš, visa vai lielākā daļa Latgales uz laiku atradās Krievijas varā.

Nākamais Latgalei svarīgais lēmums – Inflantijas hercogistes jeb kņazistes ordinācija (Ordinatia Xięstwa Inflantskiego) – pieņemts 1677. gadā. Arī šajā dokumentā apstiprināts poļu, lietuviešu un vācu muižniecības politiskās vienlīdzības princips, kurš ar laiku zināmā mērā zaudēja savu sākotnējo jēgu, jo gan vācu, gan lietuviešu muižnieki pārpoļojās. Vienlaikus ordinācijas ievirze bija integrēt Inflantiju Polijas–Lietuvas valstī. Tika noteikts, ka tiesvedībā turpmāk jāvadās pēc Polijas Seima izdotajiem likumiem un Lietuvas statūta (3. redakcijas, kas pieņemta 1588. gadā) tiesībām, savukārt protokoliem, dekrētiem un citiem dokumentiem jābūt rakstītiem poļu valodā. Administratīvā ziņā Inflantija bija iedalīta četrās stārastijās jeb traktos – Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas, kas tālāk dalījās voitistēs un galos.

1677. gada ordinācija palika spēkā līdz Polijas pirmajai dalīšanai 1772. gadā, kad Inflantija un daļa Baltkrievijas tika iekļauta Krievijas impērijā. Krievijas jauniegūtajās zemēs tika izveidota Baltkrievijas ģenerālgubernatūra ar Pleskavas un Mogiļovas guberņu. Inflantija kā atsevišķa Daugavas province ar centru Daugavpilī ietilpa Pleskavas guberņā. Agrāko četru stārastiju vietā izveidoja trīs apriņķus – Daugavpils, Rēzeknes un Viļakas (no 1777. gada – Ludzas). Sekoja vairākas reformas, kuru rezultātā Inflantija 1777. gadā zaudēja provinces statusu. Saglabājoties tām pašām apriņķu robežām,² mainījās administratīvā pakļautība – jau 1776. gadā visus trīs apriņķus iekļāva Polockas guberņā, 1778. gadā – Polockas vietniecībā, 1796. gadā – Baltkrievijas guberņā (ar centru Vitebskā), 1802. gadā – Vitebskas guberņā. Vairākās tiesību jomās aizvien palika spēkā Lietuvas statūts, un tikai 1831. gadā, kad tika atcelta Lietuvas statūta darbība Vitebskas guberņā, Latgalē pilnā mērā stājās spēkā Krievijas likumi.

Lēmumi par politisko, administratīvo un tiesu iekārtu nesaturēja prasību vai ieteikumu ieviest personas identifikācijas zīmes – uzvārda – vispārēju lietošanu, taču to ietekmēja prakse, kāda veidojās Polijas–Lietuvas valstī. Uzvārdu ieviešanos varēja sekmēt nepieciešamība skaidrāk identificēt personu dažādās revīzijās, kā arī nepieciešamība konkretizēt personu baznīcas metrikās, savukārt poļu un lietuviešu izcelsmes muižnieku un garīdznieku apmešanās un darbība Latgalē acīmredzot veicināja tieši tās tendences, kas uzvārdu izplatībā bija raksturīgas pārējai Polijas–Lietuvas valsts teritorijai. 

Viens no agrīnākiem avotiem, kur mēģināts saskatīt uzvārdu veidošanās iedīgļus Latgalē, ir 1599. gada Pārdaugavas hercogistes revīzija, kas aptver arī Latgales novadus (Jakubowski, Kordzikowski 1915). Revīzijas jeb lustrācijas Latgalē notika arī 1661.–1664. gadā (Zeids 1992: 211) un 1764.–1766. gadā (Довгялло 1898, 1901, 1903). Diezgan bagātīgus muižu un stārastiju inventarizāciju materiālus, kā arī 1654. gada t.  s. Skrīveru grāmatu (Писцовая книга) publicējis Boļeslavs Brežgo (Brežgo 1927, 1943, 1944), tomēr ir pietiekami daudz arhīvu materiālu, kas, risinot uzvārdu ieviešanās jautājumus, vēl gaida savu atklājēju.

Uzvārdu plašāka ieviešanās Polijas–Lietuvas valstī biežāk tiek saistīta ar Tridentas koncila (1545–1563) un citiem tam sekojošiem lēmumiem, kas skāra katoļu baznīcas dzīvi, tajā skaitā arī jautājumu par kristību un laulību reģistrēšanu metriku grāmatās (skat. Kovaļevska 2015b), taču it īpaši ar Polijas apstākļiem adaptēto Romas rituāli – t. s. Pjotrkovskas rituāli, kas pieņemta 1621. un publicēta 1631. gadā. Jādomā, ka ap šo laiku uzvārdi plašāk sāka izplatīties arī Latgales dzimtļaužu vidū, jo līdz tam dažādu politisko un konfesionālo peripetiju dēļ draudžu darbība bija apgrūtināta.

Kā zināms, reformācijas ietekmē Livonijas pilsētas un muižniecības vairākums nosliecās par labu luterānismam, un šī izvēle tika akceptēta arī 1561. gada Pakļaušanās līgumos, kā arī Polijas karaļa Sigismunda II Augusta privilēģijā. Nākamā Polijas karaļa Stefana Batorija ierašanās Rīgā 1582. gadā iezīmēja rekatolizācijas sākumu Pārdaugavas hercogistē. 1582. gada 4. decembrī tika nodibināta Livonijas bīskapija ar centru Cēsīs. Bīskapija bija atsevišķa teritoriāla vienība, kurā ietilpa Valmieras pilsēta ar dažiem apkārtējiem novadiem, Ropažu novads un vairākas pilis. Nākamā gada martā Rīgā un drīz pēc tam arī Tērbatā sāka darboties jezuītu kolēģijas. Rekatolizācijas sākumposmu tomēr iezīmēja nopietnas problēmas, kas bija saistītas gan ar nelielo katolicisma sludinātāju skaitu, gan pilsētnieku un muižniecības vairākuma noraidošo attieksmi pret katoļticību. 

Lielākus panākumus iezīmēja Vidzemē dzimušā garīdznieka Oto Šenkinga iecelšana par Livonijas bīskapu 1590. gadā, taču arī viņš Polijas–Zviedrijas kara dēļ, kurš iesākās 1600. gadā, ilgu laiku pavadīja Varšavā un, 1610. gadā atgriezies Cēsīs, atrada savas baznīcas lietas visai nožēlojamā stāvoklī. Drīz pēc tam notika daži vērā ņemami pasākumi. 1611. gadā Rīgā sanāca provinciālā sinode, kurā cita starpā tika apspriesta Tridentas koncila lēmumu īstenošana. 1614. gadā Cēsīs tika nodibināta jezuītu rezidence, bet 1616. gadā – Jaunavas Marijas kongregācija ar vairākām filiālēm, no kurām viena atradās Daugavpilī. Taču pēc dažiem gadiem sākās jauna zviedru ofensīva, kas rekatolizācijas aktivitātes pārtrauca. Līdz 1625. gadam zviedri iekaroja visu Vidzemi, un katolicisma sludinātāji pārcēla savu darbību uz Latgali. 

Aktīvāka jezuītu darbība Latgalē sākās 17. gs. 20.–30. gados, kad Daugavpilī, Aulejā un Višķos, kā arī Latgales pierobežā Osvejā³ tika izveidotas jezuītu misijas. Katoļu baznīcas atjaunošanu un draudžu nostiprināšanu ietekmēja arī citi pasākumi, tostarp speciālas komisijas izveidošana 1678. un 1683. gadā, kas katra vairākus gadus darbojās Latgalē, lai risinātu ar baznīcu būvi, uzturēšanu un draudžu garīgās dzīves sakārtošanu saistītus jautājumus. Iespējams, ka pirmās metriku grāmatas Latgales katoļu draudzēs, kas būtu stimulējušas uzvārdu lietošanu, sastādītas tikai 17. gs. otrajā pusē (senākā zināmā ir Krāslavas draudzes metrika, kas datējama ar 1667. gadu), tomēr nav obligāti uzvārdu ieviešanos saistīt vienīgi ar metriku reģistriem. 

Salīdzinot, piemēram, 1646. gada Ludzas stārastijas inventarizāciju un 1654. gada skrīveru grāmatu, vairākos gadījumos redzams, ka uzvārds jau ticis pārmantots no paaudzes paaudzē, t. i., lietots mūsdienu izpratnē kā dzimtu raksturojoša zīme. 

Jāatzīst, ka uzvārdu ieviešanās sākumi Latgalē pagaidām ir maz pētīts jautājums. Vēl, it īpaši runājot par senākiem dokumentiem, nav droši nosakāms, kas īsti redzams dažādos sarakstos blakus personas vārdam – vietvārds (?), uzvārds (?) vai tikai pavārds, kas raksturo konkrēto personu, bet netiek mantots dzimtā? Nav droši nosakāma arī robeža, kurā brīdī amata nosaukums, tēva vārds vai iesauka pārtop par uzvārdu un pāriet uz nākamajām paaudzēm. Tāpat svarīgs ir jautājums par uzvārdu stabilitāti vai mainīgumu, kā arī jautājums par uzvārdu un apdzīvoto vietu nosaukumu veidošanās savstarpējo saistību. Šajā lasītājiem un pētniekiem piedāvātajā izdevumā apkopotais un analizētais latgaliešu uzvārdu materiāls varētu būt labs stimuls pievērsties Latgales uzvārdu veidošanās senākajiem posmiem.

Atsauces

1. Nosaukums izprotams, raugoties no Lietuvas puses. Padošanās līgumi un daži citi ar Latgali saistītie 16.–17. gs. tiesību akti tulkojumā latviski un ar komentāriem publicēti: Apsītis, Blūzma, Lazdiņš 2006.
2. Uz neilgu laiku (1797–1802) vienīgi Rēzeknes apriņķis tika likvidēts un sadalīts starp Daugavpils
   un Ludzas apriņķi.
3. Latgalieši kā autohtoni iedzīvotāji dzīvoja arī ārpus tagadējās Latvijas robežām Krievijas un Baltkrievijas
   teritorijā – Drisas apriņķa Osvejā un citur (Jakovļeva 2003; Mieriņa 1999).

Avoti un literatūra

1. Apsītis, Romāns; Blūzma, Valdis; Lazdiņš, Jānis. (2006) Latvijas tiesību avoti. Teksti un komentāri. 2. sēj. Poļu un zviedru laiku tiesību avoti (1561–1795). Rīga: Juridiskā koledža.
2. Brežgo, Boļeslavs. (1927) 1654. gada „Piscovaja kņiga” Latgalē. Filologu biedrības raksti, 7. Rīga, 101.–109. lpp.
3. Brežgo, Boļeslavs. (1943) Latgolas inventari un generalmēreišonas zem`u aproksti 1695–1784. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba.
4. Brežgo, Boļeslavs. (1944) Latgolas vēstures materiali, I. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba.
5. Jakovļeva, Mārīte. (2003) Sēlija Kurzemes hercogistes administratīvajā sistēmā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa, 3/4, 135.–137. lpp.
6. Jakubowski, Jan; Kordzikowski, Józef. (1915) Polska XVI wieku pod wzgłędem geograficzno-statystycznym. Tom XIII. Inflanty. Część I. Warszawa.
7. Kovaļevska, Otīlija. (2015b) Kartogrāfiskās metodes iespējas dienvidaustrumu Latgales sādžu nosaukumu un uzvārdu izcelsmes pētījumos. Via Latgalica: humanitāro zinātņu žurnāls, 7. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 106.–124. lpp.
8. Lietuvių kalbos enciklopedija. (2008) Vilnius: Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas.
9. Mieriņa, Austra. (1999) Latvijas valsts robežas (1918–1940). Latvijas zemju robežas 1000 gados. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 182.–209. lpp.
10. Zeids, Teodors. (1992) Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti līdz 1800. gadam. Rīga: Zvaigzne.
11. Довгялло, Дмитрий, ред. (1898) Историко-юридическіе матеріалы, извлеченные изъ актовыхъ книгъ губерній Витебской и Могилевской. Вып. 27. Витебскъ: Губернская Типо-Литографія.
12. Довгялло, Дмитрий, ред. (1901) Историко-юридическіе матеріалы, извлеченные изъ актовыхъ книгъ губерній Витебской и Могилевской. Вып. 29. Витебскъ: Губернская Типо-Литографія.
13. Довгялло, Дмитрий, ред. (1903) Историко-юридическіе матеріалы, извлеченные изъ актовыхъ книгъ губерній Витебской и Могилевской. Вып. 31. Витебскъ: Губернская Типо-Литографія.

Otīlija Kovaļevska

Kas pirmais – uzvārds vai vietvārds?

Uzvārdu veidošanās Latgalē un to saistība ar vietvārdiem

Raugoties Latgales kartē, pārsteidz apdzīvoto vietu nosaukumu līdzība ar uzvārdiem. Gandrīz vai katram latgaliešu uzvārdam var atrast atbilstošu vietvārdu. Brīžiem šķiet, ka arī daudzu uzvārdu izcelsmes vieta ir viegli nosakāma – Andžāni varētu būt nākuši no Andžāniem, Neikšāni no Neikšāniem, Strodi no Strodiem. Dažkārt tas tā ir, tomēr nereti kādu uzvārdu attiecīgā nosaukuma ciemā nav iespējams sameklēt pat vairāku gadsimtu dziļā pagātnē, lai gan vietvārds nav mainījies un arī uzvārds pastāv jau gadsimtiem ilgi, tikai citur. Meklējot konkrētu uzvārdu un ciemu nosaukumu pirmsākumus, šķetinot radurakstus un pētot 19., 18. gs. un vēl senākus dažādu revīziju u. tml. materiālus, kur personvārdi mijas ar vietvārdiem un it kā viens no otra izriet, aktualizējas sensenais jautājums – kurš bija pirmais: vista vai ola – resp., uzvārds vai vietvārds? Kāpēc daļai uzvārdu ir atbilsmes vēsturisko ciemu nosaukumos, bet citiem nav? Varbūt tieši uzvārdos būtu meklējami vietvārdu aizmetņi, tiem papildinoties ar izskaņām? Vai tieši pretēji – uzvārdi veidoti pēc vietu nosaukumiem? Patiesībā iespējams gan viens, gan otrs variants, un ne vietvārdi, ne uzvārdi kādā lielākā teritorijā nekad nav veidoti pēc viena modeļa.

Daudzi uzvārdi un atbilstošie ciemu nosaukumi raksturīgi kādam noteiktam reģionam, pagastam un ir savā ziņā unikāli, vismaz Latvijā (piemēram, Eižvertiņš, Suveizda, Prikņa, Zeiza), citi savukārt lokalizējušies vairākos savstarpēji nesaistītos reģionos un visdrīzāk radušies neatkarīgi viens no otra, jo vārda nozīme, vismaz nosaukuma rašanās laikā, bijusi saprotama (piemēram, Dzierkaļi, Laizāni, Pīzāni). Vārda nozīmes atšifrēšana reizēm palīdz izprast tā rašanās iemeslus, noteikt iespējamo vecumu. Piemēram, Dailida/Dailidova varētu būt mantots no Lietuvas lielkņazistes laikiem (liet. dailidė ‘galdnieks, namdaris’), Šusters/Šusteri no vācu laika (vācu Schuster ‘kurpnieks’), Vēveri – no tiem laikiem, kad audēji saukti par vēveriem; arī Kušneros (vācu Kürschner, poļu kuśnierz, ig. köösner ‘ādminis’) saklausāmas atskaņas vēl no Livonijas laikiem. Un vai Kaļvu, Kaļvišu, Kalvānu un Kovaļu, Pauliņu un Pavlovsku, Ūzuleņu un Dombrovsku līdzāspastāvēšana drīzāk nenorāda uz poļu laika ierēdņu tendenci amatus un citus ikdienā bieži lietojamus vārdus pierakstīt sava laika rakstu valodā? 

Kopumā daudzi uzvārdi/vietvārdi saistīti ar amatu nosaukumiem, vēl vairāk – ar seniem, pašu vai no citām tautām pārņemtiem un pielāgotiem personvārdiem; ļoti daudzi nosaukumi saistīti ar dabu. Rodas iespaids, ka uzvārdi un vietvārdi veidojušies ne tikai stihiski, bet arī lielākā vai mazākā mērā veidoti apzināti (līdzīgi kā uzvārdu došana Vidzemē 19. gs. vai mājvārdu piešķiršana Latgalē 20. gs. 30. gados un beigās). Katrā ziņā uzvārdu un vietvārdu veidošanās process bijis ilgstošs, komplicēts, katrs gadījums pētāms individuāli, un tomēr, raugoties plašāk – gan vēsturiski, gan teritoriāli –, var pamanīt arī kādas atsevišķiem laikmetiem vai reģioniem raksturīgas iezīmes, kas Latgales uzvārdu vēsturi ieraksta apkārtējo zemju kontekstā.

Senākie avoti par uzvārdiem

Livonijas laika (līdz 1561. gadam) dokumenti, kas attiecas uz Latgali, diemžēl ir maz zināmi. Baltvācu pētnieku publicētajos materiālos atrodami īpašnieku vārdi, uzvārdi, no kuriem daļa varētu būt vietējas izcelsmes, tikai attiecīgā laika tradīcijā vai pēc rakstveža ieskatiem pierakstīta. Tā 1478. gada dokumentā¹, kas attiecas uz Mušas muižu (mūsd. Kastuļinas pag.) un apraksta divu brāļu – Hans Hering un Wolther Hering – īpašumu robežas, minētas vēl vairākas personas, piemēram, Adolff van Elszen, Jorgen Grundischs, Thomas Dünnepeper, Hinrick van der Brüggen. Uzvārds Hering varēja būt pamatā Kastuļinas pagasta Geraņimovas ciema nosaukumam, bet jau grūtāk ir pateikt, vai Elszen saistāms ar Geraņimovas Ildza ezeru un vai pārējiem ir kāds sakars ar 1935. gadā šajā pagastā fiksēto uzvārdu Grunda, Daugavpils puses uzvārdu Pipars, Pipers, kā arī Ludzas apriņķa Brigiem, tomēr šādas asociācijas rodas. 

Kā redzams, paradums oficiālos dokumentos personas vārdam pievienot vēl kādu papildu apzīmējumu bija jau Livonijas laikā. Daļa no tiem izskatās pēc īstiem uzvārdiem, daļa – pēc norādes uz vietu, amatu vai kādu personisku pazīmi, taču acīmredzot ne dižciltība, ne arī pilsētnieka statuss nebija noteicošais, lai cilvēkam būtu uzvārds vai kāds cits papildu apzīmējums pie vārda. Tas izrietēja no nepieciešamības konkretizēt personu, un, ja bija nepieciešamība kādu iegrāmatot, tad tas tika darīts ierastā veidā: vārds + „vēl kaut kas”. Šāds papildu apzīmējums varēja būt gan mantots, gan nepieciešamības dēļ no jauna radīts, varēja norādīt uz dzimtu, tikt pārmantots, bet varēja būt arī nejaušs un vēlāk izzust. Tomēr tie „kaut kas”, kuri cauri gadsimtiem ir nonākuši līdz mūsu dzimšanas apliecībām un pasēm, var tikt saukti par uzvārdiem² jau savos pirmsākumos. Kā citādi tie būtu saglabājušies līdz mūsu dienām, ja ne pārmantoti? Pretējā gadījumā būtu jāpieņem, ka tie lietoti haotiski vai notikusi uzvārdu rotācija, taču vēsturiskajos avotos, vismaz sākot ar 17. gs., uzvārdu lietojums ir diezgan konsekvents, netrūkst arī norāžu, ka uzvārds tiek pārmantots.

Senākais līdz šim zināmais avots, kurā salīdzinoši bagātīgi pārstāvēti personvārdi no gandrīz visas Latgales, ir 1599. gada poļu revīzijas materiāli, kas aptver arī lielu daļu Vidzemes un Igaunijas, ļaujot skatīt tā laika Latgales personvārdus un vietvārdus plašākā kontekstā. Daudzām personām minēts vārds un uzvārds (piemēram, Mikołaj Kłagajs, Andzyn Lawra, Jakusz Wezen) vai kāds cits papildu apzīmējums (Drugi ‘otrs‘ Kłagajs, Hermann Gary ‘garais‘, Birn kowal ‘kalējs‘), citi nosaukti vienā vārdā, visbiežāk – uzvārdā. Tajos var atpazīt mūsdienu uzvārdus, un tie mēdz atkārtoties vairākām vai pat daudzām personām: Augul, Andzyn, Baltyn, Dawxtha, Dzień, Dzierzcz, Glagajs, Klagajsz, Kalnacz, Kalwysz, Kasz, Kudyn, Kurpnik, Lejthan, Malnarz, Mejkszan, Naudisz, Piteran, Pudan, Punciul, Punthul, Rundan, Skangal, Skrobsth, Spielo, Truxanz, Żelc u. c. Asūnes pusmuižā (folwark Hassoński) vārdā nosaukti 32 zemnieki, starp tiem: Rubin Mik, Hrubien, Jakusz Wieterys (mūsdienās Asūnes pagastā izplatīts uzvārds Rubins, ir apdzīvotas vietas – Rubinauci un Rubinova, kā arī Veterauci); Juryn Stylp, Biryn Pokol, Romul Piter, Ławryn, Miś Litwin, Dylan Walther (mūsdienās sastopami uzvārdi: Stiļba, Pokuļs, Romuļs, Lavrinovičs, Litvjaks, bija apdzīvota vieta Misņikova, netālu Dagdas pagastā atrodas Valteri). Pārējie uzvārdi tagadējam Asūnes pagastam ir svešāki (Aspol Piter, Bobies, Gajlis Mikiel, Lodzien Gajlis, Klowon Andrej, Mondul, Sypul Biryn³, Mozg Biryn, Stak Andrej, Oczkal Juryn, Zyl Juryn) un var vienīgi asociēties ar atsevišķiem īpašvārdiem, kā Biertol Pryxer – attāla līdzība ar uzvārdu Prikņa vai Prekeļs; Kowal Nixel – varētu būt kalējs Nikšāns vai Neikšāns; Hans Dajlida – Indras pagastā ir sādža Daiļidova; Miezel Hermann – Dagdas pagastā ir sādža Mīzeiši; Herman Bartul – Robežnieku pagastā izplatīts uzvārds Bartuļs vai Bārtuļs; Zautan Marcin – 20. gs. 30. gados Asūnes pagasta Lukšovā vēl bijis uzvārds Sutens vai Zutens; Ruszka Andrej – Ezernieku pagastā ir vietvārds Rukši (varbūt bijuši Ruški (?)); Maszel Hornek – Robežnieku pagastā ir uzvārds Gorenko un ciems Maišeļi.

Iespējams, ka šie antroponīmi kādā veidā bijuši saistīti arī ar vietu nosaukumiem, tomēr tie nepārprotami attiecas uz personām. Turklāt, ja revīzijā runa ir par apdzīvotām vietām, tad tas skaidri norādīts. Parasti minēti administratīvo vienību (pusmuižu, pagastu) un/vai to centru nosaukumi (folwark Nyrza, we wsi albo pogoście Makoszańskim), bet paretam arī kas cits, piemēram, Birn na Pikowie (netālu no Nirzas vēl mūsdienās ir Lielā un Mazā Pīkova), wieś Puszin, wioska Wilczany. Var pamanīt arī tendenci vietas saukt personu vārdos: pogost Zacharovski .. Zachar, starosta; pogost Kaszow .. Barthul Kasz. 

Līdzīga aina šajā pašā 1599. gada dokumentā ir arī Vidzemē. Salaspils (Kircholm) apkaimē divkomponentu personvārdu ir maz – tikai leimaņiem⁴ (piemēram, Peter Koenikk, Martt Wedmer) un vienam zemniekam (Blank Bertell), pārējie pierakstīti vienā vārdā, kas vairāk izskatās pēc uzvārda, amata vai varbūt vietas nosaukuma: Bredyg, Celtyn, Kursth, Miglis, Mangiel, Ponth, Weczyn, Wewer (vēveris ‘audējs’), Tkacz (< poļu tkacz, kr., baltkr. ткач ‘audējs’). Toties Lielvārdes un Kokneses pilīm piederošajos pagastos minēts daudz vairāk personu, un tām visām līdzās vārdam ir arī uzvārds. Daudzos no tiem var sazīmēt mūsdienu uzvārdus: Absen, Bierznik, Brencen, Dowdzis, Gierenian, Iselenis, Karkl, Kaybuzans, Kawlin, Kierp, Kieyban, Klawien, Kluss, Kurpnik, Lipin, Melnaus, Możenis, Plep, Rynik, Sylinian, Spodzin, Strodan, Swelm, Usianianis, Truslis, Wersan, Wilcen, Wisienien, Zed, Zegaten, Zergogulów, Zenimk utt. Dažiem var atrast atbilsmes vietvārdos mūsdienu kartē (piemēram, Ciulkstan – mūsd. Čulkstēni), tomēr lielum lielo vairumu ar karti saistīt, šķiet, vairs nav iespējams, ja nu vienīgi zviedru laiku muižu plānos tie varētu būt fiksēti kā mājvārdi. Grūti spriest, vai Vidzemes gadījumā uzvārdi kādā mērā varētu būt saglabājuši pēctecību līdz mūsdienām, vismaz caur mājvārdiem. Katrā ziņā 1599. gada revīzijas aprakstos nav radikālas atšķirības starp Latgali un Vidzemi, un var pat pamanīt daudzus iespējamos uzvārdus, kas varēja būt kopīgi abām senās Livonijas daļām. 

Starp citu, Igaunijas pilsnovadu aprakstos šajā pašā 1599. gada revīzijā skaidri norādīti ciemi un tajos dzīvojošo saimnieku vārdi un uzvārdi. Interesanti būtu salīdzināt šo uzvārdu (vai vismaz to „aizmetņu”) tālāko likteni Igaunijā un Vidzemē, jo gan vienā, gan otrā pēc dzimtbūšanas atcelšanas atkal notikusi uzvārdu došana.

Tikmēr Latgalē uzvārdi veidojušies pakāpeniski un nepārtraukti, līdzīgi kā Lietuvā un Polijā, ar kurām tā gadsimtiem ilgi bijusi saistīta, un uzvārdu došana 19. gs. šeit nenotika, jo nebija vairs vajadzīga (ja nu vienīgi kādas pavisam nelielas ļaužu grupas vēl bija palikušas bez uzvārdiem). 

Latgaliešu uzvārdu veidošnās un ieviešanas tiesiskais pamats

Tā kā 1599. gada revīzijas materiālos vērojama zināma kārtība saimniecību aprakstos un personu pierakstīšanas veidā, iespējams, ir bijušas kādas instrukcijas, kā šo revīziju veikt. Turklāt gandrīz visi sarakstos minētie personu vārdi ir tradicionālie kristāmvārdi: Jan, Peter, Andrej, Martyn, Tom utt., tātad tie kaut kādā veidā varētu būt fiksēti jau kristībā, tāpēc lietderīgi būtu ielūkoties baznīcas grāmatu jeb t. s. metriku rašanās vēsturē.

Tā kā Latgale no 1561. līdz 1772. gadam ietilpa katoliskajā Polijas–Lietuvas valstī, acīmredzot arī uz Latgali attiecās Tridentas⁵ koncila (1545–1563) lēmumi un vēlākie vietējo bīskapu norādījumi par metriku grāmatu sakārtošanu⁶. Šai tēmai veltīti ļoti daudzi poļu un lietuviešu autoru pētījumi (Moskal 2005; Kotecki 2009; Sinkevičiūtė 2010; Dyjakowska 2012; Mickienė 2013 u. c.). Nepieciešamība uzskaitīt savu draudžu piederīgos īpaši aktuāla Eiropā bija kļuvusi reformācijas laikā 16. gs., taču tas nebija vienīgais iemesls stingrākas reģistrācijas kārtības ieviešanai. Piemēram, 1563. gada 11. novembrī Tridentas koncila 24. sesijā, ar nolūku izskaust slepenās laulības, tika pieņemts dekrēts Tametsi dubitandum,⁷ kas ieviesa jaunu laulības noslēgšanas kārtību, nosakot, ka laulība ir derīga un nešķirama tad, kad abi laulājamie, brīvi no laulības šķēršļiem, savas draudzes prāvesta vai viņa pilnvarotas personas priekšā, vismaz divu liecinieku klātbūtnē apliecina vēlmi stāties laulībā. Turklāt garīdzniekiem tika uzdots reģistrēt noslēgtās laulības īpašā grāmatā (vadoties pēc latīņu principa quod non est in actis, non est in mundo ‘kas nav dokumentos, tas nepastāv dzīvē’), pretējā gadījumā laulību varēja uzskatīt par nederīgu, resp., nenotikušu. Šajā pašā dekrētā tika uzdots reģistrēt arī kristības, kas perspektīvā paredzēja atvieglot radniecības noteikšanu (tas bija svarīgi ne vien laulību atļaujām, bet arī mantojumu lietām u. tml.). 

Sākot ar Tridentas koncilu, tika doti vispārēji norādījumi par kristāmvārdu izvēli, kas vēlāk konkretizējās ieteicamo kristāmvārdu sarakstos. Agrākos „pirmskristīgos” vārdus bieži vien turpināja lietot blakus kristībā saņemtajam vārdam, un ar laiku tie vai nu izzuda, vai pārveidojās par uzvārdiem (Mickienė, Bačiūnaitė-Lužinienė 2013). Šķiet, ka Latgalē norisinājies līdzīgs process, varbūt ilgākā laika posmā un stihiskāk, jo tas netika fiksēts rakstveidā. Turklāt 16. gs. dažkārt varētu būt jau zināmas grūtības nošķirt īstos pirmskristīgos vārdus no Livonijas laikos tautas mutē pārveidotiem kristāmvārdiem (Orņs, Bierņs u. c.).

Polijā Tridentas koncila lēmumus sāka ieviest drīz pēc koncila. 1564. gadā karalis Zigmunts Parčevas seimā pieņēmis koncila dekrētu krājumu, tajā pašā gadā koncila lēmumi akceptēti Ļvovas provincē, 1565. gadā – Varmijas Lidzbarkas sinodē, 1568. gadā – Vloclavekā, bet intensīvāka to ieviešana sākusies ar 1577. gada Pjotrkovas sinodi, kur cita starpā nolemts arī reformēt laulību kārtību saskaņā ar Tridentas koncila dekrētu Tametsi dubitandum (sal. Kotecki 2009). Baznīcu vizitācijās 16. gs. beigās Polijā dažviet jau prasītas metriku grāmatas, piemēram, Krakovas diecēzē 1598. gada vizitācijas protokolu ievadā viens no jautājumiem bijis par to, vai baznīcā ir kristīto un laulāto reģistri: An habeant matriculas baptisatorum et eorum, qui matrimonium contraxerunt et earum animarum, quarum curam habent?⁸ (sal. Moskal 2005). 

Kaut kādā mērā šie lēmumi jau 16. gs. beigās atbalsojās arī Livonijā. Polijas karalis Stefans Batorijs 1582. gadā ieradās Rīgā kopā ar jezuītiem, kas drīz vien uzsāka aktīvu darbību arī pārējā Vidzemē. Domājams, viņi centās rīkoties saskaņā ar to kārtību, kāda bija viņu pašu diecēzēs. Par Tridentas koncila lēmumu ieviešanu Livonijā lēma Cēsu bīskapijas 1611. gada sinode, kas notika Rīgā.⁹ Diemžēl šīs sinodes dokumenti¹⁰ nav viegli pieejami, līdz ar to pagaidām grūti spriest, vai sinode ir kaut ko lēmusi par metriku grāmatu ieviešanu. 1613. gada Livonijas draudžu vizitācijas protokolos¹¹ tās nav minētas, tomēr izbrīnu rada tā laika jezuītu annālēs minētais lielais nokristīto, salaulāto utt. skaits – acīmredzot kāda uzskaite ir bijusi, vienīgi nav zināms, kā tā veikta. 

Senākā Latvijas katoļu baznīcas grāmata ir Rīgas Sv. Jēkaba draudzes kristīto un laulāto saraksts 1582–1621, kas glabājas Upsālas Universitātes bibliotēkā (Klētnieks 1939). Vai tā bijusi vienīgā tajā laikā, ņemot vērā, ka bīskapa sēdeklis atradās Cēsīs? Vai varbūt tā ietver kristīto un laulāto sarakstus no plašākas teritorijas, ne tikai Rīgas? Šīs grāmatas ievadā teikts, ka tā tapusi saskaņā ar Tridentas koncila priekšrakstiem (iuxta praescriptum Concilii Tridentini).¹² Līdzās Rīgas pilsoņiem tajā minēti arī poļi, lietuvieši, igauņi, Kurzemes dižciltīgie (nobiles), ierēdņi un latviešu zemnieki no jezuītu muižām un dažādām citām vietām, galvenokārt no Vidzemes – Burtniekiem, Limbažiem, Lielvārdes, Kokneses, Siguldas, Ropažiem, Trikātas, Piebalgas u. c. Haralda Biezā publicētajos (1957) šīs metrikas sarakstos¹³ redzam daudzus latviskus uzvārdus (?), piemēram, Bißneck, Kletnex, Maxtnex, Mutznex, Ratnex, Clawing, Muiʃznex, Abelmuißnex, Gulbes, Gulve, Rutke, Sylis, Rudzegail, Wilcenbredich, Smilge, Pulcke, Areputne famula (sal. lat. famula ‘kalpone’), Spâre, Sparn, Cuæʃkan, Kahlis, Kreilis, Kǔlæns, Pißlis, Puhr, Libiʃch utt., dažkārt ar polisku izskaņu, piemēram, Ilgonski, Suckkowskӱ (turpat arī Sukkis). Dažiem uzvārda vietā tūlīt aiz vārda pierakstīts amats: kalwis vai kowal (sal. izl. kalwis un slāvu valodās kowal ‘kalējs’), wewer vai textor (sal. vācu wewer un lat. textor ‘audējs’), tabernarius (lat. ‘krodzinieks’), tomēr biežāk tas ir tikai papildinājums vārdam un uzvārdam. Sievietēm bieži norādīts tēva vai vīra vārds un uzvārds: Anna Stanislai Jokoms filia (sal. lat. filia ‘meita’), Eua Tomæ Gultnex uxor (sal. lat. uxor ‘sieva’), Margaretha Jacobi Gulbes vidua (sal. lat. vidua ‘atraitne’), dažkārt poļu rakstības tradīcijā, piemēram, Macieiowna (resp., ‘Mateja sieva’). Daudziem papildus norādīta arī izcelsmes vieta (ex Zellemuiß, ex Lepesuppe, ad Gouiam, ultra Dunen, z Jauncem, no Janepill, wolmarien, Burtnicen, Smiltinen) – acīmredzot uzvārdu vēl neaizvietoja mājvārds, kā tas vērojams Vidzemē vēlākos laikos. Tikai retajam norādīts vienīgi vārds. Tāpat pārstāvēti visdažādākie iedzīvotāju slāņi – no dižciltīgajiem līdz kalpiem, strādniekiem, iebūviešiem. Lasot šos sarakstus, reizēm rodas asociācijas ar mūsdienu karti. Piemēram, Martinus Bræsze wolmarien ex pago¹⁴ Palman – varbūt ‘Mārtiņš Breše, valmierietis no Palmānu ciema’ (netālu no Valmieras ir Palmēnu mājas)? Vai: Jacobus Baiʃzans ex pago Rug gen. Runnenburgen ‘Jēkabs Baižāns no Rugu ciema pie Raunas’? Pie Raunas mūsdienās ir Baiži – varbūt nosaukums kādreiz mainījies uzvārda ietekmē? 

Jau 1614. gadā izdotā Romas rituāle (Rituale Romanum) līdzās kristīto un laulāto „grāmatām” paredzēja vēl citus reģistrus un piedāvāja metriku formulārus¹⁵, kuros vajadzēja rakstīt ne vien vārdus (nomen), bet arī „uzvārdus” (familia, cognomen) jeb pavārdus, ģimenes vārdus, iesaukas vai vecāku vārdus, t. i., norādīt, kurai ģimenei persona pieder. Šo lēmumu īstenošana bija vietējo bīskapu ziņā. Polijai adaptētā Romas rituāle tika publicēta 1631. gadā (t. s. Rytuał Piotrkowski), un tā visdrīzāk attiecās arī uz Latgali.¹⁶ Jāatzīmē, ka pēc zviedru ienākšanas Vidzemē 1621. gadā jezuīti pārcēlās uz Daugavpili. Ļoti iespējams, ka ar šo laiku un līdz ar baznīcu dibināšanu sākās arī metriku grāmatu ieviešana Poļu Inflantijā, cik nu tas sarežģītajā politiskajā situācijā bija iespējams. Tā kā Livonijas bīskapi ilgu laiku rezidēja ārpus Livonijas, Polijā, un daži bija arī studējuši Romā, Livonijai nevarēja palikt sveši tie procesi, kas notika kaimiņzemēs, un Polijas diecēzēs noteiktā kārtība attiecībā uz personu reģistriem nevarēja neattiekties arī uz Polijas Livoniju jeb Poļu Inflantiju. 

Jāatzīmē, ka sākotnēji šajos norādījumos netika prasīti uzvārdi mūsdienu izpratnē, pastāvēja vienīgi vispārīga prasība konkretizēt personu – norādīt vecāku (īpaši tēva) vārdu, dzīves vietu u. tml. Tā par uzvārdiem laika gaitā varēja pārtapt tēvu (varbūt – dzimtu (?)) vārdi, iesaukas, amatu nosaukumi, vietvārdi.

Senākā no Latvijas Valsts vēstures arhīva digitalizētajām Latgales katoļu baznīcu grāmatām¹⁷ ir Kaunatas draudzes kristību reģistrs, kurā ieraksti sākas ar 1696. gada jūliju. Tajā līdzās vārdiem minēti arī uzvārdi un dzīvesvietas, piemēram, Kryʃtina Kukiniowa ex Kownata, Andreas Murans et Anna Skribisowa, Alexsander Rakszin et Catharina Rutkewiczowa ex Kownata, Michael Rudzels, Josephus Aiʃpur de loco Sułany utt. Uzmanību piesaista tas, ka līdzās divkomponentu personvārdam (vārds, uzvārds) ir arī vietas nosaukums. Tas bija paredzēts metrikas formulārā, un, iespējams, tā ir kāda senāka tradīcija saistīt cilvēka vārdu ar vietas nosaukumu. Viduslaiku Eiropā (vēl senāk Grieķijā, Bizantijā) tā bija ierasta prakse – pazīstam taču Akvīnas Tomu, Asīzes Francisku, Aleksandrijas Klementu utt.

1761. gada Inflantijas un Kurzemes jeb Piltenes diecēzes draudžu vizitācijas laikā prāvestiem tika prasīts uzrādīt kristību, laulību un mirušo reģistrus, un lielā daļā draudžu vismaz kristību un laulību reģistri jau bija. Vizitācijas atskaitēs redzams, ka bijusi prasība pierakstīt kristāmo un laulājamo vārdus, uzvārdus un dzīvesvietas: „Libros metrices baptisatorum et copulatorum curet exacte describere, specificando nomina, cognomina baptizatorum, copulatorum, testium, originem loci...” (Litak 1998: 184 u. c.).

Visticamāk, šie paši uzvārdi tika lietoti arī citos dokumentos¹⁸, piemēram, revīziju materiālos¹⁹. 18. gs. revīzijas kļuva biežākas, un pamazām veidojās noteikta uzvārdu un vietvārdu lietošanas tradīcija. Lasot šos dokumentus, šķiet, ka, no vienas puses, uzvārdi tika prasīti „no augšas”, no otras – tie veidojās arī dabiski, jo kaut kā taču neskaitāmie Jāņi, Pēteri, Miķeļi utt. bija jāatšķir. Protams, plaši tika izmantotas kristāmvārdu variācijas (Jan, Joń, Jonik, Janko, Iwan; Piter, Peter, Piotr; Mikiel, Michal, Mikul, Myk; Antoni, Ontusz u. tml.), bet arī uzvārdi norādīti gandrīz visiem. Latgales pievienošana Krievijai sākās ar 1772. gada dvēseļu revīziju²⁰, un tajā jau skaidri redzams, ka uzvārdi attiecināti uz visu ģimeni un tiek mantoti (sievām rakstīti pirmslaulības uzvārdi, ko tās mantojušas no saviem tēviem).

Uzvārdu oficiālu ieviešanu un nostiprināšanos visā Eiropā, iespējams, veicināja 1804. gadā pieņemtais Francijas civillikums jeb t. s. Napoleona kodekss, kas drīz vien kļuva populārs daudzās Eiropas zemēs, ieskaitot Krieviju. Tā iespaidā aizsākās civilstāvokļa aktu reģistrēšana valsts institūcijās. Tika prasīts pierakstīt ne tikai bērna dzimšanas laiku, vietu, piešķirto vārdu, bet arī vecāku un liecinieku vārdus un uzvārdus utt. (sal. Napoleona kodekss: 312.–330. punkts). Vēl 19. gs. reģistrāciju turpināja veikt baznīcas, ievērojot jau valsts noteiktos standartus, bet ar laiku šo funkciju pārņēma civilās varas iestādes.

1834. gada metriku grāmatu ievados lasāmi Mogiļovas Romas katoļu Baznīcas konsistorijas norādījumi par jauno, drukāto metriku veidlapu aizpildīšanu. Tajos skaidri tiek prasīts rakstīt vārdus un dzimtu nosaukumus, resp., uzvārdus (imion i nazwisk familijnych²¹). Šie norādījumi ir vairs tikai atgādinājums, jo arī pirms tam metrikas tika aizpildītas tādā pašā veidā, uzrādot arī uzvārdus vai citus ar dzimtu saistāmus papildu apzīmējumus.

Tātad var teikt, ka uzvārdu veidošanās Latgalē ilga vairākus gadsimtus – no 16. gs. beigām līdz 19. gs. sākumam. Nav pamanāma īpaša uzvārdu došanas akcija kādā no vēstures posmiem, tomēr Baznīcas dokumentāciju var uzskatīt par sava veida uzvārdu ieviešanu (visiem, neatkarīgi no izcelsmes), ko pastiprina biežās īpašumu revīzijas, radot nepieciešamību pēc kārtības, zināmas standartizācijas ģimeņu un vietu nosaukumos.

Uzvārdi un uzvārdu „aizmetņi" 17. gs. dokumentos

17. gs. materiālu par Latgali, kuros būtu uzvārdu saraksti, nav daudz, tomēr pietiekami, lai gūtu priekšstatu par uzvārdu veidošanās procesa nepārtrauktību. Šķiet, uzvārdiem bagātākais šī laikposma dokuments ir Ludzas stārastijas 1646. gada inventāra saraksts (Brežgo 1944: 11–25). Tajā uzskaitīti ne tikai Ludzas pilsētas, bet arī tuvu un tālāku pagastu iedzīvotāji, līdz ar dažām sīkākām ziņām par viņu izvietojumu, nodarbošanos un pat apmešanās laiku konkrētā vietā. Šo materiālu diezgan viegli var saistīt ar mūsdienu karti un meklēt sakarības starp uzvārdiem un vietvārdiem, kā arī spriest par iespējamo vietvārdu maiņu laika gaitā.

Laika ziņā tuvs, bet mazāk pazīstams un ļoti savdabīgs dokuments ir 1654. gada „Piscovaja kņiga” (Brežgo 1927). Tas ir krievu valodā, tapis kara laika apstākļos, attiecas uz diezgan šauru pierobežas joslu Ludzas apriņķa DA un iestiepjas Asūnes un Robežnieku pagastā. Dokumenta sastādītāji acīmredzot vadījušies pēc savām vietu nosaukumu veidošanas shēmām – uzvārdam pievienojot izskaņu -ovo, -ina, -ščina (piemēram, Спила – Спилово, Ворза – Ворзнина²²) vai mēģinot to pārveidot daudzskaitlī (Пленъ – Пленцы²³), vai arī kombinējot no vārda un uzvārda (Микулайко Крышко – Мыкрышево²⁴). Neatpazīstams ir vienīgi nosaukums Воцколеньщина  – tas varētu attiekties uz Asūnes pagasta rietumdaļu, bet pats nosaukums varētu būt veidots no kāda salikteņa vai pierakstītājam nesaprotama vārda, ko mūsdienās diez vai vēl iespējams atšifrēt. Vēlāk, poļu dokumentos, ir lielāka izskaņu dažādība un saglabātas arī vietējās vietvārdu veidošanas tradīcijas (ar -iški vai -kolns u. tml.), taču sādžu nosaukumu pamatā ir tie paši uzvārdi: Vorza, Plesņa, Rusaks, Veteris, Meņģis, Ļuta, Rubins, Spila u. c.

Blakus esošā Robežnieku pagasta 1654. gada saraksts izskatās veidots steigā – pēc virsraksta varētu sagaidīt apdzīvoto vietu sarakstu (подъ деревнями во дворехъ), bet ir vienīgi uzskaitītas 12 personas, sādžu nosaukumu izdibināšanai varbūt nav pieticis laika. Salīdzinot šo sarakstu ar mūsdienu karti, viegli pamanāmas atbilsmes: Исачко Зуловъ – 5 km uz DA no Robežniekiem ir sādža Zulova, pagastā ir arī uzvārds Isaks; Есулковъ – vēl 20. gs. sākuma kartēs atzīmēta sādža Jasjuļki (tagad ietilpst Robežniekos); Микулаевъ – uz DR no Robežniekiem ir sādža Mihalova; Дубра – 4 km uz DRR no Robežniekiem bija sādža Dubriški, ir arī uzvārds Dubra; Варзевъ – apmēram 10 km no Robežniekiem gan uz ZR, gan ZA ir divas sādžas ar nosaukumu Vorzova; Лагишовъ – pagastā ir uzvārds Klagišs²⁵, kaimiņos Skaistas pagastā ir sādža Klagači jeb Glagači; Пунцо – uzvārds Punculis, apkārtējos pagastos ir vairākas sādžas ar nosaukumu Puncuļi; Мосеевъ – viens no Mateikas ezera nosaukuma variantiem ir Moseikas ezers. Arī Шарипа, Станьковъ, Яковлевъ – atbilst mūsdienu uzvārdiem šai pusē: Šaripa, Stankevičs, Jakovelis (sādža Jākaveļi ir Aulejas pagastā).

Nirzas, Pasienes, Plisūna apkārtnē 1654. gadā krievu karaspēks (vai izlūki (?)) būs uzturējies ilgāk, tur saraksti ir plašāki un detalizētāki. Parādās tendence līdzās uzvārdam rakstīt arī tēva vārdu kā papildu komponentu personas apzīmēšanai, piemēram, Ивашко Обрамовъ Дудишъ, Микитка Андреевъ Брыковъ, Савка Лаврентьевъ Рутька.²⁶ Tas savukārt ļauj novērot, ka uzvārdi tiek pārmantoti: Куземка Ондреевъ Совановъ, Бернъ Совановъ, отецъ ихъ Ондрюшка Совановъ (abiem dēliem ir tēva uzvārds, vienam norādīts arī tēva vārds); Ваньтиръ Сляда, Тиминъ, Андрюшка Ваньтировы Слядины (arī šeit tēvs ar diviem dēliem, kuriem tas pats uzvārds un norādīts tēva vārds). Vienādi vai līdzīgi uzvārdi mēdz parādīties dažādās sādžās, piemēram, izplatīts ir uzvārds Сляда, Слядинъ, Ляйтанъ, Ляйтановской, Ворза, Ворзанъ, Давгуловъ, Давдяло, Рутька, Клагажъ. Iespējams, ir pastāvējušas kādas ģimeņu iesaukas: vienā sādžā dzīvo Гришка Быкъ (‘bullis’) un Ермошка Жеребецъ (‘kumeļš’). Sādžu nosaukumi šajos apvidos acīmredzot ir nostabilizējušies jau senāk, tie atšķiras no uzvārdiem, kā tas redzams 1646. gada inventāra sarakstā²⁷.

1680. gada Rēzeknes mācītājmuižas inventāra sarakstā (Довгялло 1903: 402–406), kura otrā daļa²⁸ attiecas uz Asūnes katoļu baznīcas dibināšanu, aprakstīti arī Asūnes plebānijai piešķirtie īpašumi. Kā lielākā sādža minēta Kłabowszczyzna (tagadējie Klabauci) un tajā kāds zemnieks ar attiecīgo uzvārdu – Illa Kłab. 18. gs. poļu revīziju materiālos šādu uzvārdu nesastopam, bet 1772. gada dvēseļu revīzijā tas atkal parādās. Vēlāk tas sastopams citur Latvijā, tomēr nav zināms, vai tam ir kāda saistība ar kādreizējiem Asūnes pagasta Klabiem. Līdzīgi no Asūnes pagasta izzudis uzvārds Kucins vai tml. (Kucin, Kuczyn) un arī apdzīvota vieta ar attiecīgu nosaukumu, kas varētu būt atradusies mūsdienu Asūnes ziemeļos. Fiksēts arī uzvārds Tylaszowie (daudzskaitlī), kas bijis pamatā sādžas nosaukumam Tiliešova. Izplatīts ir uzvārds Ļuta (Gryg Luta, Siemion Luta, do tychże Lutow należy). Diezgan droši var pieņemt, ka šie Ļutas ir saistīti ar tagadējiem Ļutauciem. Uzmanību saista uzvārds Mięka, jo Asūnes pagastā ir sādža Meņģi, taču patālu no Asūnes, acīmredzot uzvārds bijis plašāk izplatīts. Asūnē minēts kāds Pawłovicz (mūsdienās ir Pauliņš un Pavlovskis, kas sākotnēji varētu būt viena uzvārda latviskais un poliskais variants). Pārējos sarakstā minētajos uzvārdos (Haniewicz, Ganczar, Wierzbicki, Wroblewskij, Brąk Mikucizna, Bednarczyk) nevar saskatīt līdzību ar mūsdienu toponīmiem, ja nu vienīgi ar uzvārdiem.

B.  Brežgo grāmatā „Latgolas inventari...” (1943) kā „Osyunes voitistes 1695. goda 1. maja inventars” publicēts materiāls par Sebežas tuvumā esošo Osinu. Lai gan tas nav saistīts ar Latgali, pārsteidz daudzu apdzīvoto vietu nosaukumu līdzība Osinas voitistē pie Sebežas un Asūnes pagastā, piemēram, Prykotniowo – Prikotova un Prikņi, Kulakowo – Kulakova, Minkowe – Meņģi u. c., arī ezeri Osyn, Osyniec un upe Osynica. Šajā kādreizējo poļu zemju nomales dokumentā ļoti labi var saskatīt poļu laika inventāru „rokrakstu” – visiem pierakstīti vārdi un uzvārdi –, acīmredzot tāds bija paradums visās poļu teritorijās.

1692. gada Feimaņu muižas aprakstā (Довгялло 1903: 394–402) minētas apmēram 25 personas, lielākoties ar vārdu un vēl kādu papildu apzīmējumu – kā uzvārdu (Czarnawski, Skrebel) vai kā citādi, piemēram, amatu (Młynarz (poļu ‘dzirnavnieks’), Tkacz (poļu, kr. ‘audējs’), arī Wewer varētu būt kāds jau uzvārdā pārtapis audēja apzīmējums)²⁹; iesauku pēc izskata (długi Matis ‘garais Matīss’). Nav skaidrs, kas domāts ar Ancz y Wars Łowan (divas personas ar vienu uzvārdu vai vienam vārds, bet otram nepareizi saklausīts un divās daļās sadalīts uzvārds (?)) un Czarnawski Warstewan (divi uzvārdi vai uzvārds un vārds (?)) – mūsdienās ir apdzīvota vieta Vorslovāni [uo, o] – varbūt šis nosaukums bijis par sarežģītu ierēdņa ausij vai arī vēl nebija izveidojies mūsdienu formā. Muižas aprakstā minēti tikai divi apdzīvoto vietu nosaukumi – Klinganiszki un Kokaliszki –, turklāt abiem atrodami arī atbilstoši uzvārdi: Klengen un Kuokał (sic!) ar divskani uo.

1696. gada Rušonas muižas aprakstā (Довгялло 1903: 406–413) uzskaitīts apmēram 50 zemnieku ar vairāk nekā 30 uzvārdiem, no kuriem daži atkārtojas vairākām personām, dažkārt arī dažādi pierakstīti: Putan (7), Bycan (4), Ruskul (2), Ruszkul, Matysan, Matyzan, Matysangur; Antan, Bałtman, Batnik, Batiuk, Bityn, Brydak, Grebeż, Grygatan, Gryzan, Guntovnik, Gutyn, Jokszt, Judra, Kaszka, Kroupsza, Ludan, Macz, Mayniata, Myszan, Pokszan, Poter, Repisza, Rywar, Rutul, Sman, Strzelne, Sudor, Szurtan, Treg, Winnik, Wencel. Lielākā daļa šo uzvārdu ir atpazīstami arī vietu nosaukumos Rušonas un Aglonas tuvumā (Putāni, Ruskuļi, Matisāni, Breidaki, Grebieži, Gūteņi, Joksti, Liudaniškas, Misāni, Pokšāni, Repši jeb Riepšas, Rivari, Rutuļi, Smani), citi mazliet tālāk (Antāni, Bicāni, Guta, Sudari u. c.). Brenc un Anczkin 1696. gadā vēl minēti kā vārdi (Brenc Wencel, Anczkin Ruskul, Anczkin Gryzan). Droši vien pastāvēja arī kādi vietu nosaukumi, taču tie pierakstītājiem varbūt nešķita svarīgi. Saimniekus ar vienādiem uzvārdiem precizēja vārdi, atsevišķos gadījumos arī amati – Ludan (kowal ‘kalējs’), Rywar (będnarz ‘mucinieks’), Kasper Kucharz ‘pavārs’. Rušonas muižas zemnieku uzskaitījumā tikai vienai personai norādīts dzīvesvietas nosaukums – Adam Bycan na Durymszkach, un to pašu mūsdienās diez vai vairs iespējams lokalizēt.

18. gs. revīziju materiāli mūsdienu kartē

Ja 16.–17. gs. uzvārdi un vietvārdi ar mūsdienu karti sasaistāmi galvenokārt asociatīvi, tad 18. gs. revīziju materiāli – jau ar lielu ticamības pakāpi, īpaši teritorijās, uz kurām attiecas 1712., 1738. un 1765. gada revīzijas, jo tajās vietvārdu un personu uzskaitījums pārsvarā veikts noteiktā ģeogrāfiskā secībā, turklāt ļoti labi parādās pēctecība, uzvārdu un sādžu nosaukumu attīstība. Drīz pēc tam seko 1772. gada „dvēseļu revīzija” un 1784. gada ģenerālmērīšana jau ar pietiekami liela mēroga kartēm. Tādējādi 18. gs. revīzijas ir lielisks materiāls uzvārdu un sādžu nosaukumu veidošanās izpētei. Vēlākie dažādi 19. un 20. gs. saraksti un kartes palīdz tos sasaistīt ar mūsdienu situāciju. Šķiet, ka tieši 18. gs., pateicoties daudzajām revīzijām, intensīvi tika fiksēti un arī apzināti veidoti sādžu nosaukumi, galvenokārt atvasinot tos no uzvārdiem, uz ko īpaši norāda piederību apzīmējošās izskaņas (piemēram, uzvārds Cirša – sādža Ciršova; Paukšte – Paukštova; Murāns – Muraniški). Izskaņa -iški 18. gs. inventāros parasti signalizē par senākiem vietvārdiem un norāda uz kādu vecāku ciemu nosaukumu veidošanas tradīciju. Revīziju materiālos retāk sastopami ar dabu saistīti apdzīvoto vietu nosaukumi (Aprobakałns, Leytova Góra, Purwamala).

Sakārtojot kādas noteiktas teritorijas 18. gs. inventāru sarakstos minētos vietvārdus un personvārdus vienotā tabulā un „projicējot” tos kartē, var atklāt interesantas detaļas sādžu nosaukumu veidošanās procesā, kā arī vismaz aptuveni noteikt, uz kurām vietām attiecināmi mūsdienās jau izzudušie vietvārdi. Piemēram, Asūnes voitistē, kur kopumā sādžu nosaukumi mainījušies ļoti maz, var nojaust, ka 1738. un 1765. gadā minētā Prikņova varētu būt tagadējie Reiņi un Kovaļki; tagadējie Aišpūri kādreiz saukti par Ļakovu un vēl agrāk par Cyukovu (Cuakowa), bet Prikņi – par Sustenovu. Savukārt mūsdienu Apaļi un Posova kādreiz saucās Andinova. Revīziju saraksti lieliski parāda, ka šajos gadījumos apdzīvoto vietu nosaukumi mainījušies tieši uzvārdu ietekmē.

Šādi ar diezgan lielu precizitāti var noteikt arī 18. gs. pagastu (voitistu) robežas. Piemēram, saistot 18. gs. Nautrānu voitistes inventāros minētos vietvārdus un personvārdus ar mūsdienu karti (skat. 1. pielikumā 9. attēlu „Nautrānu voitistes uzvārdi un vietvārdi 16.–18. gs. revīziju materiālos”), redzams, ka toreizējā voitiste aptvēra tagadējā Nautrānu pagasta dienviddaļu un iesniedzās mūsdienu Ilzeskalna pagastā. Turklāt tieši Ilzeskalna pagastā līdz mūsdienām ir saglabājušies ciemu nosaukumi, kas sasaucas ar vēl senākiem, jau 1599. gadā Nautrānu voitistē minētiem, uzvārdiem: Gorszwan – mūsdienu Gorsvāni; Gallus, Gajman – mūsdienu Vecgailumi un Jaungailumi; Bluntow – mūsdienu Blantine. Salīdzinot šo nosaukumu rakstību dažādos laikos, secināms, ka tie nav būtiski mainījušies vismaz no 18.  gs. (sal.: 1712 Garswan, 1738 za Karswalowa – Garswan, 1765 wieś Gorszwanowo, Gorszwan; 1712 po Gaylomie, 1738 do Gaylumow, 1765 wieś Gaylumowo; 1765 w Blantyniach, Wasil y Czudar Blantyniowie). Līdzīgs ir bijis arī citu kādreizējās Nautrānu voitistes sādžu nosaukumu veidošanās process.

Pēc 18. gs. revīziju datiem atsevišķos gadījumos iespējams izdibināt dažu vietvārdu/uzvārdu izcelsmi, ja attiecīgais nosaukums nav senāks, bet radies inventāru sarakstos aptvertajā laikā. Piemēram, Asūnes pagasta Meļķeri visdrīzāk ir atvasināti no personvārda Melhiors, nevis no lejasvācu melker ‘slaucējs‘, kā to piedāvā skaidrot L. Latkovskis (1971: 29). Nedaudzajos 16. un 17. gs. avotos šāds vārds nav atrodams, toties 1712. gada revīzijas materiālos aiz vairākām personām ar uzvārdu Plesnia un kāda Hindrich Muyzynik minēts Jan Muyzynik, kas mantojis platības po Melchieru Muyzyniku. 1738. gada revīzijas materiālos ģeogrāfiski šajā pašā vietā jau minēts nosaukums Melkieryszki un vairākas personas, kuru vidū ir Melkier, podwoyski na usłudze, bet uzvārds Muyzynik jau ir izzudis (varbūt tas nebija uzvārds (?)). Uzmanību saista arī tas, ka šajā pašā revīzijas protokolā Veteriškos (mūsd. Veteraucos) ierakstīts Melkier Kalwisz, līdzās citiem saimniekiem ar tādu pašu uzvārdu, piemēram, Andrzej Kalwisz, Daniel Kalwisz, Józef Kalwisz u. c. Šajā kontekstā Kalwisz ir uzvārds, bet Melkier – vārds (pielāgots vietējai izrunai no Melchier, Melchior). Nosaukums Melkeriški atkārtojas 1761. gada Asūnes draudzes vizitācijas protokolā, baznīcas zemju robežu aprakstā, kur między gruntami melkieryszkimi ‘starp Melkerišku tīrumiem‘ norādīta robežzīme. 1765. gada sarakstā atkal parādās saistība ar kristāmvārdu Melhiors – gan sādžas nosaukumā Malcheryszki, gan uzvārdos: Piter Melcher, Antoni i Wasil Melcherowie. 1772. gada dvēseļu revīzijas materiālos šajā sādžā (Мелкеришка) atrodam visus tikko minētos Melkerus: uzskaitīta Pētera Melkera (хозяинъ Петръ Мелкеръ) 13 cilvēku lielā saime ar 6 bērniem, vedeklu un strādniekiem; vēl lielākā Antona Melkera (Антонъ Мелкеръ) saime ar sievu, 4 bērniem, audžumeitu, iebūviešiem, strādniekiem un viņu bērniem. Trešais Melkers (Василеи Мелкеръ) ir atraitnis ar 4 bērniem, vedeklām, mazbērniem un strādnieku. Melkeriškos³⁰ uzskaitītas vēl piecas saimniecības ar citiem saimnieku uzvārdiem: Даукштъ, Плесне, Гразуль, Геиба. Savi atšķirīgi uzvārdi ir arī iebūviešiem, sievām uzrādīti viņu pirmslaulības uzvārdi.

Interesanti ir salīdzināt ierakstus 1749. gadā tapušajā Pustiņas un Mazindricas muižas inventāra sarakstā (Brežgo 1943: 24–44). Ja Pustiņas muižas inventāra saraksts ir ļoti izvērsts, ar vārdiem, uzvārdiem un apdzīvoto vietu nosaukumiem, tad Mazindricas pusē pārsvarā minēti tikai vārdi un uzvārdi, un saistīt tos ar tagadējiem vietvārdiem ir grūtāk. Tam var būt dažādi iemesli, bet iespējams arī, ka te parādās atšķirības starp ilgstoši administratīvi šķirtajām teritorijām – Poļu Inflantijā Indricas³¹ labajā krastā apdzīvotās vietas līdz tam tik sīki nav uzskaitītas, bet Viļņas diecēzei piederošajā Drujas draudzē šī nav pirmā inventarizācija.³²

Liecības par iedzīvotāju migrāciju un vietvārdu pārceļošanu 18. gs. 

Pēc senos dokumentos minētiem personvārdiem un vietvārdiem nereti var izsekot iedzīvotāju migrācijas ceļiem un saskatīt vietvārdu pārceļošanu vai vismaz pārceļotāju ietekmi uz vietu nosaukumiem. Atsevišķas norādes uz pārceļotājiem sastopamas arī 17. gs. dokumentos, bet 18. gs. revīziju materiālos tās reizēm norāda uz ienācēja izcelsmes vietu. Tā Grāveru³³ un Vecpils³⁴ pagasta 1765. gada sarakstos pie daudziem uzvārdiem ir norādīts, no kurienes cilvēks ienācis. Pārceļošanas laiks gan nav minēts, un arī pārceļotāju skaitu pēc šiem sarakstiem nevar precīzi noteikt, tomēr kopumā viņu ir bijis daudz – piemēram, Grāveru pagastā no uzskaitītajām 192 personām vai ģimenēm apmēram 90 (tātad gandrīz puse³⁵) ir ieceļojuši. Ienācēji ir galvenokārt no kaimiņu pagastiem vai muižām – Kombuļiem (15), Krāslavas (6), Teneismuižas (16), Indricas (11), Šterembergas (3), Pustiņas (7), un viņus var atpazīt ne tikai pēc pagasta norādes, bet arī pēc raksturīgajiem uzvārdiem. Diezgan daudz ienācēju ir no Baltkrievijas (8) un tālākiem Krievijas apgabaliem, t. s. moskale (21). Vēl daži atzīmēti tikai kā zachoże, neminot, no kurienes viņi ienākuši. Vairumā gadījumu ienācēji apmetušies sādžās blakus vietējiem un vietu nosaukumus nav ietekmējuši, piemēram, Kūdeņos (obrąb Kudzinow) blakus vietējiem – Stanisław Kudzin, Stasz Kudzin – reģistrēti ienācēji no Kombuļiem un Indricas: Juran, Kumbulski; Plyucz, Kumbulski; Andrzey y Anczkin Melderowie, Indryccy. Tomēr daži sādžu nosaukumi izskatās pārnesti no ieceļotāju agrākajām dzīvesvietām līdz ar viņu uzvārdiem: Luņi un Zukuli no Skaistas pagasta, Spaļbi no Kalniešu pagasta, Mateļi no Kombuļu pagasta.

Arī Vecpils pagastā 1765. gada revīzijas materiālos atzīmēti daudzi pārceļotāji. No minētajām 362 personām vai ģimenēm 133 (gandrīz 37 %) ir ieradušās vai nu no kaimiņu pagastiem – Krāslavas (15), Kombuļiem (3), vai no attālākām vietām – Indricas (12), Teneismuižas (2), Nauļāniem (1), savukārt 49 personas atzīmētas kā Białoruski (iespējams, no Baltkrievijas) un 51 persona – moskal (iespējams, vecticībnieki no tālākiem Krievijas apgabaliem). Dažos gadījumos arī Vecpils pagastā ienācēji ir atnesuši līdzi vai ietekmējuši jau pastāvošos sādžu nosaukumus. Piemēram, obrąb Siłozakiszki Wyrwiałow, kurā dzīvo Jurko Wyrwiała Kombulski un Wilim Wyrwiało Kombulski, pārtapis par tagadējiem Virvjaliem (Kombuļu pagastā ir ciems Virveļi). Tagadējo Bandališku vietā 1765. gadā bijis obrąb Baldynow, tā nosaukums varētu būt atnests no Kalniešu pagasta Baldiniškiem, kam blakus ir Caurumi, kas kā uzvārds fiksēts Vecpils pagastā (po Caurumie).

Norādes uz pārceļotājiem atrodamas arī 1738. gada dažādu pagastu revīziju materiālos, 1749. gada Pustiņas muižas inventāra sarakstā, 1772. gada dvēseļu revīzijā, atsevišķos citos dokumentos (sīkāk skat. Kovaļevska 2015a, 2015b, 2016).

Salīdzinot ierakstus par kādu uzvārdu dažādu revīziju materiālos, var izsekot konkrēta uzvārda pārvietošanos laika gaitā. Tas, ka daudziem uzvārdiem var nojaust to izcelsmes vietu, liecina – kādā vēstures posmā vietvārdi un uzvārdi vairs nav bijuši cieši saistīti, vietvārdi palikuši uz vietas, bet uzvārdi turpinājuši gaitu plašajā pasaulē. Piemēram, kādreizējā Asūnes pagasta Kairišos 1772. gadā vairs nav neviena uzvārda, kas atgādinātu sādžas nosaukumu, toties pagastā fiksētas 10 personas ar uzvārdu Kaira vai Kairišs (Кайра, Каировъ, Каиришовна u. tml.). Pateicoties tam, ka šis uzvārds atrodams vairāku 18. un pat 17. gs. Asūnes pagasta revīziju materiālos, ar kartogrāfisko metodi var izsekot, kā laika gaitā tas ir izplatījies gandrīz pa visu pagastu (skat. 1. pielikumā 7. attēlu „Uzvārdu Kaira, Kairišs pārvietošanās no iespējamās izcelsmes vietas – Svariņu pagasta Kairišiem”). 1654. gada „Piscovaja kņiga” ir senākais līdz šim zināmais dokuments, kurā var sazīmēt šo uzvārdu un vietas nosaukumu: дрв. Карино, во дворе Васка Каря. 1712. gada inventāra sarakstā tas minēts vairākās vietās; uz mūsd. Kairišiem varētu attiekties ieraksts: po Joniku Kauryszu – Brenc Kaurysz; uz Kairišiem vai Veterauciem: po Wilinae Keyryszu – Siemion Weter; uz Misņikovu: po Pietrze Mysniku – Orń Kayrysz. 1738. gadā Kairišos vēl ir trīs saimnieki ar uzvārdu Kayrysz, bet 1765. gada sarakstā vairs nav neviena. 1772. gadā uzvārds jau ir izkaisījies gandrīz pa visu pagastu. Protams, līdzīgs uzvārds un vietvārds varēja pastāvēt arī citur un būt ar savu rašanās un izplatības vēsturi.

Cits piemērs ir specifiski Asūnes pagastam raksturīgais uzvārds Zeiza. Nav zināma tā izcelsme, pirmoreiz rakstītos avotos tas parādās 1761. gada Asūnes draudzes vizitācijas protokolā, kur minēti astoņi saimnieki ar uzvārdu Zeyza, taču atbilstoša sādžas nosaukuma vēl nav: četri Zeizas dzīvo Klabaucos, viens Pļupovā, viens Sivuhā (Siwucha) un divi Voļvarkovā (Wolwarkowo). Pēdējie divi sādžu nosaukumi citos avotos gandrīz neparādās un līdz mūsdienām nav nonākuši. Spriežot pēc konteksta un tos salīdzinot ar 1772. gada dvēseļu revīzijas sarakstiem, var nojaust, ka Sivuha varēja būt Ļutaucu daļa, bet Voļvarkova jau 1772. gadā nosaukta par Zeiziem (деревня Зейзовъ). Turpmāk šis nosaukums nostiprinās, un ar laiku sādža pat sadalās Lielajos un Mazajos Zeizos, bet uzvārds pamazām izplatās pa visu pagastu, tomēr koncentrējoties iepriekš minētajās sādžās. 1772. gadā minēta 31 persona ar uzvārdu Zeiza, starp tiem 11 ir saimnieki (Зейза): 3 Klabaucos, 2 Pļupovā, 2 Ļutaucos un 4 Zeizos; pārējie – sievas (saglabā savus pirmslaulības uzvārdus), strādnieki, bezzemnieki u. c. – izkaisīti pa visu pagastu (skat. 1. pielikumā 8. attēlu „Uzvārdu Speila un Zeiza izplatība agrākajā Asūnes pagastā 1722. gadā”). Ņemot vērā citus ģimenes locekļus, uz kuriem varētu attiekties uzvārds Zeiza, 1772. gadā šādu personu varēja būt ap 80.

Pēc Ilmāra Meža datiem, 19. gs. beigās, 1897. gada tautas skaitīšanā, fiksēts jau divreiz vairāk Zeizu: 22 Zukulovā, 20 Zeliškos, 20 Ļutaucos, 18 Lielajos Zeizos, 17 Klabaucos, 12 Asūnē, 11 Tiliešovā, 11 Mazajā Asūnē, 9 Kastirščinā, 7 Butkunos, 6 Vorzovā, 6 Svjatoščinā, 6 Perviļovā. 1935. gadā uzvārds Zeiza atzīmēts arī Dagdas, Svariņu, Andrupenes, Kombuļu pagastā, bet mūsdienās Zeizas sastopami vēl citur Latvijā un droši vien pat ārpus tās.

Uzvārdu kartēšanas iespējas

19. gs. nāk ar biežāku un rūpīgāku iedzīvotāju uzskaiti, ar kartogrāfijas strauju attīstību, milzīgu materiāla klāstu (baznīcu grāmatas, tautas skaitīšanas dokumenti u. c.), kas ļauj pārskatāmā pagātnē izsekot dzimtu vēsturei. Bieži vien šie meklējumi apstājas 19. gs. vidū vai sākumā, jo tik tālu sniedzas vairums baznīcu grāmatu ierakstu. Tomēr, pateicoties tam, ka uzvārdi Latgalē pastāvēja jau krietni agrāk par 19. gs. un informācija par tiem ir pieejama publicētos avotos, iespējams atrast vai vismaz nojaust savas saknes daudz tālākā pagātnē.

Fakts, ka vairums no 17.–18. gs. Latgales revīziju materiālos minētajiem uzvārdiem ir nonākuši līdz mūsdienām, bez šaubām, ir ievērības cienīgs. Ņemot vērā Latgales vietvārdu un uzvārdu ciešo saistību un vēsturiskos avotos izsekojamo pēctecību, ir iespējams kartogrāfiski attēlot šādos avotos atrodamo onomastisko materiālu. Tas ievērojami paplašinātu uzvārdu pētīšanas iespējas – ne tikai Latgalē, bet visas Latvijas un Eiropas kontekstā. Ilmāra Meža sastādītā grāmata ar detalizēto pārskatu par uzvārdiem Latgalē 1935. un 1897. gadā var kļūt par labu izejas materiālu lēcienam dziļākā uzvārdu un arī vietvārdu izcelsmes vēsturē.

Atsauces

1. Livländische Güterunkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). Ed.: Bruiningk, H., Busch, N. Riga, 1908, 487.–489. lpp.
2. Kā tas darīts arī šajā rakstā, pieņemot, ka uzvārda galvenā pazīme ir pārmantojamība un lietojums oficiālajā apritē.
3. Biryn šeit ir vārds, nevis uzvārds, iespējams, tas pats, kas citos avotos Bierns. Savukārt Sypul droši vien var saistīt ar vēlāko uzvārdu Seipuļnīks, kas sastopams citos pagastos.
4. Leimaņi (no lejasvācu Leiman, vācu Lehnsmann ‘lēņa vīrs’) – vietējās izcelsmes mazie vasaļi Livonijā, starpslānis starp zemniekiem un vācu bruņniecību.
5. Koncils notika Itālijas pilsētā Trento, kuras latīniskais nosaukums ir Tridentum. Latviešu literatūrā sastopams arī no vācu valodas aizgūtais šīs pilsētas nosaukums Trienta (vācu Trient).
6. Metriku grāmatas daudzviet Eiropā jau pastāvēja, taču tās nebija visai Baznīcai obligātas, un tām nebija vienotas formas.
7. Decretum de reformatione matrimonii. Canones et decreta sacrosancti œcumenici Concilii Tridentini. Augustae Taurinorum: Typographia Pontificia et Archiepiscopalis eq. Petrus Marietti, 1890, p. 172–179.
8. Akta wizytacji dekanatów bytomskiego i pszczyńskiego dokonanej w roku 1598 z polecenia Jerzego kardynała Radziwiłła, biskupa krakowskiego, wyd. M. Wojtas. Katowice, 1938, s. 16.
9. Kleijntjenss, J. Latvijas vēstures avoti Jezuītu ordeņa archīvos, III sēj., II d. Rīga, 1941, 21. lpp.
10. Synodus dioecesana Vendensis et Livoniae, celebrata Rigae .. Ottonem Schenking.. 1611.
11. Protocoll der Catholischen Kirchenvisitationin Livland vom Jahre 1613.
12. Schirren, C. (1861–1868) Verzeichniss livländischer Geschichts: Quellen in schwedischen Archiven und Bibliotheken. Dorpat: W. Gläsers Verlag, 231. lpp.
13. Biezais, H. (1957) Das Kirchenbuch der St. Jakobskirche in Riga, 1582–1621. Uppsala: Lundequistska bokhandeln; Wiesbaden: Otto Harrasowitz.
14. Lat. pagus ‘ciems’.
15. Formulae scribendi in libris habendis apud Parochos. Rituale Romanum. Romae, 1615, 228.–232. lpp.
16. Sal. arī Klētnieks 1939 [3]: 437.–438. lpp.
17. V. Klētnieks (1939 [3]: 437) min arī citas, vēl senākas, metriku grāmatas (Krāslavai no 1667., Daugavpilij no 1689., Indricai no 1696. gada), taču tās atrodas citos arhīvos un nav viegli pieejamas. Biežo karu dēļ 17. gs. daudzas metrikas var būt arī gājušas bojā.
18. Tā kā personvārdi 18. gs. poļu revīziju materiālos masveidā ir atpazīstami kā katoļu kristāmvārdi (izņemot specifiskos krievu vecticībnieku vārdus un krasi atšķirīgos ebreju vārdus), tad grūti iedomāties, ka šos vārdus viņi būtu ieguvuši citādi, nevis kristībā. Uzvārds savukārt varēja būt nācis no „civilās” dzīves. Bet vai tajā laikā pastāvēja kādi personu reģistri? Poļu laika revīziju materiālos personvārdi minēti vienīgi tik daudz, cik tas nepieciešams īpašuma lietu precizēšanai (resp., nav uzskaitīti visi iedzīvotāji). Krievu laiks sākas ar ļoti sīku visu personu uzskaiti (1772), tas varētu būt sākums civilās varas interesei par visu personu reģistriem. Iespējams, ka cara ierēdņi ne tikai pierakstīja jau esošus faktus (vietu un cilvēku vārdus), bet arī ieviesa savu kārtību tur, kur tādas nebija, – precizēja vai piešķīra nosaukumus vietām, ja tas likās vajadzīgs, kā arī fiksēja uzvārdus visiem pieaugušajiem (bērni mantoja tēva uzvārdu).
19. Piemēram, Asūnes voitistē vien 1765. gada inventāra sarakstā (vai: revīzijā (?)) minētas 299 personas ar 149 dažādiem uzvārdiem.
20. Tas ir laiks, kad notika pirmā Polijas dalīšana, Latgale nonāca Krievijas sastāvā un tika veikta detalizēta iedzīvotāju uzskaite.
21. Mūsdienās poļu vārds nazwisko nozīmē ‘uzvārds’, bet vēl 19. gs. to attiecināja uz jebkāda veida nosaukumiem; tātad šajā gadījumā nazwisko familijne ir ‘ģimenes, dzimtas nosaukums’.
22. Tagad Speilukolns un Vorzova.
23. Tagad Plenčova.
24. Tagad Kriškinova.
25. 1749. gada Pustiņas muižas inventāra sarakstā atveidots kā Kłagaysz (Brežgo 1943: 37).
26. Jāatzīmē, ka šāda tradīcija bija Krievijā jau 16. gs., kā to redzam 1563.–1565. gada Polockas apriņķa robežu aprakstos (Калачовъ 1877: 421–427): Krievijas pusē personvārdi sastāv no trijiem komponentiem (Петръ Ивановичъ Шуйской, [посылали] Ивана Ондреева сына Кикина), bet Viļņas apriņķī un pat Sebežā, kas līdz 1535. gadam vēl piederējusi Lietuvas lielkņazistei, – no diviem (пана Юрья Зиновьева, Петра Кишкина; Матюша Тереховъ, Парша Дуюягинъ). Tātad arī Krievijā un Lietuvā 16. gs. vidū uzvārdi jau tika lietoti (turklāt Krievijā līdzās uzvārdam – arī tēva vārds). Arī 17. gs. beigās Zamošes un Osinas (pie Sebežas) voitistē (Brežgo 1943: 1–10) redzam to pašu ainu – ir gan apdzīvoto vietu nosaukumi, gan divkomponentu personvārdi, kā tas poļu laika revīziju materiāliem raksturīgi.
27. Skat. 1646. gada Ludzas stārastijas revīzijas materiālos (Brežgo 1944: 11–25).
28. Pirmajā daļā minētās personas acīmredzot dzīvojušas Rēzeknē un tās tuvumā, un to uzvārdus (Urbul, Bułat, Litwin, Rekszan, Szpil, Łazda, Łayzan, Maczypan, Grydyn, Ratynik, Inda, Drewinik u. c.) ar mūsdienu karti vairs nav iespējams saistīt.
29. Feimaņu apkārtnē joprojām ir daudz ar amatiem saistītu vietu nosaukumu: Meļderi, Kovališki, Leperi, Vēveri, Skrauči, Pūdnīki u. c.
30. Vēlākos avotos sādžas nosaukums ir rakstīts arī kā Мелкaришка, Мелкерева, tautā saukta arī par Melkerauciem, tomēr 20. gs. nostiprinājies uzvārdam identisks nosaukums – Meļķeri, Melkeri (latg. – Meļkeri).
31. Indrica savulaik ir bijusi Livonijas un Lietuvas lielkņazistes robežupe.
32. Piem., 1744. gada Drujas draudzes vizitācijas protokolā uzskaitītas apdzīvotās vietas gar draudzes robežu. Spriežot pēc tā, ka nosaukumi abos (1744 un 1749) dokumentos atkārtojas un gandrīz visi ir ar izskaņām, tie varētu būt izveidojušies jau daudz agrāk. Savukārt Mazindricas pusē 1749. gadā tie vēl tikko veidojas.
33. Ietver tagadējo Grāveru un Šķeltovas pagastu.
34. Ietver galvenokārt tagadējo Naujenes un Biķernieku pagastu.
35. Iespējams, ka šīs proporcijas nevar rēķināt tik burtiski, jo ieceļotājiem varēja būt mazākas ģimenes, bet viņi varētu būt uzskaitīti precīzāk nekā vietējie.

Avoti un literatūra

1. Biezais, Haralds. (1957) Das Kirchenbuch der St. Jakobskirche in Riga, 1582–1621. Uppsala: Lundequistska bokhandeln; Wiesbaden: Otto Harrasowitz.
2. Brežgo, Boļeslavs. (1927) 1654. gada „Piscovaja kņiga” Latgalē. Filologu biedrības raksti, 7. Rīga, 101.–109. lpp.
3. Dyjakowska, Marzena. (2012) Rejestracja stanu cywilnego w Polsce przedrozbiorowej. Metryka. Studia z zakresu prawa osobowego i rejestracji stanu cywilnego, Nr. 1, s. 19–42.
4. Gizbert-Studnicki, Wacław. (1912) Z archiwum Dyneburskiego (vol. 3, 4 i 6 z 1797 r.): Szlachta osuńska bezrolna. Z okolic Dźwiny: Księga zbiorowa na dochód czytelni polskiej w Witebsku. Witebsk, s. 187–189.
5. Klētnieks, Valdemārs. (1939) Dzimtu vēstures pētīšana. Latvijas Vēstures instituta žurnāls. Nr. 3 (11), 403.–440. lpp.; Nr. 4 (12), 581.–614. lpp.
6. Korzeniewska, Anna. (2002) Prawo rodzinne w Kodeksie Napoleona. Studia Warmińskie, 39, s. 297–307.
7. Kotecki, Radosław. (2009) Rejestracja metrykalna wiernych w świetle potrydenckiego ustawodawstwa Kościoła katolickiego (ze szczególnym uwzględnieniem prawodawstwa diecezji Chełmińskiej, Gnieźnieńskiej, Płockiej i Włocławskiej). Nasza Przeszłość, Nr. 112, s. 35–75.
8. Kovaļevska, Otīlija. (2015a) Asūnes un Pustiņas kā Baltkrievijas pierobežas pagastu vietvārdi gadsimtu
   griezumā. Latgalistikys kongresu materiali. V: 5. storptautyskuo latgalistikys konference, veļteita Mikeļa Bukša symtgadei, Reigā, 2012. goda 5.–6. oktobrī. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 42.–72. lpp.
9. Kovaļevska, Otīlija. (2015b) Kartogrāfiskās metodes iespējas dienvidaustrumu Latgales sādžu nosaukumu un uzvārdu izcelsmes pētījumos. Via Latgalica: humanitāro zinātņu žurnāls, 7. Rēzekne: Rēzeknes Augstskola, 106.–124. lpp.
10. Kovaļevska, Otīlija. (2016) Asūnes pagasta vietas un vārdi 1772. gada dvēseļu revīzijā. Via Latgalica: humanitāro zinātņu žurnāls, 8. Rēzekne: Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, 37.–56. lpp.
11. Latkovskis, Leonards. (1971) Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas. [Minchene]: Latgaļu izdevniecība.
12. Litak, Stanislaw, red. (1998) Akta Wizytacji generalnej diecezji Inflanckiej i Kurlandzkiej czyli Piltyńskiej z 1761 roku. Toruń: Towarzystwo Naukowe.
13. Livländische Güterunkunden (aus den Jahren 1207 bis 1500). [Bd. I]. Ed.: Bruiningk H., Busch N. Riga, 1908.
14. Mickienė, Ilona; Bačiūnaitė-Lužinienė, Lina. (2013) Onomastikos įžvalgos [Mokomoji metodinė knyga]. Vilnius: Vilniaus universitetas.
15. Morawski, Michał. (1937) Synod Piotrkowski w roku 1589. Włocławek: [Uniwersytet Stefana Batorego], 1937.
16. Moskal, Tomasz. (2005) Historia ksiąg metrykalnych kościoła katolickiego na ziemiach polskich. Archiwariusz, Nr. 1, s. 55–83.
17. Napoleona kodekss. (1804) Французский гражданский кодекс 1804 года с позднейшими изменениями до 1939 г. Пер. И. С. Перетерского. Москва: Юридическое издательство, 1941.
18. Naruszewicz-Duchlińska, Alina. (2007) Nazwiska mieszkańców komornictwa lidzbarskiego (1500–1772 r.). Olsztyn: Wydział Humanistyczny Uniwersytetu Warmińsko-Mazurskiego i Polskie Towarzystwo Historyczne.
19. Ozols, Arturs. (1968) Aizgūtā veclatviešu rakstu valodas leksika un mūsdienu latviešu valoda. Latviešu leksikas attīstība. LVU Zinātniskie raksti, 86. sēj. Rīga: Zinātne, 11.–49. lpp.
20. Protocoll der Catholischen Kirchenvisitation in Livland vom Jahre 1613. Archiv für die Geschichte Liv-, Est- und Curlands. I. Dorpat: J. C. Schünmann’s Wittwe, 1842, s. 23–76.
21. Schirren, C. (1861–1868) Verzeichniss livländischer Geschichts: Quellen in schwedischen Archiven und Bibliotheken. Dorpat: W. Gläsers Verlag.
22. Sinkevičiūtė, Daiva. (2010) Kokios yra mūsų pavardės? Spectrum: Vilniaus Universiteto žurnalas, Nr. 1(12), p. 10–12.
23. Szerszeń, Michał. (2012) Historia rejestracji stanu cywilnego na ziemiach polskich [online]. Warszawa: USC. Available: http://susc.pl/czytaj/items/historia-rejestracji-stanu-cywilnego-cz-i-i-ii-autor-michal-szerszen.html [cited 17.02.2017.]
24. Tochowicz, Stefan. Nazwiska słomniczan pod koniec XVII wieku w świetle ksiąg metrykalnyc [online]. Available: http://mgckslomniki.pl/www/dokumenty/prace/nazwiska_slomniczan.pdf [cited 10.02.2017.]
25. Zeps, Valdis. (1972) Kū līcynoj 1654. goda Piscovaja kņiga par Latgolu. Acta Latgalica, 4. [B. v.]: Latgaļu Pētnīceibas instituts, Latgaļu izdevnīceiba, 124.–127. lpp.
26. Zienkowicz, Michaele Joanne, red. (1744) Synodus Dioecesana Vilnensis ab [..] Michaele Joanne Zienkowicz, episcopo Vilnensi [..]. Vilnae.
27. Калачовъ, Николай, ред. (1877) Полоцкъ и Полоцкій поветъ. Писцовыя книги XVI века. II. Санктпетербургъ: Императорское Русское географическое общество, c. 421–566.
28. Планы генерального межевания 1780–х гг. M 1:84 000 (2 версты в дюйме) Дюнабурский, Режицкий, Люцинский уезд [online]. Available: http://www.litera-ru.ru [cited 17.02.2017.]

Anna Stafecka

Latgaliešu uzvārdi: lingvistisks ieskats

Atšķirībā no Kurzemes un Vidzemes, Latgalē uzvārdi pazīstami jau vairākus simtus gadu. Muižu revīziju materiālos tie parādās jau 16. gs., bet baznīcu grāmatās regulāri rakstīti kopš 17. gs. beigām. Līdz pirmās brīvvalsts laikam dokumentos tos ir rakstījuši cittautieši ar visai atšķirīgu latviešu valodas prasmi. Arī pirmajos brīvvalsts gados ar latgaliešu uzvārdu rakstību nebija viegli, jo gadsimtu gaitā tie bija atveidoti pēc citu valodu parauga, kaut vai, piemēram, bez garumzīmēm. Līdz šim latgaliešu uzvārdi ir pētīti tikai fragmentāri.¹

Senākajos revīziju materiālos un baznīcu grāmatās fiksētie uzvārdi semantiski ir visai caurspīdīgi. Pamatā tie ir latviešu valodas (tostarp arī vietējo izlokšņu) vārdi, kas nereti sākotnēji varēja būt iesaukas jeb palames (uzvārdus par palamēm vēl mūsdienās sauc 19. gs. beigās uz Sibīriju aizceļojušo latgaliešu pēcteči), kuru pamatā bija gan cilvēka ārējais izskats un uzvedības paradumi, piemēram, Apal, Baltin, Cakuł, Garanć, Kuprys, Małnacz, Płatpir u. c., gan amatu nosaukumi, piemēram, Kalw (sal. izl. kaļvs ‘kalējs’), Kalwisz, Pathmelnik (sal. izl. patmaļnīks ‘dzirnavnieks’), Warkal (sal. izl. varkaļs, vuorkaļs ‘vara kalējs, vara priekšmetu izgatavotājs’). Diezgan bieži uzvārds norāda uz dzīves vietu, piemēram, Aiʃpur, Purmalowa, Purwin, Sył, Syłajon. Cilvēka saikni ar dabu raksturo augu nosaukumi uzvārdos, piemēram, Rudz, Rudzels, Kukucz (sal. izl. kukuči ‘vaivariņi’), Łazd. Ir arī ar faunu saistītā leksika, it īpaši putnu nosaukumi, piemēram, Dzień, Gailis, Strod (sal. izl. strods ‘strazds’), Źogota (sal. izl. žogota ‘žagata’), retāk citi nosaukumi, piemēram, Skudra, Zusz (sal. izl. zušs ‘zutis’), Wower (sal. izl. vuovere ‘vāvere’). Sastopami arī uzvārdi, kuri veidoti no personvārdiem, piemēram, Bernan, Rancan. Vairumam šo uzvārdu atbilst tautas runā lietotie apelatīvi, kuri pierakstīti atbilstoši poļu valodas normām. Kā jau minēts, revīziju dokumenti un baznīcu grāmatas ir latīņu un poļu valodā. Arī latīniskajos ierakstos vārdi, uzvārdi un dzīves vieta rakstīta pēc poļu valodas parauga, tā visai precīzi atspoguļojot vietējo izlokšņu īpatnības.

18. gs. Latgalē, tāpat kā Lietuvā, vērojama uzvārdu slāviskošana.² Ja agrāk bija vērojams poļu valodas iespaids (galvenokārt izskaņās), tad 18. gs. otrajā pusē pēc Latgales pievienošanas Krievijai jūtama kļūst krievu valodas ietekme. To rāda, piemēram, 1850. gada dvēseļu revīzijas materiāli, kuros latgaliešu uzvārdi rakstīti krievu valodā. Tā Daugavpils apriņķa revīzijā sastopami latgaliešu uzvārdi Цепля, Клявинский, Путанъ, Стывра, Заранъ u. c.³ Līdzīga aina paveras 1897. gada tautas skaitīšanas materiālos, kur ir vēl spēcīgāka krievu valodas ietekme. Šķiet, nereti latviešu uzvārdi ir vienkārši tulkoti krieviski. 19. gs. arī garīdznieki ir spiesti baznīcu metriku grāmatās lietot krievu valodu, tomēr liela daļa to ignorē un krieviski raksta tikai tos dokumentus vai to norakstus, kas jāsūta varas iestādēm.⁴ Vēsturnieks B. Brežgo min dažas draudzes, kurās pat latīņu burtu aizlieguma laikā 19. gs. otrajā pusē baznīcu grāmatās lietota latgaliešu rakstu valoda.⁵

Latgale izsenis ir bijis multinacionāls un multikulturāls novads, tas atspoguļojas arī uzvārdu sistēmā. Vēsturiski Latgale ir bijusi cieši saistīta ar Lietuvu un Poliju, tādēļ daudz līdzības ir arī uzvārdu sistēmā. Lietuvieši, kā zināms, palielā skaitā ir dzīvojuši Dienvidlatgalē un Sakstagala Ciskādos un atstājuši ietekmi gan uz vietējām Latgales latviešu izloksnēm, gan uz toponīmisko un antroponīmisko sistēmu. Lietuviešu uzvārdi ir, piemēram, Daģis, Doļģis, Geiba, Gražulis, Gaidelis, Karvelis, Paukšte, Žmuida. Arī Latgales izloksnēm ir visai daudz kopīgā ar lietuviešu valodu. Tas palīdz skaidrot uzvārdu cilmi, jo nereti vārds jau ir zudis Latgales izloksnēs, bet sastopams lietuviešu valodā, piemēram, uzvārds Jauja (varbūt saistāms ar liet. jauja ‘rija’), Kampāns (iespējams, saistāms ar liet. kampas ‘stūris, kakts’), Linkevičs (pamatā varētu būt liet. linkti ‘liekties, sagumt’).

Savu ietekmi uz Latgales uzvārdu sistēmu ir atstājuši t. s. Ludzas igauņi – somugru pēcteči, kuri vairākus gadsimtus dzīvojuši Latgales austrumu daļā ap Ludzu. Par somugriskiem uzvārdiem tiek uzskatīti, piemēram, Puisāns, Poika, Poiks, Poiko, Poikāns, kuri cilmes ziņā saistāmi ar igauņu poiss ‘puisis’, Pizičs, Piziks (sal. ig. pisike ‘mazs’), Lapiks, Lepiks (iespējams, saistāms ar ig. lepik ‘alksnājs’).

Sevišķi spēcīgi Latgales uzvārdus ir ietekmējusi poļu un krievu valoda. No vienas puses, poļu muižnieki dzimtbūšanas laikos šeit iepludināja poļu un baltkrievu zemniekus, kuri vēlāk sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem, pārlatviskojās, taču slāvisko uzvārdu paturēja. No otras puses, lietvedība notika poļu, vēlāk krievu valodā. Ierēdņi (arī poļu garīdznieki) latgaliešu latviskos uzvārdus ir centušies pielāgot ne tikai abu šo valodu fonētiskajai un morfoloģiskajai sistēmai, bet arī leksikai, nereti pat tos tulkojot attiecīgajā valodā. Rezultātā latgaliešu uzvārdi, protams, ir rakstīti bez garumzīmēm, divskanis au pēc krievu valodas parauga rakstīts ar av, divskanis iu vai yu – ar iv, šī rakstība saglabājusies arī līdz mūsu dienām, piemēram, Avgustāns, Kravcāns, Ivbulis, Krivms, Rivža.

Baznīcu grāmatās uzvārdu ieraksti dažkārt ir precīzāki un tuvāki tautas runai, tajās sastop arī vietējām izloksnēm raksturīgu uzvārdu atveidojumu, piemēram, Prezmas draudzes 18. gs. vidus metrikās lasāmi precīzi uzvārdu ieraksti Kryum, Ryuża. Retumis sastopamas arī latviskās galotnes, piemēram, Brokans, Łayzans, Murans. Sieviešu uzvārdiem parasti pievienota izskaņa -ova, piemēram, Purmalowa, Pigozniowa. Dažkārt visai precīzi atspoguļotas vietējo izlokšņu īpatnības, piemēram, līdzskaņu mīkstinājums pēc poļu rakstības parauga (Dźieńs), k iespraudums vārdā raksnys ‘resns’, kas ir uzvārda Raxniowa pamatā.

Latgalē sastopami vairāku valodu uzvārdi ar vienādu nozīmi, piemēram, ar nozīmi ‘vilks’ fiksēti gan dažādi šī uzvārda pieraksti latviešu valodā (Vilks, Vylks, Vilkis, Viļčuks), gan arī slāviskotie varianti – Volkovs, Volks (sal. kr. волк, baltkr. воўк). Ar nozīmi ‘lācis’ fiksēti gan dažādi izlokšņu vārda luocs un tā atvasinājumu pieraksti (Locs, Locis, Ločs, Locāns, Lociks, Locmers, Ločmers u. c.), gan arī krievu valodas vārda медведь varianti Medvedevs, Medveds, Medveckis u. c. Izlokšņu vārds vuovere ‘vāvere’ acīmredzot ir pamatā uzvārdam Vovers, taču līdzās ir arī uzvārda slāviskais variants Belka, Belkovs (sal. kr. белка ‘vāvere’). Iespējams, iesauka ir pamatā latviešu uzvārdam Vucins, Vucāns (sal. izl. vucyns ‘auns’) un atbilstošajam krievu valodas uzvārdam Barans (sal. kr. баран ‘auns’). Īpaši daudz variantu ir uzvārdam, kura pamatā ir nozīme ‘kalējs’. Te minams gan izloksnēm raksturīgais Kaļvs (sal. arī liet. kalvis) un tā varianti, bet jo sevišķi daudzie poļu un baltkrievu cilmes uzvārda varianti Kovaļs, Kovalāns, Kovaļenko, Kovaļenkovs, Kovaļevskis u. c. (sal. poļu kowal, baltkr. kаваль ‘kalējs’). Fiksēts arī uzvārds Kuzņecovs (sal. kr. кузнец ‘kalējs’).

Dažkārt ar vienu un to pašu nozīmi sastopami gan latviešu, lietuviešu, gan arī poļu vai krievu uzvārdi. Piemēram, ar nozīmi ‘gailis’ atrodami latviešu uzvārdi Gailis, Gailišs, Gailāns, Gailans, Gailītis, Gailīts, lietuviešu Gaidelis, Gaideļs (sal. liet. gaydis ‘gailis’), krievu Petuks, Petuškevičs, Petuško, Petuška (sal. kr. петух ‘gailis’). Ar nozīmi ‘balodis’ fiksēts latviešu uzvārds Bolūds, Bolūžs, lietuviešu Karvels, Karvelis (sal. liet. karvelis ‘balodis’), slāviskais Golubs, Golubovs (sal. kr. голубь, poļu. gołąb ‘balodis’). Ar nozīmi ‘putns’ sastopami latviešu uzvārdi Putniņš, Putneņš, Putnis, Putns, Putno, Putņa, Putnāns, Putnanovs, Putyns, lietuviešu Paukšta, Paukšte, Paukšts (sal. liet. paukštis ‘putns’).

Latgales uzvārdu lielajā daudzveidībā var izdalīt vairākas semantiskās grupas. Minēsim galvenās no tām.

Visvairāk laikam ir uzvārdu, kas apzīmē cilvēka ārējo izskatu un fiziskās īpatnības (augumu, matu un bārdas krāsu, ķermeņa daļas utt.). Nosacīti šai grupā var iekļaut arī apģērbu. Šīs grupas uzvārdu pamatā visai bieži ir iesaukas, kas raksturo cilvēka ārējo izskatu kopumā, auguma īpatnības (liels, mazs, īss, garš, tievs u. c.), fiziskās īpatnības, kaut ko no citiem atšķirīgo, tādu, kas izceļas pārējo vidū, ir atpazīstams. Tādi uzvārdi ir, piemēram, Boļšis, Boļšijs (sal. kr. большой ‘liels’); Gorbans, Gorbatenko, Gorbatenoks, Gorbunovs (sal. kr. горб ‘kupris’); Gražuls, Gražuļs (sal. liet. dial. gražulis ‘skaistulis’); Klibais (sal. klibs); Korotkijs, Korotkins, Karotkis (sal. kr. короткий ‘īss’); Kumpels (Kumpeļs), Kumpiņš, Kumpeņš (sal. latv. kumpa, liet. kumpas ‘līks, uzkumpis’); Kupris, Kuprevičs, Kuprijanovs, Kuprišs, Kupriševs, Kuprans, Kuprovskis, Kupruks (sal. kupris); Plešs (sal. izl. plešs ‘pliks galvvidus’ (< kr. плешь); Pučko, Pučka, Pučkovs (sal. poļu uzv. Puczka, ko saista ar nozīmi 'resnītis, apalītis'), Puntužs, Puntūzis (sal. liet. puntuzas 'maza auguma cilvēks'); Reksnis, Rekšņa, Rekšnis (sal. izl. raksnys 'resns'); Rubcovs (sal. kr., baltkr. рубец 'rēta').

Matu un bārdas krāsa ir pamatā vairākiem uzvārdiem, piemēram, Malnaborzda, Malnbarzdis (saliktenis ar komponentiem malns ‘melns’ un buorzda ‘bārda’), Lielbаrdis, Lilobarda (saliktenis ar komponentiem liels (lils) un bārda); Beloborodoks, Beloborodko (sal. kr. белобородый ‘baltbārdis’); Belousovs (sal. kr. белый ‘balts’ un усы ‘ūsas’); Boltais, Bolts, Baltis, Baltovs (sal. balts, liet. baltas); Siermais (sal. izl. sierms ‘sirms’).

Vairāku uzvārdu pamatā ir ķermeņa daļu nosaukumi, it īpaši galvas vai sejas (arī acu vai ausu) raksturojums, piemēram, Garkaklis (saliktenis ar komponentiem garš un kakls); Garkаjs, Gorkojs (saliktenis ar komponentiem garš un kāja); Malnačs, Malnacis (saliktenis ar komponentiem malns ‘melns’ un acis); Platpīrs (saliktenis ar komponentiem plats un pīre ‘piere’); Baltacs (saliktenis ar komponentiem balts un acis); Kairišs, Keirišs, Kairis, Kairo, Kjairo, Kaira, Kairs, Kairovs, Kayrysz (sal. izl. kairīs, kairais, ‘kreisais’, liet. kairys ‘kreilis’ resp. ‘tas, kurš strādā ar kreiso roku’).

Nosacīti šajā grupā var ierindot ar apģērbu saistīto uzvārdu motivāciju. Reģistrēti vairāki uzvārda varianti, kam pamatā izlokšņu vārds kokars, kokors ‘lupata, kankars’: Kokars, Kokorevičs, Kokarevičs, Kokorišs. Ar līdzīgu nozīmi ir poliskas cilmes uzvārds Šmats, kas saistāms ar poļu szmata ‘lupata’. Arī uzvārdam Ašuroks, Aščuroks ir līdzīga semantika (sal. kr. dial. ошурки ’skrandas, lupatas’).

Ar vienkāršu, primitīvu apavu nosaukumiem saistāmi tādi uzvārdi kā, piemēram, Lapčenoks (sal. poļu uzv. Łapcionek, ko saista ar vārdu łapeć ‘vīze’); Kurpnieks, Kurpnīks (sal. poļu uzv. Kurpnik, Kurpiernik u. c., ko saista ar vecpoļu kurp ‘vīze’).

Uzvārdi, kuru motivācijas pamatā ir rakstura īpatnību un uzvedības paradumu, nereti arī psihiskā stāvokļa apzīmējumi, arī ir viena no plašākajām uzvārdu semantiskajām grupām, un daudzu uzvārdu pamatā varētu būt iesaukas. Šie uzvārdi var būt ar pozitīvu vai neitrālu konotāciju, piemēram, Gaveika (sal. liet. uzv. Gaveika, ko saista ar liet. izl. gavus ‘veikls, izveicīgs, izturīgs’); Gudrīts, Gudrītis (sal. gudrs); Mendriks (sal. poļu mądry ’gudrs’); Miļčenoks, Miļčevskis (sal. poļu milczeć ‘klusēt’; milczek ‘mazrunīgs cilvēks’); Mitrāns (sal. liet. uzv. Mitras, kas hipotētiski saistāms ar liet. mitras, mitrus ‘izveicīgs, veikls, izmanīgs, gudrs’); Narovskis (sal. liet. izl. naras arī ‘veikls, dzīvespriecīgs, izveicīgs cilvēks’); Razumovskis (sal. poļu uzv. Razumowski, kas saistāms ar rozum ‘gudrība, apdomīgums’, arī baltkr. разумны, kr. разумный ‘gudrs, prātīgs’); Rimša, Rimšāns (sal. liet. izl. rimša ‘kluss, mierīgs cilvēks’); Rozmislovs (saistāms ar poļu rozmyślać ‘apdomāt’; rozmysł ‘pārdomas, gudrs padoms’).

Taču vairumā gadījumu šīs grupas uzvārdiem tomēr ir negatīva konotācija, piemēram, Dagis, Daģis (sal. liet. dagys ‘dzelksnis, dadzis’, arī ‘pikts, dusmīgs cilvēks’); Lebus, Leibuss (iespējams, saistāms ar liet. izl. lėba, leba ‘uzdzīvotājs, trokšņotājs', arī ‘tūļa, lempis’); Mukāns, Mukons (sal. liet. uzv. Muka, kam nozīme ‘neveiklis, tūļa’); Naglis, Nagļa (iespējams, saistāms ar kr. наглый ‘nekaunīgs’, poļu nagły ‘ātrs, brāzmains’, ‘pēkšņs, negaidīts’); Nemira, Nemiro (sal. baltkr. нямірa ‘tāds, kurš nevar mierīgi sadzīvot, piekasīgs’); Purplišs, Purpišs (sal. liet. purplys 'nenopietnas dabas cilvēks'); Ruklišs (sal. liet. uzv. Ruklis, ko saista ar liet. izl. ruklis ‘īgņa’, sal. arī liet. izl. ruklus ‘noslēgts, drūms’).

Fizioģeogrāfiskas semantikas uzvārdu motivācijas pamatā visbiežāk ir dzīves vieta. Parasti tā ir kāda mala, robeža. Viens no izplatītākajiem šīs semantiskās grupas uzvārdiem, kas vienlaikus norāda arī uz pazeminātu reljefu, ir Purmalis, Pūrmaļs, Purmals, Purmoļs, Purmalīts, kam pamatā saliktenis ar komponentiem pūrs ‘purvs’ un mola ‘mala’. Līdzīga nozīme ir arī uzvārdam Peisinieks (latg. Peisinīks, sal. izl. peiss ‘pārpurvojies mežs vai aizaudzis purvs’). Uz ieleju, zemu vietu reljefā norāda uzvārdi Lejis (latg. Lejīs), Lejs, Lejš (sal. leja; Lejīs – ‘tas, kurš dzīvo lejā’); Neicenieks, Neicinīks (sal. neica jeb nīca ‘leja’) un Neicgalis, Nīcgalis, Nīcgals (sal. izl. nīcgalis ‘zema vieta pie upes’). Savukārt uz reljefa paaugstinājumu norāda uzvārdi ar sakni kaln- resp. koln- (Kalnans (Kalnāns), Kalnejs (Kaļnejs), Kalnējs, Kalneis, Kalneišs, Kalnačs, Kalničs, Kolničs, Kalnišs u. c.), Kaupers (sal. izl. kaupre, kaupris, liet. kaupras, kauprė ‘neliels paugurs’), kā arī slāviskais uzvārds Gurskis, Gurskijs (sal. poļu góra ‘kalns’).

Uz vietu ‘aiz (kaut kāda objekta)’ norāda uzvārdi ar aiz-. Vaboles un Kalupes pagasta robežas bija un joprojām stiepjas gar Boltazaru, kura krastā ir Aizbaltu ciems, no kura radies uzvārds Aizbalts, resp., tas, kurš dzīvo aiz Bolta (ar Latgales izloksnēm raksturīgo skaņu miju, sal., piem., odota, bet adateņa). Ar nozīmi ‘tas, kurš dzīvo aiz purva (izl. pūra)’ fiksēti uzvārdi Aizpurietis, Aizpurītis, Aizpurīts, Aizpurs, arī Zabolotskis (sal. kr. за ‘aiz’ + болото ‘purvs’). Uz vietu aiz ezera norāda slāviskās cilmes uzvārdi Zazerskis, Zaozerskis, Zajezerskis u. c. (sal. kr. за ‘aiz’ + озеро, poļu jezioro ‘ezers’). Slāviskās cilmes uzvārdam Zarakovskis, Zarekovskis nozīme ir ‘aiz upes’ (sal. kr. за ‘aiz’ + река, baltkr. рака ‘upe’), bet Zapoļskis norāda uz vietu aiz lauka, tīruma (sal. kr. за ‘aiz’ + поле ‘lauks, tīrums’).

Latgale ir novads ar daudziem ezeriem, taču no apelatīva ezers atvasināti uzvārdi sastopami visai reti, turklāt tie ir ar slāviskām izskaņām – Ezerašs, Ezerskis, Azerskis, Ozerskis (sal. kr. озеро, poļu jezioro, baltkr. возера ‘ezers’), arī jau minētie Zazerskis, Zaozerskis, Zajezerskis. Toties atvasinājumi no apelatīva sala, kam ir vairākas nozīmes, arī ‘klajums mežā’, ‘apdzīvota vieta, ciems’ u. c., uzvārdos sastopami visai bieži (Saleišs, Sališs, Salenieks, Salietis, Salinieks, Salītis, Salīts u. c.). Ar komponentiem kaza un sala veidots arī uzvārds Kassalīts (Kazsalīts). Visai izplatīts arī slāviskais uzvārds Ostrovskis (sal. kr. остров ‘sala’).

Uz vietu, kas saistīta ar cilvēka darbību vai radusies tās rezultātā, norāda tādi uzvārdi kā Deksnis, Dekšnis, Dekšņa (sal. izl. degsnis (deksnis), liet. izl. degsnis ‘izdegusi vieta’); Dervenieks (Diervinīks), Derviniks (sal. izl. dierva, liet. dirva ‘lauks, tīrums’); Dirvans, Dzervans (sal. izl. dirvans, dzirvans, liet. dirvonas ‘atmata’); Jaudzems, Jaunzems (sal. izl. jauna zeme ‘līdums, iekopta zeme pēc attīrīšanas no krūmiem’; Liuzinīks (Lyuzinīks), Livzinieks, Līvzenieks (sal. izl. lyuza ‘vētras izgāzts vai arī izcirsts mežs’); Plinta (sal. izl. plintauka ‘līdums, plēsums’). Uzvārds Pusts (Pūsts) acīmredzot norāda uz tukšu, nabadzīgu vietu, zemi (sal. izl. pūsts < kr. пустой ‘tukšs’), bet Paplauskis, Paplavskis, Poplavskis, Puplovskis, iespējams, saistāms ar baltkrievu паплавы ‘pārplūstošas (pļavas)’. No dzīves vietas (pie Ičas brasla) radies arī uzvārds Brasla (sal. izl. brasla ‘brasls’). Vietas raksturojums ir arī tādu uzvārdu pamatā kā, piemēram, Olutniks (Olūtnīks), Olotnieks (sal. izl. olūtnīks ‘avotaina vieta’); Gajevskis (poļu gaj ‘birzs’); Garaissils, Garīssils (saliktenis ar komponentiem garš un sils); Silavs, Silovs, Sylovs, Silaunieks, Silavnieks (sal. sils, apdz. v. Silava). Uzvārds Styurins (Styuriņs), Stivriņš ‘tas, kurš dzīvo stūrī’ glabā sevī senu valodas parādību – īpašības vārdu ar izskaņu -iņs < -inis, kas joprojām sastopams Dienvidlatgalē (piemēram, muoliņs pūds ‘māla pods’) un ir sevišķi produktīvs lietuviešu valodā.

Vairāku uzvārdu pamatā ir etnonīmi. Varbūt ar senās kuršu cilts nosaukumu saistāmi uzvārdi Kursītis (< Kursietis), Kursišs u. c. varianti. Fiksēti uzvārdi Lotišs un Lotiševs (sal. poļu łotysz, kr. латыш ‘latvietis’). Kā jau minēts, gadu simtiem Latgale bija cieši saistīta ar Poliju un Lietuvu. Uzvārdi, kuru pamatā ir etnonīms lietuvietis, ir Litauniks (Lītaunīks), Litavnieks, Litovnieks, Litovniks, Leitavniks, Ļitvinskis, Litvinskis (sal. kr. литвин ‘lietuvietis’). Uzvārda Igaunis pamatā ir etnonīms igaunis. Etnonīms polis ir pamatā tādiem uzvārdiem kā Puļs (Pūļs), Pūls (pamatā etnonīma polis izloksnes forma pūļs). Uzvārdos visai daudz atvasinājumu no poļu etnosa pašnosaukuma polak (sal. arī kr. поляк) – Polačenoks, Poļačenoks, Poļačonoks, Poļaks, Poļakovs, arī Ļahs (sal. ļahs ‘polis’). Uzvārds Guds saistāms ar liet. gudas ‘baltkrievs’, dažkārt arī ‘krievs’ vai ‘polis’, Krivāns (Krīvāns), Krivans, Kriviņš, Krivens ar latv. izlokšņu krīvs ‘krievs’, Šveds ar poļu szwed, kr. швед; Nemcovs, Ņemcovs, Ņemecs – ar kr. немец, poļu niemiec.

Savukārt vairāki uzvārdi ir toponīmiskas cilmes, to pamatā vietvārdi, kas parasti apzīmē vai nu esošo dzīves vietu, vai ienācēja iepriekšējo dzīves vietu, piemēram, Daugavietis, kam pamatā upes nosaukums Daugava; Podvinskis, Padvinskis (iespējams, saistāms ar Daugavas slāvisko nosaukumu Dvina), Osunietis (Osyunīts), Osonietis (sal. izl. osyunīts ‘asūnietis’ resp. ‘ienācējs no Asūnes’); Reidzāns (iespējams, pamatā izl. reidzāns ‘atbraucējs vai ienācējs no Rīgas’); Rusaks (sal. baltkr. руcак ‘ienācējs no Krievijas’), Rasickais (pamatā laikam nozīme ‘ienācējs no Rosicas’).

Antroponīmiskas cilmes uzvārdi. Ievērojams skaits latgaliešu uzvārdu atvasināti no personvārdiem. Kā secinājis Pauls Balodis, Lietuvā, Krievijā un Polijā antroponīmiskas cilmes uzvārdu ir visvairāk, jo šeit uzvārdi ieviesās pakāpeniski, nevis tika piešķirti ar likumu, kā tas ir Vidzemē un Kurzemē. Tie ir gan vietējās izloksnēs sastopamie, gan poļu un lietuviešu, arī krievu un baltkrievu cilmes personvārdi. Populārākie personvārdi, no kuriem atvasināti uzvārdi, ir šādi, piemēram, izl. Jurs (< Juris): Jurans, Jurcаns, Juricаns, Jurčenko, Jurčenoks, Jurčonoks, Jurčonaks, Jurčs, Jurčins, Jurevičs, Jurišs, Juriškevs, Jurjаns, Jurkаns, Jurkevičs, Jurkjans, Jurovs, Jurdžs (Jūrdžs); izl. Pīters (< Pēteris): Piterans, Pitereišs (Pītereišs), Piterišs (Pīterišs), Piternieks, Piterniks, Puternuks, Piterovs; izl. Jezups (< Jāzeps < Josephus): Jezupans, Jezupovs, Jezupenoks, Jezupjonoks, Jezupenko; kā arī poļu Juzef: Juzefovičs, Juzupans, Juzupanovs, Juzupovs; poļu Jacek: Jackevičs; latv. Jānis, poļu Jan: Jankelans, Jankalans; poļu Jan: Jans, Janišs, Janovskis, Jankovskis, Jankevičs, Jankevics, Jancevičs, Jančenoks, Jančenko, Janičenoks, Janevičs; poļu Jaś: Jašs, Jasevs, Jašmans, Jasmans, Jasinskis, Jasinskais, Jasevičs, Jaševičs; arī Dienvdirietumlatgales izloksnēs Jāni dažkārt sauc Jass; kr. Ivans: Ivans, Ivanovs, Ivanāns, Ivanovskis. Dokumentos nereti vārdu Jānis rakstīja Ivans; izl. Krištops (sal. poļu Krzystof): Krištops, Krištaps, Krištopans, Kristopans, Krištupans; izl. Laduss (< Vladislavs): Laduss, Ladušs, Laduševs, Ladusans; izl. Lukašs (< poļu Łukasz): Lukašs, Lukaševičs, Lukasevičs, Lukašenoks, Lukašonoks; izl. Kiļups (< Filips): Kilips, Ķilips, Kilups, Kiļups; izl. Klimans (< Klementijs): Klimans, Klimanskis, Klimkāns, Klimovičs; izl. Praņcs (< Francis): Prancis, Prancs, Praņčs, Prancāns, Pranckuns; ar p zudumu arī, iespējams, Rancāns; izl. Sidars (< Izidors): Sidors (Sidars), Sidorka, Sidarans, Sidorans, Sidorovičs, Sidorovs, Sidorovskis; Kaspars: Kaspars, Kasparenoks, Kasparenko, Kaspers, Kasperans; Gabris < Gabriels: Gabris, Gabrišs, Gabrans, Gabranovs.

Populāri arī atvasinājumi no citiem personvārdiem, piemēram, no personvārda Aleksandrs atvasināti uzvārdi Aleksandrovičs, Aleksāns, Aleksanovs, Aleksejenoks u. c.; no Augusts: Augustāns, Augustovs; no Indriķis: Indričs, Indriks, Indriķis, Indričāns, Indricāns.

Atsevišķi izdalāmi amatu semantikas uzvārdi. Tie tiek uzskatīti par ļoti seniem. Vēsturiskas liecības par senajiem amatiem sniedz tādi uzvārdi kā, piemēram, Butlers (sal. poļu butler ‘sulainis’); Burmistrs (sal. kr. бурмистр ‘muižnieka nozīmēts pārvaldnieks dzimtbūšanas laikā’ < vācu Bürgermeister 'pilsētas mērs'); Desetnīks (pamatā laikam slāviskota vārda desmitnieks forma ar nozīmi 'amatpersona, kurai jāapstaigā ar pagasta ziņām desmit (bieži vairāk par desmit) māju'); Kažemaks (sal. kr. кожемяк 'ādminis'); Karčevskis (sal. poļu karczowanie 'līdumu līšana'); Kļučnieks, Klučņiks (Kļučnīks), Klučinskis (sal. kr. ключник 'saimniecības pārzinis, atslēgu glabātājs'); Koniševs, arī Koneševskis, Koņiševskis, Koņuševskis (iespējams, saistāms ar kr. конюший 'staļļmeistars'); Konušs, Konišs, Koņušs (sal. kr. конюший 'staļļmeistars, zirgu pārraugs'); Kanavals, Konivals (sal. poļu konował, kr. коновал 'lopu ārsts', 'pūšļotājs, dziednieks', arī apzīmējums sliktam ārstam); Patmalniks (Patmaļnīks), Patmalnieks (sal. izl. patmaļnīks 'dzirnavnieks'); Dzerkals, Dzerkalis, Dzerkaļs, Dzierkals (Dzierkaļs) (sal. izl. dzierkaļs – saliktenis ar komponentiem dziernas 'dzirnavas' un kaļ(v)s 'kalējs'); Bucenieks (Bucinīks) (sal. izl. bucinīks 'mucinieks', arī Bondars, Bandars, Banders, Bondarāns, Bondarenko, Bondarenoks, Bondarevs, Bondarevskis, Bindars, Binders un var. < kr. бондарь, baltkr. бондар 'mucinieks'); Škapars, Skapars (sal. škapars 'pārvaldnieks'); Špunts, Špuntovs (sal. poļu szpunt 'krodzinieks'); Kraučs, Kraučuks, Kravcans, Kraucans, Kravcevičs, Kravčenko, Skraučs, Skraucis (sal. izl. kraucs, kraučs < poļu krawiec 'skroderis'); Plotka, Plotko (sal. baltkr. uzv. Plotka, kas, iespējams, saistāms ar плотник 'namdaris, galdnieks').

Kā redzams, baltu cilmes amatu nosaukumu salīdzinoši ir maz (Dzierkaļs, Kaļvs un var., Patmaļnīks, Pūdnīks, Ratinīks (sal. izl. ratinīks ‘ratnieks’)). Galvenokārt amatu nosaukumu uzvārdi ir slāviskas cilmes vārdi, vēl arī, piemēram, Češļa, Češlis (sal. poļu cieśla ‘galdnieks’); Kupčs (sal. izl. kupcs < kr. купец 'tirgotājs'); Lesnieks, Lesniks (Lesnīks), Lesničenoks (< kr. лесник 'mežsargs'); Tkačevs (sal. poļu tkacz, kr., baltkr. ткач 'audējs'); Stolers, Stolars, Stalars (sal. poļu stolarz, kr. столяр 'galdnieks').

Saglabājušies arī aizguvumi no vācu valodas, piemēram, Būmans, Būmanis (sal. izl. byumaņs < bū(v)manis < viduslejasvācu būwman 'namdaris'); Miureniks, Mivrenieks, Mivreniks, Mivriniks (Myurinīks), Mūrnieks (sal. izl. myurinīks 'mūrnieks', kam pamatā viduslejasvācu mure 'mūris'); Mulers, Millers (sal. vācu Müller 'dzirnavnieks'); Melders, Melderis (sal. melderis 'dzirnavnieks' < no lejasvācu molder), Dreimans (līdz ar ig. dial. treiman 'virpotājs' aizguvums no vācu valodas); Drejers, Dreijers (sal. vācu Dreher 'virpotājs'). Daļas no tiem Latgalē ienākusi ar poļu valodas starpniecību, piemēram, Garbars (sal. poļu uzv. Garbarz < vācu Gerber 'ādminis'); Rimars (sal. poļu rymarsz < vācu Riemer 'seglinieks'); Kušners (sal. poļu kuśnierz < vācu Kürschner 'ādminis'); Slesars, Slesers, Šlesers (sal. kr. слесарь, poļu ślusarz 'atslēdznieks' < vācu Schlosser).

Sociālo un mantisko stāvokli raksturo tādi uzvārdi kā Priknis, Prikņa (sal. poļu pryk 'izputināts, nabadzīgs cilvēks'); Mančinskis 'turīgs saimnieks'; Bobuļs, Bobulis (sal. izl. bobuļs 'bezzemnieks'; Bogotais, Bogatais (sal. izl. bogatais, bogotais 'bagātais').

Uzvārdi atspoguļo arī sadzīvi un ģimeni. Uz to attiecināmi konkrēti apzīmējumi, piemēram, Pedelis (Pedeļs) (sal. izl. pedeļs ‘pēdējais bērns ģimenē’); Pastars (sal. izl. pastars un liet. pastaras ‘pēdējais’); Borins (Buoriņs) (sal. izl. buoriņs ‘bārenis’).

Floras semantikas uzvārdi. Augu un sēņu nosaukumu šajā grupā nav daudz. Tie ir gan savvaļas augi, piemēram, Apeins (Apeiņs), Apeinans (Apeināns), Apinis (sal. dial. apeiņs ‘apinis’); Gžibovskis, Gržibovskis (atvasinājums no poļu grzyb ‘sēne’); Kiukuļs (sal. izl. kiukuļs ‘kokalis’); Kukučs (sal. dial. kukuči ‘vaivariņi’); Nidre (Nīdre), Niedra (sal. niedre); Usne, Ušne (sal. dial. ušne ‘usne’), retāk kultūraugi, piemēram, Drics, Dričs, Driks (sal. izl. dričs, drikis ‘griķis’); Mizāns, Mižans (sal. izl. mīži ‘mieži’). Fiksēts arī poļu cilmes uzvārds Kvjatkovskis, Kvetkovskis, Kviatkovskis, Kvitkovskis, kam pamatā šīs tematiskās apakšgrupas vispārīgās leksikas vārds (sal. poļu kwiat ‘zieds’).

Uzvārdu darināšanā visai bieži izmantoti koku un krūmu nosaukumi. Sastopami vispārīgās leksikas vārdi ar nozīmi ‘krūms’ – Kryums un var. Kriumins (Kriumeņš), Kriumans (sal. izl. kryums ‘krūms’) – un atvasinājumi no izl. kūks ‘koks’: Kūkojs, Kukojs, kā arī salikteņi Kūkusiliņš, Kukesiliņš ar komponentiem kūks ‘koks’ un sileņš ‘siliņš’. Uzvārdu darināšanā izmantoti daži konkrētu krūmu nosaukumi, piemēram, Avīšans (sal. izl. avīši ‘avenāji’); Korklis, Korklišs, Korkļa, Korkla, Korklovs (sal. dial. kuorklys ‘kārkls’); Lozda, Lazda, Lazdiņš, Lazdāns, Lazdovskis (sal. izl. lozda ‘lazda’); Lazovskis, Lozovskis (sal. vecpoļu łoza, kr. лоза ‘vītols’). No koku nosaukumiem darināti uzvārdi Bērziņš, Bierzišs (sal. bērzs); Bržezinskis, Bžezinskis, Brežinskis (sal. poļu brzoza ‘bērzs’); Bereza, Berjoza, Beroza, Berezovskis (sal. kr. береза ‘bērzs’); Elksnis, Elkšņa, Elksnīts, Elksnītis (sal. izl. elksnis ‘alksnis’); Kļovs, Klavs, Kļaviņš, Kļavinskis (sal. izl. kļovs ‘kļava’); Liepa, Līpa, Liepiņš, Liepnieks, Liepenieks (sal. izl. līpa ‘liepa’); Ūzuls, Uzuls, Uzols, Uzulāns (Ūzulāns), Uzulniks (Ūzuļnīks), Uzulnieks, Uzulnīks, Uzuleņš (Ūzuleņš), Uzuliņš, Ūzuliņš, Uzoliņš (sal. izl. ūzuls ‘ozols’); Dembinskis, Dembovskis, Dembrovskis (sal. poļu dąb ‘ozols’); Sosnars, Sosnārs, Sosnarevs, Sosnovskis, Sasnovskis (sal. poļu sosna, kr. сосна). Kā redzams, visvairāk variantu ir uzvārdiem ar nozīmi ‘ozols’ un ‘liepa’. Citos novados populārie uzvārdi Bērziņš, Kļaviņš Latgalē sastopami reti, galvenokārt ieceļotājiem no citiem novadiem.

Plaša ir faunas semantikas uzvārdu grupa. Visvairāk uzvārdu ir darināts no putnu nosaukumiem. Daudz variantu ir šīs tematiskās grupas vispārīgās leksikas vārdam putns: Putniņš, Putneņš, Putnis, Putns, Putno, Putņa, Putnāns, Putnanovs, Putins, Putyns (sal. izl. putyns ‘putns’). Nozīmi ‘putns‘ izsaka arī lietuviskās cilmes uzvārds Paukšta, Paukšte, Paukšts (sal. liet. paukštis ‘putns’).

Latgales uzvārdu motivācijas pamatā ir dažādas cilmes putnu nosaukumi, piemēram, Apugs, Opugs, Opuks (sal. izl. opūgs ‘apogs’); Dzenis, Dzenišs (sal. dzenis); Gailis, Gailišs, Gailāns, Gailans, Gailītis, Gailīts (sal. gailis); Ivbulis (Iubulis), Ivbuļs (Iubuļs) (sal. izl. iubulis ‘ūbele’); Karvels, Karvelis (sal. liet. karvelis ‘balodis’); Raudive (sal. izl. raudive ‘(meža) pīle’); Seiļs (sal. izl. seiļs ‘sīlis’); Rubins un Rubuļs (sal. izl. rubyns, rubuļs ‘rubenis’); Stikuts (sal. izl. stykuts ‘ķikuts’); Strods (sal. izl. strods ‘strazds’); Šarkovskis, Sarkovskis (sal. liet. šarka ‘žagata’).

Visai daudz ir slāviskas cilmes putnu nosaukumu, piemēram, Bacāns (sal. izl. bacāns < poļu. bocian, baltkr. боцян, бацян ‘stārķis’); Erels (Ereļs), Orels, Orols, Arels, Orlovskis (sal. izl. ereļs, poļu orzeł, baltkr. aрол, kr. орёл ‘ērglis’); Dergačs, Dergačevs (sal. kr. дергач ‘grieze’); Petuks, Petuškevičs, Petuško, Petuška (sal. kr. петух ‘gailis’; arī deminutīvatvasinājumi – kr. петушок (ģen. forma – петушка); Golubs, Golubovs (sal. kr. голубь, poļu gołąb ‘balodis’); Lebeds, Lebedis, Ļebedevs (sal. poļu łabędź, kr. лебедь ‘gulbis’); Rabčevskis (sal. kr. pябчик ‘meža irbe’); Sorokins (sal. poļu sroka, kr. сорока ‘žagata’); Špaks, Špoks (sal. poļu szpak ‘strazds’); Siņica, Siņicins (sal. kr. синица ‘zīlīte’); Sokols, Sokolovs, Sokolovskis (sal. poļu sokół, kr. сокол ‘piekūns’).

Otra lielākā apakšgrupa ir meža dzīvnieku nosaukumu motivēta faunas semantikas uzvārdu grupa. Visvairāk atvasinājumu ir no meža dzīvnieka nosaukuma lācis (Lācis, Locs (Luocs), Locis, Ločs, Locāns, Lociks (latg. Luociks), Lotiks, Locmers (Luocmers), Ločmers), arī no kr. медведь ‘lācis’ (Medvedevs, Medveds, Medveckis). No poļu łoś, kr. лось ‘alnis’ atvasināti uzvārdi Loss, Losevs, Losevičs, Losāns. Retāk izmantoti citi meža dzīvnieku nosaukumi: Belka, Belkovs (sal. kr. белка ‘vāvere’); Lopsa (sal. izl. lopsa ‘lapsa’); Sarna, Sārna, Sarnis, Sarns, Sarnovičs (sal. poļu sarna ‘stirna’); taču nav izslēgta arī somugriska cilme – sal. ig. saar ‘osis’, sal. arī somu saarni, lībiešu sǟrna, kā arī ig. saar ‘sala’); Oziniks (Uozinīks), Ozišs (sal. izl. uozs ‘āzis’); Barsuks, Barsukovs, Borsuks (sal. kr. барсук ‘āpsis’). Kukaiņu nosaukumu motivētu uzvārdu ir maz, piemēram, Skudra, Bite, Bitainis.

Ir arī daži grauzēju un nelielu plēsēju nosaukumu motivēti uzvārdi, piemēram, Cauņa, Caune (sal. izl. cauna), arī Kunickis, Kuņickis (sal. poļu kuna, kr. куница ‘cauna’); Iudris, Ivdris, Ivdra, Judris, Ūdrišs, Udrišs (sal. izl. iudris ‘ūdrs’); Pokulāns, Pakuļs, Pokuļs (sal. izl. pokuļs ‘sesks’); Saboļs, Sobuls, Soboļevskis (sal. kr. соболь, baltkr. собаль, poļu soból ‘sabulis’); Ščurovskis, Ščurevskis, Ščurkovs (sal. poļu szczur ‘žurka’).

Uzvārdu motivācijas pamatā ir arī daži zivju nosaukumi, piemēram, Asars, Asaris (sal. izl. asars); Leinis, Leinišs, Leiņa (sal. izl. leinis ‘līnis’); Karaša, Karašs, Karasevs (sal. izl. karass, kr. карась ‘karūsa’); Rauda (sal. rauda); Soms (sal. izl. soms ‘sams’). Sastopami arī abstraktas vai pavisam konkrētas nozīmes vārdu motivēti uzvārdi.

Kā jau minēts, 1897.  gada tautas skaitīšanas anketās latgaliešu uzvārdi bija krievu valodā un pierakstīti ne vienmēr precīzi, pirmās brīvvalsts laika dokumentos, arī 1935. gada tautas skaitīšanas anketās, nereti tika pārņemtas rakstības neprecizitātes. Bija arī mēģinājumi tos literarizēt (arī bieži vien neprecīzi), tādēļ vārdnīcā ietvertie uzvārdi nebūt nav jāuztver kā pareizie, bet gan kā sava laika liecība par Latgales latviešu uzvārdu rakstību.

Vārdnīcā iespēju robežās uzvārdus mēģināts precizēt, iekavās pierakstot reālās formas, sevišķi divskaņa uo izrunu, piemēram, Pīgoznis [Pīguoznis], Plociņš [Pluociņš], Piliniks [Pilinīks]. Ja doto variantu vidū nav atrodams izloksnēm raksturīgais uzvārda variants, kvadrātiekavās dots paskaidrojums, piemēram, Pinkāns [latg. Pynkāns], Pipans [latg. Pīpāns].

Mūsdienu pagastu nosaukumos mēģināts labot neprecizitātes, tādēļ Vērēmu pagasts rakstīts Veremu pagasts, Griškānu  – Greiškānu, Rundēnu  – Rundānu, Nautrēnu – Nautrānu utt. Apdzīvoto vietu nosaukumi pārsvarā tuvināti vietējam reālajam lietojumam un salīdzināti ar Latvijas Vietvārdu datubāzes (2017) un grāmatas „Latvijas ciemi” (2007) datiem.

Ne visiem uzvārdiem skaidra to izcelsme un motivācija. Latgaliešu uzvārdi ne tikai ataino senču pasaules uztveri un tēlaino domāšanu, bet vienlaikus atspoguļo arī novada vēsturi un valodu kontaktus.

Atsauces

1. Skat., piem., Blese, Ernests. (1929) Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga: A. Gulbis, 321.–328. lpp.; Balode, Laimute; Bušs, Ojārs. (2007) Das lettische Personennamensystem. Europäische Personennamensysteme. Ein Handbuch von Abasisch bis Zentralladinisch herausgegeben von Andrea Brendler und Silvio Brendler. Hamburg: baar; Stafecka, Anna. (2013) Uzvārdi Latgalē: ieskats arhīvu materiālos. Baltu valodas: vēsture un aktuālie procesi. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 140. dzimšanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 60.–62. lpp.
2. Balodis, Pauls. (2008) Latviešu personvārdu etimoloģiskās semantikas teorētiskais modelis un tā realizācija. Promocijas darba kopsavilkums filoloģijas doktora grāda iegūšanai valodniecības zinātņu nozares baltu valodniecības apakšnozarē. Rīga: Latvijas Universitāte, 15. lpp.
3. LVVA 1881. f., 1. lieta, 1. apr. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv/
4. Plašāk skat. Brežgo, Boļeslavs. (1944) Archivu materiali latgaļu dialektā nu drukas aizlīguma laikim. Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei. Daugavpiļs: Vl. Lōča izdevnīceiba, 223.–224. lpp.
5. Turpat, 223. lpp

Avoti un literatūra

1. Blese, Ernests. (1929) Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. Rīga: A. Gulbis.
2. Balode, Laimute; Bušs, Ojārs. (2007) Das lettische Personennamensystem. Europäische Personennamensysteme. Ein Handbuch von Abasisch bis Zentralladinisch herausgegeben von Andrea Brendler und Silvio Brendler. Hamburg: baar.
3. Balodis, Pauls. (2008) Latviešu personvārdu etimoloģiskās semantikas teorētiskais modelis un tā realizācija. Promocijas darba kopsavilkums filoloģijas doktora grāda iegūšanai valodniecības zinātņu nozares baltu valodniecības apakšnozarē. Rīga: Latvijas Universitāte.
4. Brežgo, Boļeslavs. (1944) Archivu materiali latgaļu dialektā nu drukas aizlīguma laikim. Rokstu krōjums latgaļu drukas aizlīguma atceļšonas 40 godu atcerei. Daugavpiļs: Vl. Lōča izdevnīceiba, 223.–227. lpp.
5. Raduraksti [tiešsaiste]. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv/ [skatīts 10.07.2017.]
6. Siliņš, Klāvs. (1990) Latviešu personvārdu vārdnīca. Rīga: Zinātne.
7. Stafecka, Anna. (2013) Uzvārdi Latgalē: ieskats arhīvu materiālos. Baltu valodas: vēsture un aktuālie procesi. Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 140. dzimšanas dienas atceres starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Rīga: LU Latviešu valodas institūts, 60.–62. lpp.

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

Izmantotie avoti 

Arhīvu materiāli un to publicējumi

Pamatavoti

• 1935 – 1935. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1308. fonds, 12. apr., 14055.–14235. lieta. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv
• 1897 – 1897. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 2706. fonds, 1. apr., 46.–207. lieta. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv

 Citi avoti

• 1583 – Ревизія староства Рѣжицкаго 1583 года. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко- юридическіе матеріалы, извлеченные изъ актовыхъ книгъ губерній Витебской и Могилевской. Вып. 27. Витебскъ: Губернская Типо-Литографія, 1898, c. 69–98.
• 1599 – Rewizya Inflancka 1599 r. Jakubowski, Jan, Kordzikowski, Józef (red.). Polska XVI wieku pod wzgłędem geograficzno-statystycznym. Tom XIII. Inflanty. część I. Warszawa, 1915.
• 1630 – Инвентарь имѣнiй Дунакль, Цирма и Курма, 25 декабря 1630 г. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы, извлеченные изъ актовыхъ книгъ губерній Витебской и Могилевской. Вып. 31. Витебскъ: Губернская Типо-Литографія, 1903, c. 432–434.
• 1646 – Ludzas starostistes 1646. g. 18. decembra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1944, 11.–25. lpp.
• 1680 – Инвентарь Рѣжицкаго приходскаго костeла, 28-го октября 1680 года. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 402–406.
• 1686 – Фундушъ костеловъ въ г. Люцине и въ дер. Слободѣ, 19 октября 1686 г. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 413–421. Инвентарь Люцинской плебаніи, 19 октября 1686 г. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 421–424.
• 1692 – Инвентарь имѣнiя Фейманъ, 18 декабря 1692 г. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 394–402.
• 1695 – Zamošes voitistes daļas. 1695. g. 1. maja inventari. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari un generalmēreišonas zem’u aproksti, 1665–1784. Daugavpils: Vl. Lōča izdevnīceiba, 1943, 1.–4. lpp.
• 1696 – Kaunatas draudzes kristību reģistrs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 7085. fonds, 1. apr., 1050. lieta. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv
• 1696 – Инвентарь им. Рушоны Динабургскаго пов., 1696 г. 30 апреля. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 406–413.
• 1712 – Инвентарь староства Рѣжицкаго, составленный въ 1712 году. Довгялло, Дмитрий (ред.) Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 27. с. 147–166.
• 1737 – Daugavpiļs starostistes 1737. g. 30. oktobra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 11.–15. lpp.
• 1738 – Инвентарь староства Рѣжицкаго, составленный въ 1738 году. Довгялло, Дмитрий (ред.) Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 27. с. 166–195.
• 1738 – Viļakas starostistes 1738. g. inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 15.–24. lpp.
• 1749 – Pustinas muižas un Mozōs Indricas voitistes 1749. g. 25. augusta inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 24.–46. lpp.
• 1750 – Antonišku muižas 1750. g. 20. oktobra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 44.–46. lpp.
• 1761 – Kirupes muižas 1761. g. 10. junija inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 46.–62. lpp.
• 1762 – Vyšku muižas 1762. g. 7. augusta inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 62.–64. lpp.
• 1762 – Bārzmuižas vai Okras muižas 1762. g. 13. septembra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas inventari, 65.–68. lpp.
• 1765 – Инвентарь Динабургскаго староства, составленный 1 февраля 1765 года. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 3–90. Инвентарь Люцинскаго староства, составленный въ 1765 году. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 289–393. Инвентарь Марiенгаузскаго староства, составленный въ 1765 году. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с 208–289. Инвентарь Рѣжицкаго староства, составленный 26 августа 1765 года. Довгялло, Дмитрий (ред.). Историко-юридическіе матеріалы. Вып. 31. с. 91–207.
• 1772 – Поголовный списокъ .. плебании Осунской. 1772 г. Revīziju saraksti 1772–1876 – Latgales revīziju saraksti 1772–1876: Rēzeknes apriņķa muižas un ciemi (1772) [tiešsaiste]. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1881. f., 1. apr., 8. l. 524.–539. lp. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv [skatīts 10.05.2017.]
• 1791 – Zaļmuižas jeb Nautrānu draudzes 1791. gada laulību reģistrs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 7085. fonds, 3. apr., 524. lieta. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv
• 1794 – Posyunes klūstera Jurizdikas un Čerehovas un Lauziņu pusmuižu 1794. g. aproksti. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 69.–85. lpp.
• 1800 – Škaunes muižas daļas 1800. g. 19. maja inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 33.–34. lpp.
• 1802 – Bērzgaļa draudzes mōjas dzymtļaužu 1802. g. 14. oktobra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 98.–99. lpp.
• 1806 – Podgužas muižas 1806. g. 12. junija inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 34.–38. lpp.
• 1819 – Galmuižas 1819. g. 14. septembra inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 42.–49. lpp.
• 1823 – Venecijas pusmuižas 1823. g. inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 108.–115. lpp.
• 1824 – Inwentarz Folwarku Pukjaniskiego. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, piel., 4. tabula.
• 1835 – Baltiņu pusmuižas 1835. g. 23. apriļa inventars. Brežgo, Boļeslavs. Latgolas vēstures materiali, 116.–127. lpp.

Latgalē nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

• Apskatīt

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Latgales pagastos

• Apskatīt

Uz sākumu