Kurzeme, Zemgale, Sēlija

Ievadraksti

• Ilmārs Mežs – Uzvārdu izplatība Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā
• Muntis Auns – Ieskats uzvārdu došanas vēsturē Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā
• Otīlija Kovaļevska – Kurzemes uzvārdu un vietvārdu labirintos: no personvārda, papildvārda un saimes vārda līdz mājvārdam un uzvārdam
• Anna Stafecka, Renāte Siliņa-Piņķe – Kurzemnieku uzvārdi: lingvistisks ieskats

Uzvārdu izplatības atspoguļojums kartēs

• Kurzemes, Zemgales un Sēlijas administratīvais iedalījums 2008. gadā
• Izplatītākie uzvārdi Kurzemes, Zemgales un Sēlijas pagastos
• Plašākā apvidū koncentrētie uzvārdi
• Vienā pagastā koncentrētie uzvārdi
• Latviskas cilmes uzvārdi no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā (%)
• Uzvārdi ar izskaņu -āns, -ēns no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā
• Uzvārdi ar izskaņu -aitis
• Uzvārdi ar izskaņu -sons no 50 izplatītākajiem uzvārdiem pagastā
• Vietvārdi uzvārdos

Izmantotā literatūra un avoti

Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Kurzemes, Zemgales un Sēlijas pagastos 

Ilmārs Mežs

Uzvārdu izplatība Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā

Otrais latviešu uzvārdu sējums aptver Kurzemi tās robežās, kāda tā bija Kurzemes hercogistes laikā un saglabājās kā Kurzemes guberņa līdz pat neatkarīgās Latvijas valsts dzimšanai, kad to administratīvi sadalīja, atsevišķi nodalot Zemgali. Tātad šajā grāmatā ar Kurzemi saprotam ne tikai Kurzemes etnogrāfisko novadu, bet arī Zemgali un Sēliju. Ģeogrāfiski tā ir visai šaura un pagara teritorija no Dundagas un Rucavas līdz pat Ilūkstei un Kaplavai pie Krāslavas. Ja Latgales un īpaši Vidzemes teritorija ir visai kompakta, tad Kurzemei kompakta ir tikai tās rietumdaļa (etnogrāfiskā Kurzeme), bet Zemgale un jo īpaši Sēlija ir izvietojusies garenā, šaurā strēlē starp Lietuvu, Vidzemi un Latgali. Lietuvas tuvums te manāms īpaši izteikti, jo liela daļa Kurzemes un gandrīz visa Zemgale un Sēlija bija viegli sasniedzama no Lietuvas. Līdz ar to arī saprotams, ka ļaužu kustība šeit notika gadsimtu garumā. Arī autohtono iedzīvotāju sastāvs ir visai raibs – sākot no seno kuršu pēctečiem kuršu ķoniņiem un lībiešu zvejniekiem Ziemeļkurzemes jūrmalā, seno zemgaļu un sēļu apdzīvotām zemēm līdz pat etniski ļoti jauktajai Ilūkstes apriņķa austrumdaļai, kur papildus vietējiem iedzīvotājiem vairākumu veidoja dažādu periodu ieceļotāji – poļi, krievi, lietuvieši, baltkrievi, arī valodas ziņā tuvie latgalieši. Tas viss ir atstājis iespaidu uz uzvārdiem un to izplatību – izteikti vietējas izcelsmes uzvārdu ir daudz mazāk nekā Latgalē, toties vairāki uzvārdi acīmredzot ir ienākuši no Latgales, citi no Vidzemes un Zemgales, vēl citi no Lietuvas vai Baltkrievijas.

Vārdnīcas uzvārdu saraksta pamatā ir 1935. gadā veiktā tautas skaitīšana, kas aptver visus tā laika Latvijas iedzīvotājus un kuras uzskaites lapas (sk. 1. att.) ir saglabātas Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA). Autors ir izskatījis visas saimju (mājsaimniecību) uzskaites lapas par Liepājas, Aizputes, Kuldīgas, Ventspils, Talsu, Tukuma, Jelgavas, Bauskas, Jēkabpils un Ilūkstes apriņķiem, tādējādi aptverot ziņas par visiem 692 tūkstošiem iedzīvotāju, ieskaitot arī visas pilsētas. Kopumā ir iegūtas ziņas par vairāk nekā 30 000 uzvārdu, no kuriem gandrīz visi arī parādās šajā grāmatā. Daudzi uzvārdi ir ļoti līdzīgi – dažkārt atšķiras vien rakstība (kāds burts vai pat tikai garumzīme), tāpēc vārdnīcā daudzos šķirkļos doti vairāki tuvi šī uzvārda varianti.

Līdz pat Latvijas valsts izveidošanai uzvārdi tika pierakstīti galvenokārt krieviski vai vāciski, tāpēc, pārceļot uzvārdus latviskajā rakstībā, vēl 1935. gadā visai bieži nebija skaidrības (un reizēm joprojām nav), kā katru uzvārdu pareizi pierakstīt (sk. 3. att.).

Turklāt arī latviešu valodas pareizrakstība vēl nebija nostiprinājusies plašākos iedzīvotāju slāņos un daudzi skaitītāji nelietoja garumzīmes un mīkstinājuma zīmes. Tādējādi rodas jautājums, vai, piem., Frīdmanis, Fridmanis, Frīdmans, Friedmanis, Frīdemanis, Fridermans un Friedemanis utt. ir uzskatāmi par viena uzvārda paveidiem vai atsevišķiem uzvārdiem. Šajā sējumā ir nepilni 9500 uzvārdu šķirkļu, daudziem uzvārdiem ir doti vairāki pieraksta veidi (vai ļoti līdzīgi uzvārdi apvienoti), tātad apkopots apmēram 20 000 uzvārdu variantu. Grāmatas apjoma dēļ nācās ierobežot sarakstā iekļaujamo uzvārdu skaitu – nav ietverti uzvārdi, kuru īpašnieku ir mazāk par 6 personām. Retāk sastopamie uzvārdi (ar dažiem izņēmumiem) ir uzskaitīti 2. pielikumā „Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā nelielā skaitā konstatētie uzvārdi” (resp., vēl 8700 uzvārdu).

Tāpat kā grāmatā par Latgales uzvārdiem, arī šajā sējumā ir lietots mūsdienu administratīvais iedalījums pagastos, kas vairumam lasītāju atvieglos uztvert ziņas par uzvārdu izplatību. Tāpēc sējumā nav pieminēti pirmskara mazie, piem., Aisteres, Rāvas, Sīpeles, Sniķeres, Raudas vai Vārnavas, pagasti, kurus mūsdienās atminas tikai retais. Dažiem pagastiem gan ir izdevies saglabāt savas robežas no pirmskara laika līdz pat mūsdienām pilnīgi vai gandrīz pilnīgi – Gārsenei, Medumiem (Kurcumam), Stelpei, Brunavai. Mūsdienu pagastu robežas visdrīzāk saglabāsies arī tālākā nākotnē par spīti pagaidām neparedzamajam administratīvās reformas iznākumam. Grūtāk gan ir ar lielākām administratīvā iedalījuma vienībām: pirms kara Latvijā bija 19 apriņķu, tad 26 rajoni un kopš 2009. gada – 109 novadi, kurus tuvākā nākotnē atkal plānots apvienot. Mūsdienu novadu robežas ir savstarpēji grūti salīdzināmas, jo daži no tiem aptver vienu vai divus nelielus pagastus ar pāris tūkstošiem iedzīvotāju, bet citi – bijušo rajonu vai apriņķu teritorijas ar vairākiem desmitiem tūkstošiem iedzīvotāju. Tā kā uzvārdu saraksts veidots atbilstoši mūsdienu administratīvajam iedalījumam pagastos, lietoti arī nesenie rajonu nosaukumi, kas pastāvēja līdz 2009. gadam un kuri visdrīzāk tiks vismaz daļēji atjaunoti sagaidāmajā administratīvajā reformā, iespējams, iegūstot vien jaunu nosaukumu (rajonu vietā varētu būt, piem., apriņķi).

Pirms dažiem gadiem klajā nāca latviešu uzvārdu pirmais – Latgales – sējums, kurā bija tikai ap 4000 uzvārdu. Savukārt Kurzemes sējums aptver krietni vairāk iedzīvotāju, un tajā ir daudz lielāka uzvārdu dažādība. 1935. gadā Kurzemes, Zemgales un Sēlijas pagastos (par spīti daudz mazākam pagastu iedzīvotāju skaitam) visbiežāk mēdza būt ap 400–600 uzvārdu, kas ir krietni vairāk nekā Latgalē. Mazākajos pagastos uzvārdu skaits bija 200–400 (vismazāk to ir nelielajā Pelču pagastā – 203 uzvārdi). Savukārt lielākajos pagastos to skaits pārsniedza pat 900, piem., Zaļeniekos – 907, Džūkstē – 947, Vaiņodē – 957, Vecumniekos – 971 uzvārds, maksimumu sasniedzot vislielākajos – Iecavas (1248 uzvārdi) un Dundagas (1300 uzvārdu) – pagastos. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju, vairumā pagastu vidēji katrs uzvārds bija tikai 3 vai 4 iedzīvotājiem. Zemgalē šis skaits mēdza būt mazāks, jo relatīvi vairāk bija nesen iebraukušo laukstrādnieku vieninieku. Kurzemē un Sēlijā viens uzvārds bija vidēji 4 cilvēkiem, bet Ilūkstes apriņķī ar vienu uzvārdu bijuši jau 5–6 cilvēki (salīdzinājumam: Latgalē šis skaits parasti bija virs 10, bet Aulejas pagastā – pat 32 cilvēki ar vienu pagastā reģistrētu uzvārdu). Lielākais iedzīvotāju skaits ar vienu uzvārdu bija Rucavas pagastā (virs 7), līdzīgs tas bija arī suitu apvidū un dažos Ilūkstes apriņķa pagastos.

Arī izplatītākie uzvārdi katrā pagastā ir daudz mazākā skaitā nekā Latgalē. Ja Latgalē viens izplatītākais uzvārds bija vidēji 5 % no visiem pagasta iedzīvotājiem, bet dažos pagastos tas krietni pārsniedza pat 10 %, tad Kurzemē tie visbiežāk ir tikai 2 % vai pat tikai 1 % no pagasta iedzīvotāju skaita. Izplatītāko uzvārdu procentuālais maksimums bija Zlēku pagastā (Božes bija 7 % pagasta iedzīvotāju), Puzes pagastā (Indriksoni – 6 %), kā arī Jūrkalnes (Priedoliņi – 5 %) un Aknīstes pagastā (Mežaraupi – 5 %). Līdzīgi ir arī ar 10 izplatītākajiem uzvārdiem: kopējais to īpašnieku skaits pagastos svārstījās no 10 % līdz 14 %. Latgalē tas bija divtik liels, un dažviet 10 populārākie uzvārdi bija pagasta iedzīvotāju lielākajai daļai. Kurzemes, Zemgales un Sēlijas pagastos šāds maksimums bija Jūrkalnē, Zlēkās un Gārsenē – 27 % pagasta iedzīvotāju bija 10 izplatītākie pagasta uzvārdi. Tātad Kurzemē un Zemgalē ir daudz lielāka uzvārdu dažādība, bet mazāka to koncentrācija noteiktā pagastā.

Kurzemē vairumam zemnieku uzvārdus deva 1834. gadā, tāpēc 1834. gada revīzijā uzvārdi parasti vēl netika minēti, bet tai sekojošajā revīzijas atkārtojumā 1835. gadā uzvārdi jau reģistrēti. Tomēr dažos gadījumos uzvārdi Kurzemes latviešiem ir bijuši arī daudz agrāk – brīvajiem cilvēkiem, pilsētniekiem, arī kuršu ķoniņiem un leimaņiem jeb brīvzemniekiem (plašāk par uzvārdu došanas vēsturi sk. M. Auna un O. Kovaļevskas ievadrakstos). Īpaši izceļami senākie dokumentos reģistrētie latviešu uzvārdi, kas fiksēti kuršu ķoniņiem. Vissenākais ir 1320. gadā Vācu ordeņa Livonijas atzara mestra Gerharda izsniegtais lēnis par to, ka Tontegodem piešķirti divi arkli zemes ar tādām pašām tiesībām kā pārējiem ordeņa vasaļiem Kursā. Šī dokumenta oriģinālu līdz ar citiem vērtīgiem dokumentiem 2009. gadā Kuldīgas novada muzejam ir dāvinājis senās dzimtas pārstāvis Mārtiņš Tontegode (sk. 4. att.). Var tikai apbrīnot, kā šai dzimtai ir izdevies saglabāt dokumenta oriģinālu septiņu gadsimtu garumā, kad bija ugunsgrēki, laupīšanas, mēri, kari un deportācijas. Mazliet jaunāks ķoniņu dokuments glabājas Rīgā, Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, – tas ir 1494. gadā izsniegtais Livonijas ordeņa mestra Valtera Pletenberga lēnis par zemes īpašumu un pienākumiem kuršu ķoniņam Dragūnam (vēlāk uzvārds mainīts uz Vidiņu). Tāpat ir liecības par izsniegtajiem lēņiem Peniķiem – 1439. gadā, 1456. gadā, 1500. gadā un 1504. gadā, kā arī Bergholciem – 1546. gadā. Bez kuršu ķoniņiem Livonijā ir bijušas arī citas leimaņu un brīvzemnieku dzimtas – Būguļi pie Tukuma un Vedmeri pie Daugmales –, par kuriem nav saglabājušies dokumentu oriģināli.

Arī 1582./1583. gada Kurzemes bīskapijas zemnieku nodevu sarakstā tiek pieminēti uzvārdi, no kuriem daži ir saglabājušies līdz mūsdienām, piem., 1582. gadā Pizes ciemā (tagad Miķeļtornī) ir minēts Pēteris Boters (Peter Botter), un šis uzvārds apkārtnē sastopams vēl mūsdienās. Viens no 1582. gadā minētajiem Jaunciema zemniekiem ir Lasis Jāks (Lasse Jake) – 1935. gadā šajā pašā ciemā bija sastopams uzvārds Jakadēls. Lībiešu jūrmalciemos 1582. gadā minēti uzvārdi Belte (Beldte), Lorencs (Lorentz), Sīpols (Sipoll) un Ziemelis (Semell), kas šajos vai blakus ciemos bija sastopami arī 1935. gadā. Vēl uzvārdi ir minēti 1648. gada Kurzemes hercoga kalpotāju algu izmaksu sarakstā – blakus citiem nosaukts Juris Saldenieks, Klāvs Pūce un Mārtiņš Kursis. Jāmin 1652. gada Ventspils kuģubūvētavas amatnieku saraksts, kurā pierakstīti personu vārdi un uzvārdi. Tomēr vēlāk līdz pat 1835. gadam zemniekiem uzvārdi gandrīz netiek lietoti.

Visiem iedzīvotājiem uzvārdi minēti 1835., 1850. un 1858. gada muižu revīzijās (jeb māju iedzīvotāju sarakstos), kas ir saglabātas par vairumu muižu Bauskas, Jelgavas, Tukuma, Ventspils un Liepājas apriņķī (sk. 5. att.). Savukārt Jēkabpils, Saldus, Jaunjelgavas un Ilūkstes apkārtnē muižu revīziju materiāli saglabājušies nelielai daļai bijušo muižu. Ir saglabāti revīziju materiāli arī no senākiem gadiem, taču tur uzvārdi minēti tikai nedaudzām personām. Tie atrodas LVVA un lasāmi tiešsaistē – http://www.lvva-raduraksti.lv/lv/menu/lv/13/ig/14.html.

Dažas no muižām ir bijušas lielas – vesela pagasta vai pat vairāku pagastu platībā, piem., Dundagas un Popes muižas –, taču daudzas ir bijušas visai nelielas, tām piederēja tikai daži simti zemnieku, līdz ar to varbūt grūtāk atpazīstamas. Vēl noderīgākas ir baznīcu grāmatas, kas arī ir saglabātas LVVA un lasāmas minētajā adresē tiešsaistē. Nepieciešams zināt, kuras draudzes un kura gada grāmatu vērts šķirstīt. Tajās rodamas ziņas par cilvēku dzimšanu (kristīšanu), laulībām un miršanu, dažkārt par iesvētībām. Pamazām liekot vienu mozaīkas gabaliņu klāt pie otra, iespējams iegūt pilnīgu ainu par senčiem no 19. gs. un reizumis arī par senākiem laikiem.

Svarīgs avots par vietējiem uzvārdiem Latgalē ir 1897. gada tautas skaitīšanas uzskaites lapas (lasāmas minētajā LVVA saitē), bet par Kurzemi, Zemgali un Sēliju to ir saglabājies pavisam maz – tikai par dažiem procentiem iedzīvotāju. No Kurzemes 1897. gada skaitīšanas vairāk uzskaites lapu ir saglabāts par Liepājas, Jelgavas, Talsu, Jaunjelgavas un Tukuma pilsētu, mazāk – par Kuldīgu, Jēkabpili un Ventspili. No lauku teritorijām jāmin Pērkones pagasts (par 670 personām), Rucava (Papes ciemā – 190 personas), Nīcas pagasta Sikšņi (171 persona), Dundagas pagasts (140 cilvēku Lielirbē un Jaunciemā). Fragmentāri dati saglabājušies par Alsungas, Kalvenes, Sakas, Jūrkalnes, Kazdangas, Skrundas, Kurmāles, Zentenes, Engures, Penkules, Vecsvirlaukas, Jaunpils, Tumes un Medzes pagastu. Tāpat ir saglabājušās uzskaites lapas par Bārbeles, Tērvetes, Lielvircavas, Nurmuižas pagastu un vairākām Ilūkstes apriņķa daļām: Bornes, Silenes, Demenes, Rubenes un Salienas pagastu (sk. 6. un 7. att.). No citiem pagastiem un pilsētām ir vien atsevišķu ģimeņu lapas. Līdz ar to šis avots reti noderēs uzvārdu pētniekiem, tā vietā var cerēt uz LVVA pagastu fondos saglabātajiem iedzīvotāju sarakstiem. 

Jādomā, ka vairums ļaužu savu uzvārdu izvēlējās paši, un tādu to arī pierakstīja pagasta valdē, tomēr dažiem, iespējams, uzvārdus izvēlējies kāds cits – var tikai minēt, vai tas ir bijis pagasta rakstvedis, vietējais muižnieks, mācītājs vai vēl kāds cits. Daži no Kurzemes uzvārdiem acīmredzami ir piešķirti sarunas laikā starp uzvārda saņēmēju un rakstvedi, par to liecina, piem., uzvārdi Nezinu, Nebija, Manjaubija, Navbijis, Būs, Neteica u. c. Vēsturnieks Muntis Auns raksta, ka dažviet jaunām neprecētām sievietēm doti puķu uzvārdi – Vīgrieze, Magone, Tulpe utt. Savukārt dažiem pagasta valdē acīmredzot nav bijušas tik draudzīgas sarunas, un cilvēki saņēmuši tādus uzvārdus kā Cūkasdziesma, Peļusūds, Šķībais. Vēl citi uzvārdi dīvainu nozīmi ieguvuši salīdzinoši nesen, bet pirms diviem gadsimtiem droši vien izklausījās normāli, piem., Pautiņš, Tēviņš, Pumpainis, Puspēda, Pārtika. Tajos var ierindot arī uzvārdus, kuri angliski runājošās ārzemēs izraisa smaidu, par ko nevarēja nojaust 1835. gadā, – Šics, Farts, Faks. 

Tā kā vairums zemnieku uzvārdus izvēlējās paši, lielākā daļa uzvārdu ir ar neitrālu vai – retāk – arī pozitīvu nozīmi. Negatīvās nozīmes arī nav tik bieži – pat ne katram simtajam no visiem uzvārdiem. Tiesa, daudzi cilvēki ar negatīvas nozīmes uzvārdiem tos varēja nomainīt, tomēr arī 1835. gada revīzijā tādu nav īpaši daudz. Liela daļa uzvārdu, īpaši Talsu, Kuldīgas, Dobeles, Ventspils, Tukuma apkārtnē, ir vācu cilmes. Toties Liepājas un Bauskas apriņķī, kā arī Sēlijā (izņemot Ilūkstes apriņķi), tāpat kā Vidzemē, dominē latviskas cilmes uzvārdi. Vismazākā vācu valodas ietekme uzvārdos ir vērojama pagastos uz dienvidiem no Liepājas – īpaši Nīcas, Bārtas, Rucavas un apkārtējos pagastos, kā arī visā Sēlijā, īpaši Jēkabpils un Ilūkstes apriņķī. No šodienas skatpunkta raugoties, varētu rasties jautājums, kādēļ tik daudz (vietumis pat vairākums) latviešu sev izvēlējušies vāciskus uzvārdus. Diez vai tas būtu noticis ar īpašu muižnieku vai mācītāju (kas gandrīz vienmēr bija tikai vācieši) spiedienu vai ieteikumu. Drīzāk tomēr pašiem latviešu zemniekiem bija vēlme būt smalkākiem, ja ne ar stāvokli sabiedrībā, turību vai apģērbu, tad vismaz ar uzvārdu. Tā kā toreiz reto uzvārdu īpašniekiem pārsvarā bija svešas izcelsmes uzvārdi (it īpaši vāciskie), iespējams, daudzi zemnieki domāja, ka arī uzvārdiem piedien būt vāciskiem, kas cienīgāk izklausījās, bet latviskas nozīmes uzvārdi varēja likties pārāk tieši un vienkārši, kaut arī vairums latviešu arī toreiz vāciski nedz runāja, nedz saprata. Līdzību var saskatīt mūsdienās, kad pietiekami liela daļa latviešu saviem bērniem izvēlas izteikti nelatviskus vārdus (laikam ar domu atvieglot dzīvi emigrācijā), piem., Braiens, Rodžers, Reičela, Raiens, Deivids, Džesika utt. Minētie piemēri nav reti artefakti, bet katrs ir dots vismaz simtam bērnu.

Interesants ir arī uzvārdu izskaņu biežums un izplatība. Viena no izplatītākajām latviešu uzvārdu izskaņām (676) ir deminutīviem raksturīgais -iņš. Starp tiem visbiežākie ir Kalniņš, Ozoliņš, Krūmiņš, Kārkliņš, Siliņš, Liepiņš un Lagzdiņš, kam katram ir vismaz 1000 īpašnieku un kas ir plaši izplatīti daudzviet. Ar šādu izskaņu ir arī pavisam reti uzvārdi – Dieviņš, Līgaviņš, Nāviņš, Sprukstiņš, Sviestiņš, Sieriņš, Blusiņš un Pēdiņš.

Noteiktos apvidos sastopamas patronīmiskās izskaņas -āns un -ēns, no kurām pirmā ir visizplatītākā Latgalē. Uzvārdi ar izskaņu -āns ir izplatīti arī Sēlijā, īpaši tās vidusdaļā – uz ziemeļiem no Ilūkstes (Dvietes, Dunavas, Rubenes, Bebrenes, Asares un Gārsenes pagastā), kur šādi uzvārdi ir katram piektajam vai pat katram ceturtajam iedzīvotājam. Šo uzvārdu kopskaits pārsniedz 250. Daļa no šiem Sēlijas uzvārdiem ir tie paši, kas otrpus Daugavai tuvējos Latgales pagastos, piem., Vuškāns, Ancāns, Beitāns, Indāns, Kalvāns, Lazdāns, Mukāns, Teivāns, Vilcāns u. c., taču vairums ir sastopami vienīgi Sēlijā un ir starp tiem nedaudzajiem tieši Sēlijai raksturīgajiem uzvārdiem. Tādi ir Kriškāns, Geidāns, Aperāns, Stūrāns, Zadināns, Ancelāns, Slikšāns, Vagulāns, Dobulāns, Svarāns, Bigestāns, Smeķerstāns, Rūrāns u. c. Daži uzvārdi ar izskaņu -āns bija sastopami arī vairākos Kurzemes un Zemgales pagastos, taču tie bija nesenajiem ieceļotājiem no Latgales.

Savukārt uzvārdi ar izskaņu -ēns ir izplatīti Lejaskurzemē un izkaisīti vairākos Zemgales dienvidu pagastos. Kopā šādu uzvārdu ar izskaņu -ēns nav visai daudz – mazliet pāri simtam –, taču tie ir īpaši raksturīgi Nīcas, Otaņķu, Bārtas, Kalētu un apkārtējos pagastos, piem., Pelnēns, Lūsēns, Klievēns, Kramēns, Grietēns, Kuplēns, Pūsēns un Dirnēns. Savukārt Zemgalei raksturīgi uzvārdi ar šo izskaņu ir, piem., Kugrēns, Sauķitēns, Zērvēns, Čipēns, Memmēns, Gintēns, Jurģēns, Lodēns, Matulēns.

Nākamā izplatītā izskaņu grupa (275) ir uzvārdi, kuri beidzas ar -nieks. Kaut gan Kurzemei raksturīga izskaņa -enieks, piem., Bārtenieks, Bauskenieks, Bitenieks, Mucenieks, Upenieks, Salenieks, Kalnenieks, Skrundenieks un Rīdzenieks, taču visai daudz ir arī uzvārdu ar izskaņu -nieks. Biežāk šie uzvārdi apzīmē dažādas nodarbošanās (Mūrnieks, Zvejnieks, Dravnieks, Ratnieks, Podnieks, Plostnieks), bet dažkārt arī dzīves vietu (Birznieks, Ezernieks) vai pat vietvārdus – Kurzemnieks, Vidzemnieks, Cēsnieks, Embūtnieks. Retāki ir uzvārdi ar izskaņu -ulis (Bumbulis, Zvingulis, Vizulis, Karulis, Čunčulis, Kungulis, Bārdulis). Vēl neliela uzvārdu grupa ir īpašības vārdi ar noteikto galotni -ais (Biezais, Platais, Zaļais, Dižais, Apaļais, Līkais, Kuplais u. c.).

No vācu cilmes uzvārdiem biežāki ir salikteņi, kuriem otrais komponents ir -manis, -bergs un -sons (par to sk. arī A. Stafeckas un R. Siliņas-Piņķes ievadrakstā). Biežāki (417) ir uzvārdi ar otro komponentu -mans vai -manis, piem., Gūtmanis, Valdmanis, Lasmanis, Dreimanis, Hartmanis, Goldmanis. Otrs biežāk sastopamais (vairāk nekā 300 uzvārdu) vācisko uzvārdu komponents ir -bergs, izplatītākie uzvārdi ir Freibergs, Kronbergs, Blumbergs, Dambergs un Zēbergs. Retāki ir hibrīduzvārdi (latviešu un vācu valodas komponenti vienā uzvārdā), piem., Vītolbergs, Pūpolbergs, Mazbergs, Jaunbergs un Saulenbergs. Vērts pieminēt arī uzvārdus, kas beidzas ar -felds (ap 60 uzvārdu), -šteins (50 uzvārdu) un -valds (30 uzvārdu). 

Ievērojama Kurzemes uzvārdu daļa ir patronīmiskas cilmes uzvārdi, kam otrais komponents ir -sons. Izplatītākie ir, piem., Jansons, Pētersons, Andersons, Jēkabsons, Miķelsons, Indriksons un Matisons, taču retāk sastopami arī daudzi citi, tostarp Nelsons, Elsons, Miksons, Medisons, Klipsons, Intsons, Robinsons un Otsons. Šādu uzvārdu kopskaits pārsniedz 130, un to izplatības teritorija gandrīz atbilst vācisko uzvārdu izplatībai – visbiežāk Kurzemē (izņemot Liepājas apriņķa dienvidus, kur tādu tikpat kā nav). 

Īpaši daudz to ir Talsu apkārtnē, bet pavisam reti tie sastopami Sēlijas ziemeļos, taču nemaz to nav Ilūkstes apriņķī. Arī Latgalē šādu uzvārdu bija ļoti maz.

Izplatīti arī vāciskas izcelsmes uzvārdi ar izskaņu -ers (385 uzvārdi), piem., Brūvers, Krīgers, Vēvers, Zommers, Dreijers, Sniķers un Vēbers.

Vēl būtu minami arī uzvārdi ar slāviskām izskaņām -skis un -ičs, -ics. Ievērojama daļa uzvārdu, kas Kurzemē sastopami jau pirms 1834. gada, bija ar poliskām izskaņām, tomēr vairums, šķiet, uzvārdus ar šādām izskaņām ieguvuši 19. gs. vidū, piem., „Zušu” mājās dzīvojošie ļaudis ieguva uzvārdu Zuševics. Savukārt ļaudis, kuriem uzvārdi ir bijuši jau pirms 1834. gada, iespējams, ir ieceļojuši agrāk no Lietuvas vai Polijas jau ar saviem uzvārdiem.

Uzvārdu ar izskaņu -skis ir krietni virs 500, un tie ir biežāk sastopami Ilūkstes apkārtnē. Savdabīgi varianti raksturīgi tikai Kurzemei (Jurkovskis, Kuršinskis, Lankovskis, Kristovskis, Balamovskis, Cinovskis, Guļevskis), citi – tikai Zemgalei (Irbinskis, Kublinskis, Lešinskis, Medinskis, Grandovskis, Berzinskis). Uz pusi mazākam skaitam uzvārdu ir izskaņa -ics un -ičs. Šādi uzvārdi biežāk sastopami gar Lietuvas robežu, kā arī Alsungas, Dundagas un Valdgales pagastā, bet jo īpaši daudz to ir Ilūkstes un Jēkabpils apriņķī, kur dažviet tie sastāda vairāk nekā trešdaļu no visiem uzvārdiem. Tieši Kurzemei raksturīgi, piem., uzvārdi Kilevics, Derkevics, Burkevics, Perševics, Petrevics, Strelevics, Ankevics, Petrovičs. Savukārt galvenokārt Zemgalē izkaisīti tādi uzvārdi kā Mitrevics, Jekševics, Gedrovics, Butevics, Barzdevics un Munkevics. Samērā reti sastopami uzvārdi ar krievisko izskaņu -ovs (ap 80), vēl retāki ir ar baltkrievu valodas izskaņu -oks (koncentrēti Ilūkstes apriņķa austrumdaļā).

Lietuviskas cilmes uzvārdi ar izskaņu -aitis arī ir retāki un samērā kompakti sastopami Kurzemes un Zemgales dienvidos, taču vairāki (Krievaitis, Lībaitis u. c.) ir visai patālu no robežas ar Lietuvu, piem., Skrundas un Turlavas apkārtnē.

Latviešu uzvārdu kopums veido savdabīgu un neatkārtojamu sistēmu – gan no valodniecības, gan ģeogrāfiskās un vēsturiskās izplatības aspektiem. Par spīti tam, ka vairums izplatītāko latviešu uzvārdu ir izkaisīti gandrīz vai visā valstī, arī no Kurzemes, Zemgales un Sēlijas uzvārdiem liela daļa vēsturiski ir bijuši izplatīti noteiktos pagastos vai plašākā apvidū. Līdz ar to daudziem būs iespēja pēc uzvārda lokalizēt tā īpašnieku iespējamo vēsturisko dzīvesvietu. Novēlu lasītājiem veiksmi savas dzimtas un novada vēstures izzināšanā! 

Uz sākumu

Muntis Auns

Ieskats uzvārdu došanas vēsturē Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā

Kurzemes un Zemgales hercogistē, pēc tam Kurzemes guberņā līdz 19. gs. sākumam nepastāvēja vispārēja uzvārdu lietošanas prakse; uzvārdi bija galvenokārt brīvajiem ļaudīm, tostarp pilsētniekiem, taču ne visiem. Kopumā uzvārdi varēja būt aptuveni 10 % iedzīvotāju. Nepieciešamība pēc nemainīgas personas identifikācijas zīmes papildus priekšvārdam radās pēc dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemes guberņā 1817. gadā, un to diktēja iedzīvotāju mobilitātes palielināšanās.

Noteiktā apvidū izplatīto kristāmo vārdu daudzveidība tomēr nebija sevišķi liela, tādējādi arī dzimtzemnieku vidū droši vien pastāvēja paradums līdzās cilvēka vārdam lietot vēl kādu personas identifikācijas zīmi, kuras funkcijas mūsdienās pilda uzvārds. Senāk šāda identifikācijas zīme varēja būt ar konkrēto personu saistīta īpašība, viņa amats, tautība, mājvieta. Līdztekus priekšvārdam lietotais papildvārds nebūtu saucams par uzvārdu, ja vien nav liecību, kas apstiprinātu attiecīgā papildvārda mantošanu un lietošanu no paaudzes paaudzē. Papildvārds varēja pavadīt cilvēku visu viņa dzīves laiku vai arī dažādu apstākļu dēļ vairākkārt mainīties.

Dzimtbūšanas atcelšana bija process. Brīvlaišanas likumus pieņēma Kurzemes landtāgs 1817. gada aprīlī, tā paša gada 25. augustā tos apstiprināja Krievijas imperators Aleksandrs I, bet 1818. gada 30. augustā, klātesot imperatoram, tos svinīgi pasludināja Jelgavā. Brīvlaišanas pasludināšanai sekoja četri sagatavošanās gadi, pēc tam, sadalot zemniekus vairākās grupās, katru gadu Jurģos vienai no grupām tika piešķirta brīvība. Šis process noslēdzās 1832. gadā. Brīvlaistie ieguva t. s. brīvības pārejas stāvokli: pirmos trīs gadus viņi drīkstēja mainīt dzīvesvietu tikai draudzes, nākamos trīs gadus – virspilskunga iecirkņa robežās. No 1832. gada Jurģiem zemnieki varēja pārcelties uz citu dzīvesvietu jau Kurzemes guberņas robežās (9. att.), taču apmešanās pilsētās bija faktiski liegta, un tikai kopš 1848. gada ierobežots skaits zemnieku varēja kļūt par pilsētniekiem.

Zemnieku mobilitātes ierobežojumi, kas bija stingrāki nekā Vidzemē, acīmredzot radīja apstākļus, lai uzvārdu vispārēja lietošana ilgāku laiku nebūtu aktuāla. Arī atšķirībā no Vidzemes, kur brīvlaišanas likumos bija iestrādāta prasība pēc uzvārdiem, Kurzemes likumos šāds jautājums netika ietverts. Tikai pēc Krievijas iekšlietu ministra rīkojuma Kurzemes civilgubernators Kristofs Breverns (Christoph Brevern) 1834. gada 29. oktobrī izdeva patenti par uzvārdu ieviešanu (sk. 10. att.).

Patentē noteikts, ka uzvārdam jābūt godīgam un atbilstošam latviešu valodai. Lai gan bija norādīts, ka tas, kādu uzvārdu pieņemt, ir katra brīva izvēle, tiesības izvēlēties uzvārdu tika piešķirtas dzimtas vecākajam vīrietim – tēvam vai vectēvam –, un tas bija jāpieņem viņu pēctečiem. Ja tēvs vai vectēvs bija jau miruši, brāļi varēja pieņemt katrs savu uzvārdu. Tika brīdināts nepieņemt muižnieku uzvārdus, savukārt ieteikts izmantot mājvārdus. „Latviešu Avīzes” 1834. gada 27. decembra pielikumā (sk. 28. att.) publicēja arī ieteicamo uzvārdu sarakstus („Padoms pie cilts – jeb pamilias – vārdu uzņemšanas”). Ieteikumi saturēja dažādu amatu, nodarbošanos, īpašību, augu, dzīvnieku, priekšmetu un citus nosaukumus, tostarp arī dažus tādus, kuri mūsdienās netiktu uzskatīti par labskanīgiem.

Par atbildīgo institūciju uzvārdu pieņemšanā un reģistrēšanā tika noteiktas pagasta tiesas, kam uzvārdu saraksti (ruļļi) līdz 1835. gada 1. jūlijam bija jāiesniedz apriņķa tiesām, kurām vajadzēja sarakstus caurlūkot, bet visai kampaņai bija jānoslēdzas tā paša gada 1. novembrī. Uzvārdu saraksti bija pievienojami 8. (1834. gada) dvēseļu revīzijai kā pielikums. Rezultātā pētnieku rīcībā par katru Kurzemes guberņas muižu vajadzētu būt diviem sarakstiem – 1834. gada dvēseļu revīzijai, kurā (ar dažiem izņēmumiem) uzvārdi vēl nav fiksēti, un saturiski tādai pašai 1835. gada revīzijai, taču jau ar uzvārdiem. Diemžēl abu gadu materiāli arhīvā saglabājušies ar lieliem zudumiem, tādēļ par daudzām muižām sākotnējais stāvoklis daļēji restaurējams pēc 1850. un 1858. gada revīzijas vai arī draudžu metriku datiem. Daudzus 1850. un 1858. gada, mazāk 1835. gada dvēseļu revīzijā minēto uzvārdu sarakstus publicējis Juris Plāķis (Plāķis 1936), tomēr ignorējot „modernās” ģermāniskās un slāviskās uzvārdu formas, tādējādi viņa sniegtais materiāls ir stipri nepilnīgs.

Uzvārdi vai domājami uzvārdi Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā konstatējami jau kopš Livonijas laika. Pirmām kārtām tie saistāmi ar muižnieku dzimtām un pilsētu un miestu iedzīvotājiem, kuri pārsvarā bija vācieši. Dzimtu vārdi varēja mainīties, bet daži apstākļi, proti, dažādu privilēģiju un īpašuma vai mantojuma tiesību fiksēšana rakstiskā veidā, sekmēja to stabilizēšanos. Rakstiskā forma, jādomā, ļāva uzturēt dzimtas nosaukuma tradīciju kuršu ķoniņu un dažu citu vietējas izcelsmes vasaļu pēcteču vidū laikā, kad pēc Livonijas sabrukuma muižniecība centās mazināt brīvo ļaužu sociālo statusu un padarīt viņus par dzimtzemniekiem.

Livonijas laikā Kuldīgas apkārtnē bija pazīstamas tādas vietējas izcelsmes vasaļu dzimtas kā Dragūni (lēnis piešķirts 1494. gadā), Kalēji (1550), Peniķi (1439), Sausgaļi, Tontegodes (1320); Tukuma novadā līdzīgā statusā bija Būguļi (1464), Gaiļi (1494), Kantebutes jeb Štegebutes (1391) un Muižnieki (1494). Vietējas izcelsmes vasaļi zināmi arī citur gan Kurzemē, gan Zemgalē, gan Sēlijā, tomēr biežāk minēts tikai viņu priekšvārds, savukārt papildvārds, ja tāds bijis, vairākos gadījumos visdrīzāk satur norādi uz izcelsmi, dzīvesvietu, īpašību vai amatu (Claus Cure, 1253; Albertus de Drauen, 1334; Tyghe Semigallus, 1334; Imkynus Lesekenzee, 1391; Jacopp Stalknecht, 1429)¹. Grūtības papildvārda nozīmes noskaidrošanā rada tas, ka saglabājušos dokumentu klāsts ir fragmentārs. Diemžēl nav datu, cik izplatīti kuršu, zemgaļu vai sēļu vidū bija dzimtu vārdi un vai, līdzīgi Skandināvijai, nepastāvēja patronīmiska uzvārdu sistēma, kad līdzās priekšvārdam par cilvēka papildu identifikācijas zīmi kļuva viņa tēva vārds.

Livonijas kara (1558–1583) laikā Latvijas teritorija nonāca Polijas–Lietuvas pakļautībā, tomēr dažādos statusos. Zemes Daugavas kreisajā pusē kļuva par autonomu Kurzemes un Zemgales hercogisti, kurā gan neietilpa bijusī Kurzemes bīskapija jeb Piltenes apgabals, bet Daugavas labajā pusē tika izveidota Pārdaugavas province (Provincia Livoniae Transdunensis), pēc tam – Pārdaugavas hercogiste (Ducatus Ultradunensis), kuru pārvaldīja Polijas karaļa administrators. Polijas–Zviedrijas kara (1600–1629) rezultātā daļa Pārdaugavas hercogistes (Dienvidigaunija un Vidzeme ar Rīgu) nonāca Zviedrijas varā, bet atlikušo daļu – t. s. Inflantiju (Latgali) – paturēja Polija–Lietuva. Šīs politiskās pārmaiņas ietekmēja Latvijas teritorijas konfesionālo sadalījumu, kas potenciāli varēja ietekmēt gan laiku, kad uzvārdi ieviesās kā vispārēja norma, gan uzvārdu formu īpatnības.

Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals 16. gs. otrajā pusē bija protestantiskas zemes, savukārt Polijas–Lietuvas valdnieks Sigismunds II Augusts, slēdzot pakļaušanās līgumu, solīja tur ievērot ticības brīvību saskaņā ar Augsburgas konfesiju. Kad par Polijas–Lietuvas karali kļuva Stefans Batorijs, agrākajā Livonijas teritorijā sākās rekatolizācija, jo Stefana Batorija mērķis bija atjaunot ticības brīvību arī katoļiem. Rīgā, pēc tam arī Cēsīs sāka darboties jezuīti, bet, kad 17. gs. 20. gados Rīgu un Vidzemi iekaroja zviedri, jezuīti pārcēla savu darbību uz Daugavpili un Jelgavu. Daugavpils jezuīti izvērsa darbību arī Sēlijā, 17. gs. 60. gados jezuītu misijas sāka darboties Skaistkalnē un Jelgavā. Vairākas katoļu draudzes izveidojās arī citur. Tā, piem., Alsungas novada īpašnieks Johans Ulrihs fon Šverins 1623. gadā salaulājās ar poļu muižnieci Barbaru Konorsku un pārgāja katoļticībā, līdz ar to viņa dzimtzemnieki kļuva par katoļiem. Zināmais nošķīrums no apkārtējiem luterāņiem veidoja mums pazīstamo suitu savdabību, kas izpaužas, piem., apģērbā un dziedāšanas tradīcijās.

Var rasties jautājums, vai, līdzīgi Lietuvai un Latgalei, uzvārdi līdz oficiālajai uzvārdu došanai neieviesās arī katoliskajos Kurzemes novados.

Dažādas revīzijas, metriku grāmatas vai citi vēstures avoti ne Alsungā, ne arī pat Skaistkalnē, kas robežojas ar Lietuvu, uzvārdu lietošanu kā vispārizplatītu parādību tomēr neapliecina. Izņēmums ir vienīgi daļa agrākā Ilūkstes apriņķa. Nereti ir sarežģīti noteikt, vai vārds, kas saimniecību sarakstos minēts līdzās saimnieka vārdam, ir mājvārds vai saimnieka uzvārds, vai viņa amats. Uzvārdu esamība droši konstatējama gadījumos, kad līdzās priekšvārdam papildvārds, t. i., uzvārds, minēts arī pārējiem saimes locekļiem – kalpiem, piemitņiem² u. c., turklāt saimnieku un citu sētas iemītnieku papildvārdi ir atšķirīgi. Pēc šādām pazīmēm var spriest, ka vispārēja uzvārdu lietošana Ilūkstes apriņķa katoliskajā daļā pastāvējusi jau vismaz 18. gs. beigās. Kurzemes guberņas (11. att.) 1797. gada revīzijā Sēlijas dienviddaļas muižu saraksti gan rāda visai atšķirīgu ainu: daļā uzvārdi minēti visiem, daļā – tikai saimniekiem un brīvajiem ļaudīm, tomēr bieži uzvārds nav uzrādīts arī pēdējiem. Šī situācija visdrīzāk raksturo revidentu nekonsekvenci un paviršību, tai pašā laikā tas varētu mudināt padziļinātāk pievērsties jautājumam par agro uzvārdu izplatību Sēlijā un precizēt šo uzvārdu izplatības apgabalu.

1797. gadā uzvārdu vispārēju lietošanu droši var konstatēt, piem., Daugavpils politiskās draudzes³ Ancenes, Annas, Bebrenes, Dunavas, Grendzes, Kaminčas, Kazimirišķu, Konecpoles, Pilskalnes, kā arī Stelmužes (tagad Lietuvā) muižā, turpretī Ilzes muižā uzvārds minēts tikai brīvajiem ļaudīm. Īpatnējs ir Lavides muižas saraksts – tajā uzvārdi (tie nesakrīt ar mājvārdiem) uzrādīti tiem saimniekiem, kas bija dzimtļaudis, taču gandrīz visiem brīvajiem ļaudīm (arī saimniekiem) minēts tikai priekšvārds. Minētie dzimtļaužu uzvārdi ir Ansken, Gercke, Kelpsch, Lattwell, Prodischke, Purin, Sieberg, Sullain, Thomanin, Uschen, Uschin, Woitz, Woyteck, dažu brīvo lietuviešu uzvārdi – Janewitz, Landsberg, Subritzky. Lavidē bija neliela ebreju kopiena, bet uzvārdi norādīti tikai divām ģimenēm – Leybowitz un Markelewitz.

Dunavas muižā 1797. gada revīzijā uzvārdi uzrādīti gan saimniekiem, gan arī kalpiem un piemitņiem, lai gan ne visiem, turklāt uzvārdi nav minēti lielākoties tieši brīvajiem ļaudīm, nereti ar piebildi uzvārds nezināms (12. att.). Kopumā Dunavā konstatēts ap 100 dažādu uzvārdu. Daļai personu norādīts, ka viņi ir poļi (Maskowski, Michalowski, Misowski, Rutkowski, Semlinski) vai lietuvieši (Altansane, Dirsa, Imbris, Kapalt, Masurs, Wassilis, Wilkon). Visai ticams, ka poļi vai lietuvieši bija lielākā daļa brīvo ļaužu, kuriem nav norādīta tautība, vairākumam uzvārdu ir slāviska cilme.

Izdalot atsevišķi dzimtļaužu (kuri visi vai gandrīz visi, visticamāk, bija latvieši) uzvārdus, iegūst 61 uzvārda formas. Kaut arī daļai šo uzvārdu grūti noteikt etimoloģiju, vismaz puse tomēr saistāma ar vietēju izcelsmi (arī ar nelielu lietuviešu ietekmi) vai ar aizguvumiem un antroponīmiem, kas iesakņojušies latviešu valodā. Šādi uzvārdi ir, piem., Abarun, Gaylis, Justul, Kalkis, Kurmis, Lelaus, Plons/Plonis, Reschnis, Ruskul, Rytin, Saymant, Schogott, Skudra, Strymblis, Strod, Sweigsna, Swirblis, Udriss, Waisla; daļai šādu uzvārdu ir patronīmiskā izskaņa -āns – Frantzan, Grusdan, Grysan, Gulan, Klautzan, Krischkinan, Miltinan, Pukian, Rymitzan, Sturans, Warslawan, Wiltzan, Wuschkan. Samērā daudz tomēr ir slāvisku ietekmju – Bawrowska, Bondar, Gurlowska, Kawinski, Klossowski, Krassowski, Spakowska, Uschatzki u. c.

1935. gada tautas skaitīšanā ceturtā daļa no 1797. gadā Dunavā fiksētajiem uzvārdiem vairs nav minēta. Daļēji to var skaidrot ar to, ka daudzi no reģistrētajiem bija brīvi ļaudis, kuri Sēlijā varbūt uzturējās neilgu laiku un tad pārcēlās dzīvot citur. No dzimtļaužu uzvārdiem 1935. gadā vairs nav satopami Balgar, Frantzan, Klossowski, Strymblis, Sweigsna, Tshiros.

Bebrenē 1797. gadā konstatēts gandrīz 200 uzvārdu, no tiem dzimtļaudīm piederēja ap 160. Samērā daudz uzvārdu sakrīt ar jau Dunavā reģistrētajiem. Latviskas izcelsmes uzvārdus pārstāv, piem., Apschenik, Bolusch, Cirs, Daushwards, Gogis, Lotschysch, Plepis, Pudans, Raybacis, Rupschenik, Sejans, Wabal, Wassaraudicia, Wilkpleschycia (pēdējās divas – uzvārda sieviešu formas; neprecētām sievietēm uzvārds parasti atvasināts no vīriešu uzvārda formas ar izskaņu -icia/-ycia, precētām sievietēm – ar izskaņu -ene/-iene/-ienia), Zaunia u. c. Minēts arī uzvārds Rainis (Raynis). Iespējams, lietuvisku ietekmi uzrāda Dagis, Grygalunas, Mikulenas, Schaymont, Scharschun, Schwirblis, Smeledis, Tschomenas, savukārt slāvisku – Bratka, Bukieyko, Czarniawska, Katschanowski, Kozula, Rutkowskis u. c. Var pievērst uzmanību diviem līdzīgiem uzvārdiem – Stalnik un Staldar/Staldaris, kas acīmredzot tulkojami kā ‘galdnieks’ (sal. liet. stalas ‘galds’).

No senajiem Bebrenes uzvārdiem 1935. gadā vairs neparādās uzvārdi Karklinskis (siev. Karklinskienia), Kiayra, Kierubinas, Kietran, Kurkletis, Lotschysch, Minicki, Raukinis, Salays (siev. Salaycia), Schurela, Skrydla (siev. Skrydlene/Skrydlicia), Staldar/Staldaris (siev. Staldaricia), Tanan/Tananis/Tanian (siev. Tananicia), Tauka (siev. Taukiene/Taukicia), Wilkpleschycia un daži citi.

Diskusiju objekts vienmēr ir bijusi mājvārda un personvārda (saimnieka vārda) saistība. Kopš 17. gs. otrās puses, kad Kurzemes un Zemgales hercogistes domēņu muižās vairāk vai mazāk regulāri veiktas revīzijas un sastādītas vaku grāmatas, dominējošais vienmēr bijis mājvārds, kaut arī nereti tam bija antroponīmiska izcelsme. Reiz radies, mājvārds muižas dokumentācijā tika stabilizēts, un tā nomaiņa visbiežāk varēja būt saistīta ar jaunienācēja saimnieka amatu vai viņa etnisko vai novadniecisko piederību. Mainoties dzimtām, kas apsaimniekoja saimniecību, agrākais mājvārds parasti saglabājās, tas drīzāk varēja kļūt par ienācēju jauno atpazīstamības zīmi, t. i., papildvārdu, bet ne otrādi. To, ka mājvārds netika uzskatīts par uzvārdu, liecina, piem., latviski sastādītā Sarkanmuižas 1814. gada vaku grāmata, kurā pirmo divu aiļu nosaukumi ir Sehtas Wahrdi un Saimneeki (saimnieku ailē minēts tikai priekšvārds).

Dažkārt dokumentos parādās apzīmējumi, kas bijuši kādu personu iesaukas, t. i., viņu papildu identifikācijas zīmes. Piem., Ventspils mežniecības „Latumu” mājās 1707. gadā divi no trim saimniekiem bija Anši, un vienu no viņiem dēvēja par Garo Ansi (Anß der Lange), savukārt Užavā „Janiku” mājās 1708. gadā saimniekoja Vecais Jānis un Jaunais Jānis (Alt Jahn, Jung Jahn).

Procentuāli nelielu, tomēr skaita ziņā pamanāmu iedzīvotāju daļu Kurzemes un Zemgales hercogistē, vēlāk Kurzemes guberņā veidoja brīvie latvieši. Viņu sociālais statuss veidojās divējādi – vai nu viņi bija dzimuši brīvi, vai arī muiža kādu apsvērumu dēļ (piem., par labu dienestu) tiem bija piešķīrusi brīvību. 1797. gada revīzijā vairākums brīvo latviešu tomēr reģistrēti bez uzvārda, taču daļai tāds jau fiksēts – Brocēnos Jankewitz, Rehrs, Bruzilās Brauchbar, Ēdolē Braun, Freymann, Gattmann, Gārzdē Feldmann, Puzē Adamsohn, Reģos Tuckummoffsky, Willmuth, Tadaiķos Reinfeldt, Renkewitz, Vogel, Tārgalē Grünwald, Todaižos Frei, Jaegermann, Treu, Ugālē Kraul, Mayer, Zlēkās Dietrichson. 1798. gada brīvo ļaužu reģistrā Kuldīgas politiskajā draudzē latviešiem minēti uzvārdi Brauchbar, Ewerts, Freymann, Gerken, Grosch, Hart, Janschewitz, Kallat, Neumann, Nimmert, Numegundis, Petrowitz, Ruggen, Sacoloffsky, Schidelausky, Schupra, Tachau. 

Latvieši bija arī pilsētnieku vidū, un daļa no viņiem dažādos dokumentos minēti ar papildvārdiem vai uzvārdiem. Piem., Grobiņas baznīcas grāmatās 1598. un 1609. gadā minēts Jānis Vārdulis vai Vardulis (Wardull; Vardulis kā rets uzvārds 1935. gadā konstatēts Ventspilī). 18. gs. 50. gados Grobiņas latviešu draudzes metriku ierakstos atrodams krodzinieks Šterns, skroderi Daniels Mačkēvics (Matskewiz, Matschkewiz) un Bērents Vārne (Wahrne), audēji Vilhelms Freimanis (Freyman) un Ansis Štrimps (Strimp/Strimpe), zāģeris Jānis Valks (Walke, arī Wahje). 18. gs. 70. gadu dievgaldnieku sarakstos atrodami divi Grobiņas audēji – Ansis Libanovičs un jau minētais Ansis Štrimps, skroderis Daniels [Mačkēvics]⁴, skroderis kambarnieks⁵ Vārens (jau minētais Bērents Vārne (?)), kambarnieks Bruzinskis, pilsētas govju gans Juris Vēvers, pilsētas kalpotājs Jēkabs Zengers. 

1752. gadā Grobiņas vācu draudzē starp dievgaldniekiem minēta kāda Eliesabet Wisgribb, kuras vīrs bijis polis. Uzvārds Wissgribb 19. gs. 30. gados fiksēts zemnieku vidū Ēdoles draudzē, taču 1935. gada tautas skaitīšanā vairs neparādās.

Piltenes pilsētā 1799. gadā reģistrēti šādi brīvie latvieši: Zigmunds Juris Blumenavs (Blumenau), Vilhelms Ernests Dombrovskis (Dombrowsky), audējs Johans Jankovskis (Jankowsky), kalējs Pēteris Matīsens (Matthiesen), pavārs Ernests Grīnvalds (Grünwald), skroderi Ernests Freibergs (Freiberg) un Johans Heinrihs Rubelovskis (Rubelowsky), kā arī Elīzabete Krimmela, dzim. Freija (Krimmel, geb. Frey), kas bija salaulājusies ar vācu skroderi. Lai gan neliela brīvo latviešu grupa bija arī Bauskā, 1798. gadā ar uzvārdiem reģistrēti tikai divi zvaniķi (šķiet, brāļi) – Miķelis Irbe un Andrejs Irbe.

Vispārēja uzvārdu lietošana Kurzemes guberņā ieviesās tikai pēc minētās 1834. gada 29. oktobra patentes izsludināšanas. Jau K. Upelnieks ar nožēlu konstatēja, ka dokumenti, kas varētu liecināt par uzvārdu ieviešanas gaitu, nav saglabājušies (Upelnieks 1938). Mazāk problēmu varētu būt ar šā procesa hronoloģiju, piem., Vārmes draudzes metrikās uzvārdi, lai gan sākumā ne visai konsekventi, parādās kopš 1835. gada maija. Taču ļoti maz zināms par pašu uzvārdu izvēles aktu: kur tā bija pašu zemnieku vēlme, kur – muižas amatpersonu iegriba un kāda bija konkrētā uzvārda izvēles motivācija. Vietām uzvārdus tomēr sāka ieviest jau pirms oficiālās kampaņas uzsākšanas – Kroņvircavā nelielai daļai zemnieku tie reģistrēti jau 1834. gada 15. februārī veiktajā dvēseļu revīzijā.

Durbes novada Aisteres muižā 1835. gada revīzijā fiksēti 130 uzvārdi. Pārsvarā tie ir latviskas cilmes, piem., Balodis, Cielava, Dārzenieks, Gājējs, Griezne, Iesals, Lācis, Novadnieks, Strauts, Strautinieks, Vilkavējš, Zebiekste, Zemgalis, Ziemelis. Vāciski vai daļēji vāciski uzvārdi pārstāvēti nedaudz – Freimanis, Janbergs, Liepmanis, Rozentāls, Bergholcs un daži citi. Ir neliela grupa vairāk vai mazāk poētisku uzvārdu, kas doti tikai jaunietēm un neprecētām sievietēm (katrs 1–3 personām) – Magone, Nātra, Puķīte, Pupa, Roze, Tulpe, Vīgrieze, Zvaigzne.⁶ 

Pēc K. Upelnieka novērojumiem, Vidzemē mājvārdi par uzvārdiem doti tikai retos gadījumos, bet Kurzemē biežāk, tomēr arī tur tā nav bijusi vispārēja parādība (Upelnieks 1938: 78). Aisteres muižā uzvārdus, kas tā vai citādi saistīti ar viņu apsaimniekoto māju nosaukumu, izvēlējās 12–13 saimnieki (no 30 mājām). Būtībā nemainītā veidā uzvārdos pārtapa tādi mājvārdi kā Rugge, Slimback, Essarre, Mahken, Gehdert, Schwager, Pauper, Seetneek (pēdējā gadījumā uzvārdu Sietnieks pieņēma šo māju agrākais saimnieks, kurš revīzijas laikā dzīvoja jau citur, bet jaunā saimnieka uzvārds bija Sihtneera), savukārt otru „Ezeru” (Essarre) māju saimnieks kļuva par Ezermalu, „Iesalnieku” saimnieks – par Iesalu (Eesall). Īpatnēja un atšķirīga bija Swahne un Kalneneek māju saimnieku izvēle – pirmais pieņēma uzvārdu Gulbjukalns, otrais – Bergholcs, t. i., pirmajā gadījumā mājvārda forma tika latviskota, otrajā – vāciskota. Willene sētas saimnieks uzvārdu nedaudz ģermanizēja un kļuva par Vilensenu (Willensen).

Kurzemes vidusdaļā – Vārmes muižā – iedzīvotāji ieguva pārsvarā vāciskus uzvārdus. Grūti noteikt, cik tā bija pašu zemnieku izvēle, cik – muižas amatpersonu ietekme. Kad 1939. gada nogalē Latvijā sākās uzvārdu latviskošanas kampaņa, ko stimulēja Ministru kabineta 1939. gada 21. decembrī pieņemtais likums par uzvārdu maiņu, vārmenieki konstatēja, ka tikai apmēram 10 % pagasta iedzīvotāju ir latviski uzvārdi, bet pārējiem – vāciski. „Visvairāk izplatīti Bergholci un Frījāri, kā saucas gandrīz katras otrās mājas saimnieks.” (Kurzemes Vārds 1940)

Vārmes dvēseļu revīzijas, kurās fiksēti zemnieku uzvārdi, nav saglabājušās, taču Vārmes draudzes 1835.–1836. gada metriku grāmatu ieraksti tik tiešām apliecina ļoti lielu vācisko uzvārdu īpatsvaru. Bergholci minētajos gados gan nav reģistrēti, taču viņi varētu būt atpazīstami formā Berkelt. Populāri bija bija uzvārdi ar komponentu -mann (Biddermann, Dillmann, Hellmann, Kuhlmann, Kupfermann, Stenmann, Tihrmann u. c.) – šādi vārdi veidoja gandrīz ceturto daļu no vairāk nekā 80 uzvārdu formām. Divreiz mazāk bija -bergu (Eensberg, Hinterberg, Kreisberg, Sumpfberg u. c.). No poētiskākiem uzvārdiem minami Frühjahr, Frühling, Grünthal, Schönbrunn, Sommerfeld. Kopumā vācisku vai daļēji vācisku uzvārdu bija ap 80 %; vēl dažas formas saistāmas ar slāvisku (Grusenowsky, Krusenowsky, Rudewitsch, Rudowitsch) vai pat itālisku (Sartori) ietekmi. Uz šā fona pieticīgs bija latvisko uzvārdu klāsts – Behrsisch, Kempis, Pehrkons, Pilskaln, Plaude, Plawenik, Wannags, Zeemisch, Zelms, varbūt arī Stelbe. Jādomā, ka no 1835.–1836. gada metriku grāmatām iegūtais Vārmes uzvārdu saraksts nav pilnīgs, taču sarakstu, ko pēc 1850. gada dvēseļu revīzijas datiem publicējis J. Plāķis un kurā parādās krietni vairāk latviskas cilmes uzvārdu (Plāķis 1936: 168–169), varētu būt ietekmējusi iedzīvotāju migrācija, pārceļoties no vienas muižas vai pagasta uz citu. Vismaz divos gadījumos uzvārdu izvēlē saskatāma mājvārdu ietekme: Kuhle („Kūlas”) → Kuhlmann, Zeesneek („Ciesnieki”) → Zeesmann; ja tā nav sakritība, tad par uzvārdu izvēlēts arī „Celmu” mājvārds.

Vārmei blakus esošajā Šķēdes muižā, kas tāpat ietilpa Vārmes draudzē, jau minēto gadu metriku ierakstos var konstatēt vismaz 64 uzvārdus, no kuriem vairāk nekā pusei ir latviska cilme. Izmantoti dažādi, galvenokārt augu (Alksnis, Kaddik, Ohsols, Rutkis) un dzīvnieku valsts (Gulbis, Kukkein, Rohnis, Runzis, Sakkis, Seskis, Sihlis, Taurinsch u. c.) motīvi, taču mājvārdi uzvārdos neparādās. Apmēram 20 uzvārdu ir vāciski (Baron, Birkhahn, Drasmann, Huhn, Sauber, Spritzberg, Stein, Weiss u. c.), to skaitā daži patronīmiski (Jannsohn, Johannsohn u. c.). Slāvisko ietekmju slāni pārstāv Lubschewitz, Muldewitz, Salkowsky.

Pavisam citāds uzvārdu kopums izveidojās Kandavas novada Aizdzires muižā. No 126 uzvārdiem tikai nedaudzi bija latviskas cilmes, piem., Kauliņš, Kausiņš, Teteris, Vanags, Ziemelis, Schusche (?), Dorjan (?), Ķilpis, Krūmiņš, Zariņš, Paegle, Teteris, Skranda. Lielākā daļa kļuva par -bergiem/-berkiem (Berke, Blumberg, Dannberk, Friedenberk, Friedrichsberk, Goldberk, Grünberg, Kalberk, Kleinberk, Kreitzberk, Rosenberk, Sandberk, Sennberg, Sternberk, Tomberk, Weinberk, Willenberk), -maņiem (Baumann, Baymann, Behrmann, Bluhmann, Brammann, Brikschmann, Erdmann, Fohrmann, Freymann, Grundmann, Gutmann, Hartmann, Hausmann, Lehmann, Neumann, Preimann, Speckmann, Wischmann, Zimmermann) vai -soniem (Andersohn, Diericksohn, Friedrichsohn, Hansohn, Jannsohn, Jekobsohn, Klasohn, Mattisohn, Mikkelsohn, Petersohn); šādi uzvārdi veidoja 38,1 % no uzvārdu kopuma. Citi vāciskas vai ģermāniskas cilmes uzvārdi bija Andersdorff, Ansbork, Bauer, Birstein, Blumfeld, Blumtal, Eise (dots kalējam), Frischmuth, Fucks, Kleindorff, Lauenstein, Morgenroth, Olstein, Pischer, Treugut, Urban, Wikstrem u. c. (vismaz 28 %). Slāviskas ietekmes redzamas tādos uzvārdos kā Bluhmannsky, Semkewitz, Senkowsky.

Mājvārdi Aizdzires muižas iedzīvotājus tieši vai netieši iedvesmojuši maz. No 43 saimniecībām tikai „Vecmežkaulu” saimnieks pieņēma uzvārdu Kauliņš un „Zvejnieku” saimnieks – uzvārdu Pišers (Fišers, resp., 'zvejnieks'). Lejas un Kalna „Stenbergos” (bet vienlaikus arī citās mājās) fiksēti uzvārdi Steinberk, Sternberk un Steinfeld. Iespējams, ka „Stunges” māju kalpa Anša uzvārds Stange veidots, nedaudz mainot mājvārda formu.

Aizdzirei netālajā Matkulē no apmēram 220 uzvārdiem vismaz puse saistāma ar latvisku cilmi vai seniem aizguvumiem – Dseggus, Duhnin, Dumber, Grausin, Grebbul, Lagsding, Launag, Leepkaue, Mesche, Okse, Puthey, Ragaus, Ruggai, Ruhse, Saldeneek, Smelte, Tschaksche, Tschamme u. c. Vismaz ceturto daļu veido vāciskas cilmes uzvārdi – Brude, Busch, Dreymann, Jaegermann, Kaupmann, Meyer, Schnore, Singit u. c., tomēr to vidū tādu, kas varbūt varētu liecināt par apzinātu tieksmi pēc prestiža (kaut gan tas ir visai subjektīvs vērtējums), nav pārāk daudz, piem., Freidenfelds, Grīnbergs, Grīnhofs, Kiršteins, Šēnings, Švānfelds, Šterns, Štrauss, Vikštreins, Volfs. No 53 saimniecībām (39 pamatnosaukumi) mājvārds par uzvārdu izvēlēts 13 vai 14 gadījumos. 1835. gada revīzijā minēto „Goetze”, „Kimmar”, „Liehne”, „Meyer”, „Remmes”, „Smelte” un „Wampul” saimniecību vārds nemainītā veidā fiksēts arī kā saimnieka uzvārds; „Uderstricke” sētā saimnieks pieņēma uzvārdu Uder, „Jaun-Graude” sētā – Graudin, „Wetz Skudder” sētā – Skuddrin, „Spalwe” sētā – Spalwin. Iespējams, mājvārda ietekme saskatāma arī „Ruttke” māju saimnieka Andreja izvēlē, pieņemot uzvārdu Ratzen. 

Vēl kāda atraitne ar dēlu ieguva uzvārdu Snikker, kam līdzība ar tādu pašu mājvārdu varētu būt arī sakritība, taču diez vai nejauša bija „Gerrick” sētas saimnieka Mārtiņa uzvārda Kaswagger līdzība diviem tādiem pašiem mājvārdiem, tomēr Mārtiņa saistība ar vienu vai otru „Kaswagger” sētu pagaidām paliek nezināma.

„Čakšu” mājās ar uzvārdu Tschaksche reģistrēts jau 1823. gadā mirušais agrākais šo māju saimnieks Krišs, savukārt jaunais saimnieks – Kriša dēls Jānis – pieņēma uzvārdu Straus. Kriša gadījums varbūt liecina par to, ka „Čakšu” mājvārds bija kļuvis par stabilu Kriša identifikācijas zīmi, t. i., pavārdu, un ar tādu viņš arī ierakstīts revīzijā, kurpretī viņa dēlam šī zīme nav likusies tik svarīga.

Dažās mājās, kur mājvārds kļuva par saimnieka uzvārdu, saimnieku dzimta bija ienākusi samērā nesen, un tas rāda, ka vismaz uzvārdu došanas laikā (un visai ticami arī jau 17. gs.) mājvārds bija primārs. Tā, piem., „Ķimmaru” sētas agrākā saimnieka Jāņa dzimta pieņēma uzvārdu Krusin, savukārt ne pārāk sen ienākušais jaunais saimnieks Andrejs (Jāņa znots, iegātnis), kā arī Andreja znots Kārlis par uzvārdu izvēlējās savas jaunās mājvietas nosaukumu – tālaika rakstībā – Kimmar.

1835. gada revīzijā Matkulē reģistrēts ap 970 personu. Katrs uzvārds reģistrēts 1–8 personām, taču bija arī lielākas – līdz 17 cilvēku – grupas ar vienādu uzvārdu. Jādomā, ka līdzīga aina pastāvēja arī citās Kurzemes guberņas muižās, tomēr ar to stipri kontrastē situācija Dobeles novada Auru muižā, kur vairāk nekā piektajai daļai iedzīvotāju (21,7 %) bija uzvārdi Jansons (67 personas), Grīnbergs (43), Freimanis (36), Eltermanis (27) un Ozoliņš (Ohsuling; 25). No 132 Auru muižā fiksētajiem uzvārdiem -bergi, -maņi, -soni (Blumberg, Bredermann, Brichmann, Karlsohn, Kleinberg, Lamberg, Wichmann u. c.) vai citas vāciskas formas (Eckhaus, Forting, Heidrich, Jangau, Krusewelt, Leiland, Müller, Nagel, Rosenholz, Schneidel, Schneider, Steinardt, Weiss u. c.) konstatējamas vairāk nekā 50 gadījumos (vismaz 41 %), bet vēl 14 gadījumos (10,6 %) uzvārdiem bija slāviskas izskaņas -epskis, -evics/-ēvics, -evskis, -ovs, -ovskis (Bischow, Danzkow, Gedrewits, Jajewitz, Papparinsky, Renkowitz, Senepsky u. c.). Tiesa, dažiem no šiem uzvārdiem vāciska vai slāviska bija tikai vārda otrā daļa vai izskaņa. Uzvārds Lembit savukārt uzrāda igaunisku ietekmi.

Netrūka tomēr arī latvisku vai ar senākiem aizguvumiem saistītu uzvārdu – tādi bija vismaz 34 (ap 26 %; Auritehn, Jahtneeks, Kruming, Paipal, Paugste, Pohke, Rose, Saulit, Schwesschais, Seeds, Seemel, Springe, Spulge, Swarstin, Teesneek, Zeppurneek u. c.).

Meklējot uzvārdu izvēles saistību ar mājvārdiem, var izveidot šādas drošas vai iespējamas sakarības: „Aurit” (mājvārds) → Auritehn (uzvārds), „Dsegus” → Dschedschka (?), „Gross Pohke” → Pohke, „Kursit” → Kurschewitz, „Lahme” → Lamberg/Lambert, „Leinardt” → Leiland, „Matschmurneek” → Matthus, „Wildau” → Waldowsky, „Willicke” → Wilde/Willmann.

Tā paša Dobeles novada Kroņvircavas muižas 1835. gada revīzijas materiāli nav saglabājušies, toties ļoti plašu – vairāk nekā 700 uzvārdu – sarakstu sniedz 1857. gada revīzija. Lielais uzvārdu skaits neizbrīna, jo Kroņvircava bija liela muiža ar vairākām pusmuižām. Uzvārdu formās izpaužas gan spēcīgs latviskais, gan vāciskais slānis, samērā pieticīga ir slāviskā ietekme. No 1857. gada saraksta minēsim tikai nedaudzus uzvārdus, kas vairs neparādās 1935. gada tautas skaitīšanas materiālos, – Also, Antrowitz, Ballon, Baschkier, Dseltenkahje, Fermus, Grodno, Jantre, Kadderohsol, Kaulbarsch, Kugradehls, Kulikauski, Meddus, Piggetehn, Pikkasin, Sator, Sikspahrne, Speegel, Strasburg, Swirlauski, Triller, Trinzeneeze, Tuhteranze, Uhsius, Wahram, Zelmdeds, Zenneneek, Zimba. Tiesa, dažas formas laika gaitā varēja pārveidoties, piem., Kaulbarsch (vācu Kaulbarsch ‘ķīsis’), iesp., vēlāk kļuvis par Kaulbārdi.

PAMATAVOTI

• 1935 – 1935. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 1308. fonds, 12. apr.
• 1834, 1850, 1858 – Kurzemes muižu revīzijas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs. 630. fonds, 1. apr., 2. apr. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv
• 1897 – 1897. gada tautas skaitīšanas lapas. Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2706. fonds, 1. apr. Pieejams: http://www.lvva-raduraksti.lv

Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā nelielā skaitā konstatētie uzvārdi

• Apskatīt

Vēsturiski izplatītākie uzvārdi Kurzemes, Zemgales un Sēlijas pagastos

• Apskatīt

Uz sākumu